Ja mēs sekosim Dievam un ļausim Viņam mainīt mūs, tad visi apstākļi mūsu dzīvē kalpos tikai par labu mums

Lai vairojas šai dienā žēlastība jums un miers no mūsu Kunga Jēzus Kristus!

Es lūdzos par jums, lai Dieva vārds piesātina jūsu garu un stiprina jūs jūsu garā, dvēselē un miesā.

Mēs turpinām runāt par Dieva pārmaiņu filozofiju. Dievs meklē cilvēkus, kuru sirdis ir pilnas ticības, un kuri nešaubās par Visuvarenā Dieva iespējām un gudrību.

Un mēs runājām arī par to, ka Dievam ir grūtāk mainīt mūs, nekā mūsu apstākļus. Līdzko mēs sākam mainīties, tā arī mūsu apstākļi sāk mainīties.

Šodien, skatoties uz draudzi, mēs varam redzēt visai bēdīgu ainu: cilvēki iet uz draudzi, bet tas ir kļuvis vienkārši par ieradumu. Par ieradumu ir kļuvusi arī Bībeles lasīšana, lūgšana, dažādu svētrunu klausīšanās. Es nesaku, ka tie ir slikti ieradumi. Nē, taču, neskatoties uz visiem šiem labajiem ieradumiem, vairākumam kristiešu viņu dzīves veids gadiem nemainās. Cilvēki turpina dzīvot tā, kā viņi vienmēr ir dzīvojuši, un pat sliktāk. Cilvēki turpina staigāt savus ceļus un darīt to, ko vienmēr ir darījuši. Taču Dievs vēlas, lai mēs mainītos.

Kādam nolūkam Dievs mūs izglāba? Uz ko Viņš mūs aicina? Kālab mēs apmeklējam draudzi?

Pārdomājiet šos jautājumus. Kas ir mainījies tavā kā ticīgā dzīvē pēdējo divu gadu laikā? Pārdomā nopietni šo jautājumu. Nevajag steigties, apgalvot, ka tu mainies. Atzīmē uz papīra visu to, attiecībā uz ko tu esi mainījies. Ja tevī patiesi ir notikušas pārmaiņas, tad tās būs acīmredzamas un konkrētas pārmaiņas. Kā ticīgais kurš apmeklē draudzi, lasa Bībeli, lūdzas Dievu un klausās lieliskas mācības un svētrunas, – kādās sfērās tu esi mainījies pēdējo 5 gadu laikā?

Kādas izmaiņas ir notikušas tavā raksturā? Kādās sfērās tu esi kļuvis līdzīgs Jēzum Kristum? Kas ir mainījies tavā domāšanā? Kas ir mainījies tavā attieksmē pret cilvēkiem?

Pārmaiņas vai izmaiņas – tas ir mērs tavai garīgajai izaugsmei, un tas ir tieši tas, uz ko Dievs mūs aicina. Dievs vēlas, lai mēs mainītos un nekad nepretotos pārmaiņām, – pat ja mūsu dzīvē izveidosies nelabvēlīgi apstākļi.

Līdzīgi apstākļi bieži vien aizved kādus cilvēkus no Debesu Valstības, jo cilvēki vairāk meklē komfortu un ērtības, nekā spēcīgu raksturu un pareizu attieksmi pret dzīvi.

Ja runājam par medībām, tad jebkurš mednieks saprot, ka medībās ir jāizvēlas vajadzīgais mērķis. Tieši tāpat, arī Dievs bieži vien izvēlas noteiktu mūsu dzīves sfēru, kurā mums ir nepieciešamas izmaiņas. Tā ir tā sfēra, kurā mēs gadiem nemaināmies, kurā mēs esam ērti iekārtojušies. Un Dievs pēkšņi atnāk un pieļauj tur sagrāvi.

Piemēram, ja mēs kā ticīgie pārāk paļaujamies vai balstāmies uz kaut ko, kas traucē mums balstīties uz Dievu, tad Dievs var vienkārši aizvākt vai attālināt no mums šo balstu (cilvēkus, naudu, darbu, lietas utt.). Dievs to dara tālab, lai mēs iemācītos paļauties tikai uz Viņu.

Bībeles stāsts par to, kā Dievs baroja pravieti Eliju sausuma periodā, ilustrē to, kā Dievs bieži vien māca Savus bērnus paļauties uz Viņu, un ne uz jelkādu citu avotu.

„Bet Elija no Gileādas Tisbes sacīja Ahabam: “Tik tiešām, ka Tas Kungs, Israēla Dievs, dzīvo, kā priekšā es stāvu, šajos nākamajos gados nebūs ne rasas, ne lietus, kā vienīgi pēc mana vārda pavēles!” Un Tā Kunga vārds nāca pār viņu: “Ej prom no šejienes un pagriezies pret austrumiem, un paslēpies Kritas līcī, kas ir Jordānas austrumos. Un notiks tā: no upes tu dzersi, un Es esmu pavēlējis kraukļiem tevi tur apgādāt ar maizi.” Un viņš aizgāja un rīkojās pēc Tā Kunga vārda, un apmetās Kritas piekrastē; Krita ieplūst no austrumiem Jordānā. Bet kraukļi bija tie, kas viņam pienesa maizi un gaļu no rīta un maizi un gaļu pievakarē, un no upes viņš dzēra. Bet pēc dažām dienām upe izsīka, jo nebija lietus tanī zemē.Un Tā Kunga vārds nāca pār viņu, sacīdams: “Celies un dodies uz Sareptu, kas pieder pie Sidonas, un apmeties tur; Es, lūk, pavēlēšu kādai atraitnei tur tevi apgādāt ar uzturu.”(1.Ķēniņu 17:1-9).

Šai stāstā mēs redzam, kā Dievs parādīja Elijam to, ka tikai Viņš ir viņa avots, un ne upe, no kuras tas dzēra, un ne krauklis, kurš nesa Elijam barību. Dievs vēlējās iemācīt Elijam paļauties tikai uz Viņu. Pēc tam, kad izsīka upe, no kuras Elija dzēra, Dievs sagatavoja viņam citu avotu.

Ja mēs sekosim Dievam un ļausim Viņam mainīt mūs, tad visi apstākļi mūsu dzīvē kalpos tikai par labu mums.

Kas paļaujas uz Dievu – nekad nepaliks kaunā!

Lai Dievs jūs bagātīgi svētī!

Mācītājs Rufus Adžiboije