Sadraudzības laikā ar Dievu, Jesaja ieraudzīja trīs svarīgas lietas, kas mainīja visu viņa dzīvi
Es sveicu jūs, dārgie Dieva bērni! Es priecājos par iespēju dalīties ar jums vārdā, kuru Dievs ir ielicis manā sirdī šai dienai. Es ticu, ka šis vārds stiprinās un bagātinās jūs.Vakar mēs uzsākām sarunu par to, ka kalpošanā cilvēkiem ir apslēpta svētlaime. Pats Dievs ir teicis, ka cilvēks, kurš dod no sevis, būs laimīgs vai svētlaimīgs. Vēl mēs runājām par to, ka Dievs mums ir atstājis divus augstākos baušļus – mīlēt Dievu un cilvēkus. Bet, nevar mīlēt Dievu, Kuru mēs neredzam, tā, lai tas neietekmētu to, kā mēs izturamies pret cilvēkiem, kurus redzam ik dienas. Dieva mīlestība mūsu sirdīs pamudina mūs dot kaut ko no sevi, pamudina mūs kalpot cilvēkiem. Tieši kalpošana ir apliecinājums mūsu mīlestībai uz Dievu un cilvēkiem, kā arī ceļš uz paaugstināšanu.Vakar mēs lasījām fragmentu no Jesajas grāmatas 6:1-8.„Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija, es redzēju To Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa, un Viņa tērpa apakšmala piepildīja svētnīcu. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: “Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no sauciena skaņām, un nams pildījās ar dūmiem. Tad es izsaucos: “Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, To Kungu Cebaotu!” Tad pielidoja man klāt viens serafs, viņam rokā bija kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra. Ar to viņš aizskāra manu muti un teica: “Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!” Un es dzirdēju Tā Kunga balsi sakām: “Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?” Tad es atbildēju: “Redzi, es esmu še, sūti mani!” Sadraudzības laikā ar Dievu, Jesaja ieraudzīja trīs svarīgas lietas, kas mainīja visu viņa dzīvi.Jesaja ieraudzīja Dievu. Jesaja ieraudzīja Dieva varenību, Dieva svētumu.Tad, kad tu tuvojies Dievam, Dievs tev atklāsies arvien vairāk un vairāk. Tad, kad mēs redzam Dievu, mēs noteikti ieraudzīsim arī sevi, jo mēs esam radīti pēc Viņa tēla un līdzības. Viņa gaismā mēs ieraugām gaismu. Jesaja ieraudzīja sevi. Dievs vēlas, lai mēs ieraugām sevi. Tieši tāpēc, Viņš pieļauj mūsu dzīvē dažādas situācijas, kuras atver mūsu acis uz to, ko mēs nesam sevī.Kālab Dievs vēlas, lai mēs ieraugām sevi?Pirmkārt, – līdz brīdim, kamēr mēs neieraudzīsim sevi, Dievs tā īsti nevar mums palīdzēt. Ja tu neredzi, ka esi slims, tad tu nevarēsi lūgt par dziedināšanu. Tu cīnīsies ar Dievu, kā to darīja Jēkabs, līdz brīdim, kamēr nesatiksies pats ar sevi vaigu vaigā. Tad, kad Jēkabs ieraudzīja savu patieso dabu, viņš salūza Dieva priekšā un varēja ieiet savā liktenī no Dieva. Dievs var izmantot tikai tādus satriektus traukus. Tādi cilvēki jau vairs nedomā par sevi vairāk, kā tas nepieciešams. Tikai tad, kad Jesaja ieraudzīja sevi, Dievs varēja attīrīt viņu. Jesaja ieraudzīja Dieva vajadzības. Dievam ir vajadzības, un Viņš visu laiku meklē tos, kuri piedāvātu sevi kā risinājumu. Tomēr, daudzi cilvēki ir pārāk aizņemti ar personīgajām lietām un nedzird Dieva dvēseles kliedzienu. Lūk, kālab daudzi ticīgie mierīgi nāk uz draudzi, klausās brīnišķīgas svētrunas, un viņiem ar to pietiek. Daudziem līdzīgiem ticīgajiem vai nu nav kalpošanas, vai arī viņi kalpo bez pilnīgas atdeves.Pēc tam, kad Jesaja iznāca no tempļa, viņam bija vēstījums ļaudīm. Viņš dega ar vēlēšanos stādīt priekšā(parādīt) Dievu un nodot Viņa vārdu citiem. Jesaja iegāja pie Dieva, lai kontaktētos ar Viņu, bet iznāca – lai kalpotu savai pasaulei. Mīlestība uz Dievu noteikti ietekmēs mūsu attieksmi pret cilvēkiem un mūsu sabiedrību. Un tātad, tas, kurš mīl Dievu, tas noteikti kalpos cilvēkiem. Bet tas, kurš kalpo cilvēkiem, to Dievs paceļ un svētī.Kalpošana – tas ir upuris. Tad, kad tu kalpo, tu kaut ko upurē – laiku, naudu, enerģiju, miegu, ēdienu utt. Dievs mīl sirdis, kas upurējas, un tādiem cilvēkiem Viņš nevar paiet garām.Vai jūs zināt, kāpēc Dievs svētīja Ābrahāmu? Tāpēc, ka Ābrahāms bija cilvēks, kurš upurējās. Viņam nekā nebija žēl Dievam. Paklausot Dievam, Ābrahāms pameta savus radiniekus, viņš piekāpās brāļadēlam, dodot viņam pirmajam tiesības izvēlēties sev vietu dzīvošanai. Ābrahāms deva Dievam desmito tiesu laikā, kad tāds likums vēl nemaz nebija noteikts. Ābrahāms neatteicās pienest kā upuri Dievam savu vienīgo dēlu. Lūk, kāpēc Dievs viņu svētīja.Upuris – tas ir tas, kas tev kaut ko maksās. Nevar nosaukt par upuri to, kas tev neko nemaksā. Dāvids sacīja, ka viņš nenesīs kā upuri Dievam to, kas iegūts par velti.„Bet ķēniņš atbildēja Araunam: “Tā ne! Bet es par pilnu atlīdzību to no tevis nopirkšu, jo es negribu Tam Kungam, savam Dievam, nest dedzināmos upurus, kas man būtu dāvināti!”(2.Samuēla 24:24). Dievs nevar atbalstīt cilvēkus, kuri aizņemti tikai ar savām personīgajām lietām, un kuriem nav laika tam, lai virzītu Dieva Valstības darbus. Turpināsim sarunu rīt!Esiet svētīti! Mācītājs Rufus Adžiboije
