Nepretojies Dieva darbam tavā dzīvē. Dievs vēl tev tikai labu!

Sveicu jūs, dārgie draugi, mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Es ticu, ka lasot šos ikdienas vēstījumus, jūs saņemat uzmundrinājumu un iedvesmu.Vakar mēs aplūkojām stāstu par to, kā Dievs mācīja pravieti Eliju paļauties tikai uz Viņu, un nevis uz kādiem citiem avotiem. Mēs runājām arī par to, ka tad, ja mēs sekosim Dievam un ļausim Viņam mainīt mūs, tad visi apstākļi mūsu dzīvē kalpos par labu mums.Aplūkosim Bībeles pravieša Jonas dzīves stāstu. Jona mīlēja Dievu un bija dedzīgs un krietns cilvēks – Dieva pravietis. Dievs redzēja Jonas sirdi un vēlējās to mainīt. Tālab Dievs sūtīja Jonu pravietot uz Ninivi. Taču pravietis negribēja iet uz šo pilsētu. Jona, tāpat kā daudzi no mums, neko nevēlējās mainīt savā dzīvē. Savukārt Dievs vēlējās ieviest Jonas dzīvē nopietnas pārmaiņas.Mēs zinām, ka pēc virknes vissarežģītāko situāciju Jona nožēloja grēkus un devās turp, kur Dievs lika viņam iet. Vēlos atzīmēt, ka izmaiņas pieprasīs no mums grēku nožēlu. 
„Un Jona no zivs vēdera raidīja pie Tā Kunga, sava Dieva, lūgšanu pēc palīdzības un sacīja: “Es piesaucu To Kungu savās bēdās, un Viņš atbildēja man; es kliedzu no pazemes dziļumiem, un Tu sadzirdēji manu saucienu. Tu iemeti mani dzelmē pašā jūras vidū, kur mani no visām pusēm apņēma straumes; visas Tevis sūtītās bangas un viļņu kalni vēlās man pāri, tā ka man šķita – es esmu atstumts no Tavu acu skata un man nekad vairs neredzēt Tavu svēto namu! Līdz pašiem manas dzīvības dziļumiem mani bija apklājuši ūdeņi, visapkārt mani bija ietvēruši dziļumi; niedres bija apvijušās ap manu galvu. Es biju nolaidies līdz dziļākajiem kalnu pamatiem, zemes aizsprosti, šķiet, bija aizdarījušies aiz manis uz mūžu, bet Tu tomēr esi licis manai dzīvībai pacelties augšup no šīs tumšās bedres un izglābis to no pazušanas, ak, Kungs, mans Dievs! Un, kad mana dvēsele bija pagurusi baiļu mazdūšībā, es atcerējos Tevi, ak, Kungs, un mana lūgšana nonāca pie Tevis Tavā svētajā namā. Tie, kas turas pie nīcīgām viltus dievībām, zaudē savu žēlastības tiesu. Bet ar pateicības prieku es nesīšu Tev savus upurus, savus solījuma upurus es Tev pienesīšu. Glābšana ir pie Tā Kunga!” Un Tas Kungs pavēlēja zivij, un viņa izspļāva Jonu malā.”(Jonas 2:2-11).
 Patieso Jonas sirds stāvokli varēja ieraudzīt tad, kad tas devās uz Ninivi sludināt, kā rezultātā šīs pilsētas iedzīvotāji nožēloja grēkus. Tieši tad Jona apvainojās uz Dievu. Un Dievam joprojām nācās strādāt pie Sava pravieša rakstura.Tieši šī iemesla dēļ Dievs arī pieļāva dažādus apstākļus, kuri aprakstīti turpmāk: 
„Tas sagādāja Jonam lielu vilšanos, un viņš iedegās dusmās. Viņš tad piesauca lūgšanā To Kungu un teica: “Ak, Kungs, vai tas nav tieši tas, ko es teicu, kad es biju vēl savā zemē? Tādēļ es priekšlaikus steidzos aizbēgt uz Taršišu, jo es zināju, ka Tu esi žēlīgs un mīlestības pilns Dievs, lēnprātīgs un bagāts žēlastībā, kam paredzamā ļaunuma pašam žēl. Tad nu, Kungs, pieņem manu dvēseli, jo es gribu labāk mirt nekā dzīvot!” Bet Tas Kungs teica: “Vai tu domā, ka tu dari labi dusmodamies?” Tad Jona izgāja no pilsētas un apmetās kādā vietā uz austrumiem no tās. Viņš uzcēla sev tur mazu būdiņu un apsēdās tās paēnā, lai nogaidītu un redzētu, kas notiks ar pilsētu. Bet Dievs Tas Kungs lika tur uzaugt ricinus stādam; tas drīz izauga lielāks par Jonu, radīja pavēni viņa galvai un atsvabināja viņu no drūmā garastāvokļa; tādēļ Jona ļoti priecājās par šo ricinus stādu. Bet otrā dienā Dievs Tas Kungs rīta ausmā pavēlēja parādīties kādam tārpam; tas iedzēla ricinus stādam, un tas nokalta. Un, kad bija uzlēkusi saule, Dievs lika pūst sausam austrumu vējam, saule spieda Jonam virs galvas, tā, ka viņš zaudēja samaņu; savā dvēselē viņš tad vēlējās nāvi un teica: “Es gribētu labāk mirt nekā dzīvot!” Tad Tas Kungs teica Jonam: “Vai tu domā, ka tu pamatoti dusmojies ricinus stāda dēļ?” Jona atbildēja: “Tik tiešām, ka es mirstu, manas dusmas ir pamatotas!” Bet Tas Kungs sacīja: “Tev sāp sirds par ricinus stādu, gar kuru tu nemaz nebiji pūlējies, kuru tu nebiji izaudzējis, kas vienā naktī tapa un vienā naktī bija atkal pagalam. Un kā tad lai Man nebūtu žēl Ninives, tādas tik lielas pilsētas, ar vairāk kā simts divdesmit tūkstošiem iedzīvotāju, kas vienkārši nezina atšķirt savu labo roku no savas kreisās un kuriem pieder daudz lopu?”(Jonas 4:1-11).
 Dievs vēlējās pielīdzināt Savu pravieti žēlīgā un līdzcietīgā, bagātā žēlastībā un lēnprātīgā Dēla Jēzus Kristus tēlam.Šim nolūkam Dievs izjauca Jonas dzīvē komfortablo un ērto stāvokli, pieļaujot, ka nokalst tas augs, kas pasargāja Jonu no saules. Kad tas notika, saule varēja spiest Jonam virs galvas.Dievs sekoja Savam mērķim – mainīt Sava pravieša un kalpa raksturu.Dievs vēlas mainīt arī mūs. Un lai to darītu, ja būs nepieciešams, Viņš pieļaus nopietnus sarežģījumus mūsu dzīvē. Ja būs nepieciešams, Dievs var izārdīt tās lietas, kas traucē mums mainīties, jo Viņam nav problēmu tās radīt no jauna.Nepretojies Dieva darbam tavā dzīvē. Dievs vēl tev tikai labu! Sarunu par šo tēmu turpināsim rīt.Dieva mierā!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Lai jūs varētu baudīt Dieva labvēlību, jums jāattīsta sevī Dievišķais raksturs

    Mums jau ir skaidrs, kādu lomu, Dieva labvēlības atbrīvošanā cilvēka dzīvē, spēlē sēšanas un pļaušanas likums, kā arī pateicība. Noslēgumā, vēlos vērst jūsu uzmanību uz to, ka cilvēka raksturs var vai nu paātrināt, vai kavēt labvēlības darbību cilvēka dzīvē.Lai staigātu labvēlībā, gan Dieva, gan cilvēku priekšā, nepieciešams kļūt par cilvēku ar Dievišķu raksturu. Jāzeps, par kuru mēs tik daudz runājām, bija cilvēks ar Dievišķu raksturu. Viņš bija dievbijīgs un Dievu mīlošs cilvēks. Jāzeps bija godīgs un uzticams cilvēks, tāds, kura teiktajam vārdam varēja uzticēties. Tieši tāpēc, Potifars uzticēja viņam visu savu īpašumu un pat nepieļāva domu, ka tas varētu aizbēgt no viņa vai nodot viņu.
  • Jēzus Kristus kundzība IV

    Ja mēs apzināmies Jēzus kundzību un identificējam sevi ar Viņa kundzību, pakļaujam savas dzīves šai kundzībai, tad mēs varam iet Viņa Vārdā un sagraut zem savām kājām visu to, kas neatbilst Dieva gribai un pretojas šai gribai. Un mēs ieraudzīsim uzvaru!Es lūdzu par to, lai Tas Kungs palīdz mums šodien iedziļināties Jēzus kundzības patiesajā nozīmē. Kad mēs ar sapratni pasludinām: „Jēzus -ir Kungs!”, tas atnes pārmaiņas mūsu dzīvē.
  • Mums ir jāatbrīvojas no neproduktīvas laika pavadīšanas

    atru reizi, kad te šķiet, ka tev vairs nav spēka, uzliec rokas uz savas sirds un ja tā vēl pukst-tas nozīmē, ka Dievs vēl strādā tavā dzīvē. Viņam ir varens plāns tavai dzīvei. Tevi gaida vēl daudz svētību.Dievs ir labs pret mums! Laiks tik ātri skrien! Vēl ir tik daudz nepadarītu lietu! Tāpēc mums ir jānovērtē laiks un jādara tikai tas, kas ir pats svarīgākais. Mums ir jāatbrīvojas no jebkādas nevajadzīgas skriešanas un neproduktīvas laika pavadīšanas.Dievs saka mums kā Draudzei, kā ticīgajiem, ka laiks ir īss, un visu ko mēs varam darīt, mums ir jādara jau tagad, neatliekot to uz rītu, negaidot to momentu, kad mēs būsim gatavi tam, vai arī kad katrs no mums garīgi pieaugs.
  • Katra patiesa kalpošana sākās Dieva klātbūtnē II

    Šodien es vēlos turpināt runāt par kalpošanas sākšanu Dieva klātbūtnē. Vakar dien mēs redzējām piemēru ar pašu Kungu Jēzu Kristu, bet šodien mēs apskatīsim piemēru ar pravieti Jesaju. Klasiskais piemērs par pravieti Jesaju ir vēl viena spēcīga ilustrācija, kas parāda, ka efektīvai kalpošanai jāsākas Dieva klātbūtnē.
  • Ja tu domā, ka jau esi uzvarējis un izrāvies lūgšanā, tad sāc lūgt par saviem brāļiem un māsām!

    Ko mēs darīsim tālāk, pēc tam, kad būsim dzirdējuši patiesību par lūgšanas svarīgumu un nepieciešamību? Mums ir jāmainās! Pirmkārt, mums vajag sākt lūgt Dievam, lai Viņš mums palīdz pastāvīgi lūgt. Otrkārt, tu vari prasīt citiem cilvēkiem, kurus uzskati par nopietniem lūdzējiem, lai viņi lūdz par tevi, lai tu varētu ieviest kārtību lūgšanās. Prasīt, lai citi par to lūdz – nav pazemojums.Es atceros, kad arī manā dzīvē pienāca tāds brīdis, kad man pārgāja vēlēšanās lūgt, man kļuva garlaicīgi lūgt, mana lūgšana kļuva nedzīva. Un man neizdevās neko izmainīt šajā jautājumā. Es sapratu, ka manā lūgšanu dzīvē ir pienākusi krīze. Es piezvanīju savam vecākajam brālim un izstāstīju viņam, ka man nekas nesanāk, ka es lasu Bībeli, bet viss ir sausi, es lūdzu – sausi un, ka man to vispār negribas darīt.
  • Paradums – ir zināšanu, iemaņu un vēlēšanās krustojums II

    Bībele saka, ka ticība nāk no sludināšanas, bet sludināšana – no Dieva Vārda. Ja es jūtu, ka mana lūgšana – nav līmenī, kas man būtu jādara? Varbūt, ka ir jālasa grāmata par uzplaukumu vai dziedināšanu, vai jāklausās svētruna par atbrīvošanu un dzīves lāstu sagraušanu, vai jāsaka: „Sātans un viņa nešķīstie spēki ir vainīgi tajā, ka mana lūgšanu dzīve nav līmenī. Tie ir viņi, kas man traucē.” Par visu, kas notiek dzīvē, cilvēki bieži vaino sātanu. Kad es dzirdu svētrunas, kurās tiek pastāvīgi runāts par sātanu vai ļaunajiem gariem, es domāju, par ko tad mēs sludinām, kuru mēs pagodinām? Lasiet Evaņģēliju un tur jūs ieraudzīsiet, ka Jēzus ļoti īsi teica sātanam: „Izej no viņa”, un gāja tālāk. Sātans nav vainīgs tajā, ka tu nelūdz.