Paradums – ir zināšanu, iemaņu un vēlēšanās krustojums III

Es sveicinu jūs, dārgie draugi, mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Es lūdzu, lai viss jūsu dzīvē izveidojas tā, kā to vēlas Dievs.

Mēs turpinām runāt par lūgšanu.

Ja mēs vēlamies efektīvu lūgšanu dzīvi, lūgšanai ir jākļūst par mūsu ieradumu. Lai tā notiktu, mums ir jābūt lūgšanu iemaņām, prasmei. Iemaņas dara mums zināmu to, kā vajag darīt to, kas mums jādara. Ja tu zini, ko vajag darīt, ja zini, kāpēc to vajag darīt, bet nezini, KĀ to vajag darīt, – tu nespēsi to padarīt par ieradumu. Tu nevarēsi uzzināt, kā vajag kaut ko darīt, līdz tam brīdim, kamēr nesāksi to darīt. Es neuzzināšu, kā vajag lūgt, līdz brīdim, kamēr es nesākšu lūgt. Esmu pārliecināts, ka mēs jau vismaz kaut ko zinām par lūgšanu. To, ko tu jau zini, tu vari sākt pielietot praksē. Un tādā veidā, atnāk iemaņas, prasme. Iemaņas atnāk no pastāvīgas zināšanu pielietošanas praksē.

Pastāv vēl viens veids, kā iemācīties to, kā ir jālūdz, – apmeklējot tās vietas, kurās cilvēki lūdz, apmeklējot lūgšanu sapulces. Jūs zināt, pēc statistikas visapmeklētākie dievkalpojumi draudzēs – tie ir lūgšanu dievkalpojumi. Cilvēki labprātāk dodas uz tiem dievkalpojumiem, kuros tiem sola pravietot vai lūgt par dziedināšanu, lūgt par atbrīvošanu, ļauno garu izdzīšanu. Bet uz tiem dievkalpojumiem, kuros vajag lūgt, nāk maz cilvēku.

Kā mēs varam iegūt lūgšanu iemaņas? Mums ir jālūdz! Mums ir jābūt kopā ar tiem cilvēkiem, kuri, lai iegūtu pieredzi, – lūdz.

Piemēram, ja es vēlos iemācīties vadīt mašīnu, man par to ir ne tikai jāzina, bet, pielietojot iegūtās zināšanas praksē, ir obligāti jāsāk braukt ar mašīnu. Man pašam ir jāsēžas pie stūres, un tikai tādā veidā es iemācīšos vadīt automašīnu. Citādi to paveikt nav iespējams. Turklāt man ir jābūt kopā ar tādu cilvēku, kurš spēs man iemācīt auto vadīšanu, jo viņš būs spējīgs nodot man savu pieredzi.

Ir cilvēki, kuri zina, kā vajag lūgt, – tāpēc mācies no viņiem, iegūsti pieredzi. Iemaņas atnāk caur praksi.

Ja tev ir zināšanas, ja tev ir iemaņas, un tev ir vēlēšanās, tad tu vari attīstīt un izkopt ieradumu. Nedaudz parunāsim par vēlēšanos.

Vēlēšanās – tas ir manas gribas lēmums. Vēlēšanās ir tas, kā daudziem pietrūkst. Kur man rast vēlēšanos? Bieži mēs sakām: „ Es zinu, kas ir jādara, bet negribu. Man nav vēlēšanās to darīt vai tajā piedalīties.” Un tam obligāti nav jāattiecas uz lūgšanu. Bet kad tev nav vēlēšanās lūgt, – tas jau ir bīstams paziņojums, tā jau ir nopietna garīga saslimšana.

Vēlēšanās lūgt – tā ir cilvēka garīgās veselības pazīme, pazīme mīlestībai uz Dievu un ciešām cilvēka savstarpējām attiecībā ar Dievu.

Pēc tam, kad Sauls bija saticies ar Jēzu un nožēlojis grēkus, Jēzus parādījās Ananijam un teica, lai Ananija dodas pie Saula. Un pirmais, ko Viņš teica: „…viņš(Sauls) lūdz”. Pēc satikšanās ar Dievu Saulam radās stipra vēlēšanās lūgt.

Ja tev nav vēlēšanās lūgt, – tā ir pazīme garīgai saslimšanai, un tam ir jāpiespiež tevi sist trauksmi.

Pravietis Samuēls nevēlēšanos lūgt sauc par grēku.

„Arī es nekad tā neapgrēkošos pret To Kungu, ka mitētos par jums aizlūgt un mācīt jūs staigāt labo un taisno ceļu.”(1.Samuēla 12:23).

Daudz cilvēku to nesaprot un tāpēc viņiem nav izrāviena lūgšanās. Ja tu saproti, ka pārstāt lūgt, – tas nozīmē to pašu, ko grēkot, tad pirmais, kas tev jādara tad, ja tu nelūdz, – ir jānožēlo šis grēks un jāsāk regulāri lūgt. Bez lūgšanas neviens nevar nokļūt Debesu Valstībā un kļūt par Dieva bērnu. Tāpēc tad, kad es zinu, ka, nelūdzot es grēkoju, tas palīdz man uzvarēt. Lūgšana – tas ir tas, kas palīdz man katru dienu kļūt par uzvarētāju.

Tas Kungs lai jūs svētī!

Līdz rītam!

Mācītājs Rufus Adžiboije