Turpinājumā Daina izskatīja Simsona dzīvi, kurš arī bija nazīrietis (lasiet Soģu grāmatu). Simsona dzīves stāsts ir ļoti interesants un pilns ar pamācībām mums šodien.
Paskatīsimies, kā Simsons kļuva par nazīrieti.
Soģu 13:1-5- Bet Israēla bērni joprojām darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, un Tas Kungs tos nodeva filistiešu rokās četrdesmit gadus. Un tur bija kāds vīrs no Coras, Dana cilts, tā vārds bija Manua, un viņa sieva bija neauglīga, un tā nebija vēl dzemdējusi. Tad Tā Kunga eņģelis parādījās šai sievai un sacīja viņai: “Redzi, tu domā, ka tu esi neauglīga, jo tu neesi dzemdējusi, bet tu kļūsi grūta, un tu dzemdēsi dēlu. Tādēļ esi piesardzīga un nedzer vīnu, nedz reibinošus dzērienus un neēd neko tādu, kas ir nešķīsts. Jo, redzi, tu kļūsi grūta un dzemdēsi dēlu, un skujamam nazim nebūs nākt pār viņa galvu, jo zēns būs nazīrietis, novēlēts Dievam; lai viņš ir tāds, no mātes klēpja nākot, un viņš sāks glābt Israēlu no filistiešu rokas.”
No šīs Rakstu vietas mēs redzam, ka Simsons tika izredzēts un aicināts piepildīt konkrētu Dieva uzdevumu. Vecāki ļoti gaidīja Simsona piedzimšanu. Kad Simsona tēvs uzzināja, ka viņiem piedzims īpašs bērns, ar īpašu uzdevumu no Dieva, viņš izturējās pret to ļoti nopietni. Viņš lūdza eņģelim dot norādījumus par to, kas viņam kā tēvam jādara un kā jārīkojas attiecībā uz šo bērnu. Eņģelis parādījās un paziņoja Dieva norādījumus. Un vecāki audzināja Simsonu atbilstoši šiem norādījumiem.
Šajā vārdā ir mierinājums Dieva bērniem, un vienlaikus tas ir aicinājums šīs tumsības pasaules varām un valdībām. Ar šo tumsu var tikt galā tikai Dievs – caur Savu Draudzi. Un tajā apslēpta Viņa gudrība. No augšminētā psalma mēs redzam, ka mums ir Dieva atziņas cerība un sadraudzība ar Viņu, bet tā visa nav cilvēkiem, kuri vēl nav izlīdzinājušies ar Dievu.
Dievs nemeklē cilvēkus, kuri vienkārši tic Viņam, bet gan Savus pārvaldniekus uz zemes. Par pārvaldnieku var būt tikai Dieva izmainīts cilvēks, kurš ir Dieva tēla un rakstura nesējs.
Šajā svētdienā mācītājs Rufus turpināja sludināt par tēmu „Mūsu aicinājums – iet!”. Katra cilvēka dzīves mērķis ir tajā, lai piepildītu savu aicinājumu no Dieva. Iet tur, kur vēlas Dievs, – tā ir ticīga cilvēka aicinājuma sastāvdaļa. Lai ietu, cilvēkam ir jābūt kustībā.
Dievs ir izveidojis Sev tautu, kas paudīs Viņam slavu. Mums ir jānovērtē viss, ko Dievs mums dod un dara priekš mums. Un mums tas ir ne tikai jānovērtē, bet jātiecas uz to, lai pagodinātu Dievu ar visu savu dzīvi. Dievs vēlas, lai mēs pagodinām Viņu ikvienā vietā un lietā, ko darām. Kā mēs varam pagodināt Dievu? Kā izskatās tāda cilvēka dzīve, kurš pauž slavu Dievam? Kas ir jādara, lai pagodinātu Dievu ar savu dzīvi? Mēs pagodinām Dievu, kad mūsu dzīve nes Viņam tīkamus augļus.
Pēdējā, aizejošā gada svētdienas dievkalpojumā, mācītājs Rufuss runāja par to, kā mēs, kā Dieva tauta uz šīs zemes varam būt ietekmīgāki Tam Kungam. Dievam ir kaut kas liels un jauns, mums – Dieva tautai. Un iesākumā, mums ir jānotic šim jaunajam, tāpēc, ka mēs dzīvojam ticībā, ne pēc tā, ko redzam.
Svētdienas dievkalpojumā mācītājs Rufus runāja par to, cik svarīga ir pastāvīga attīstība un pastāvīga virzīšanās uz priekšu. Daudzās Rakstu vietās Dievs aicina, lai Viņa bērni neapstātos pie sasniegtā, nepierastu pie tā, kas tiem ir, bet pieaugtu, attīstītos un nestu augļus. Dievs nevēlas, ka mūsu dzīve pārvērstos nedzīvā rutīnā.