Svētlaime vai gandarījums kalpojot cilvēkiem

Dārgie draugi, es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”!Es pateicos Dievam par to, ka mēs varam turpināt tikties ar jums šajā rubrikā, stiprināt savu garu un baroties ar veselīgo Bībeles mācību, kura spējīga glābt mūsu dvēseles.Šodien es vēlētos sākt sarunu par tēmu „ Svētlaime vai gandarījums kalpojot cilvēkiem.” Kalpošana – tas ir visai izplatīts jēdziens ticīgu cilvēku vidū. Savā būtībā, kalpošana – tas nozīmē dot no visa: dot savus talantus un spējas, zināšanas un laiku, savu sirdi un savus resursus. Dieva Valstība tiek celta ar līdzīga veida došanu. Tava draudze tiek celta caur tavu došanu un kalpošanu. Bībele saka, ka svētīgāk ir dot, nekā ņemt. Dievs svētī kalpotājus, tāpēc, ja tu vēlies sasniegt Dieva svētību virsotni, tad iemācies kalpot Dievam un cilvēkiem.Kalpošana – tā ir došana. Taču daudzi cilvēki domā, ka labāk ir tad, ja cilvēks saņem no citiem, nekā tad, ja viņš dod no sevis. Taču Bībele mums saka par to, ka mēs esam svētlaimīgāki tad, kad mēs meklējam iespēju tam, lai dotu, risinātu cilvēku problēmas un būtu par atbildi uz citu cilvēku vajadzībām. Kalpošana ir mūsu mīlestības apliecinājums uz Dievu un cilvēkiem.Kalpošana – tas ir ceļš uz paaugstināšanu.Divi augstākie baušļi, kurus Jēzus ir atstājis mums, skan šādi:„Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.”(Mateja 22:37-39). Mīlestība uz Dievu vienmēr atstāj iespaidu uz to, kā mēs attiecamies pret citiem cilvēkiem. Tie, kuri mīl Dievu, tie arī kalpo Viņam. Bet kalpot Dievam mēs varam tikai kalpojot cilvēkiem, kuri radīti pēc Viņa tēla un līdzības. Tieši mīlestībai uz Dievu un cilvēkiem ir jākļūst par patieso motīvu mūsu kalpošanai. Pēc Savas augšāmcelšanās Jēzus vērsās pie Pētera ar jautājumu par to, vai tas mīl Viņu. Jēzus nejautāja Pēterim par to, vai tas mīl avis. Jēzus Pēterim sacīja, ka tad, ja viņš mīl Dievu, viņam tas ir jāpierāda tādejādi, ka viņš ganīs Viņa avis. Nevar mīlēt Dievu, Kuru mēs neredzam, tā, ka tas neietekmētu to, kā mēs izturamies pret cilvēkiem, kurus redzam ik dienu. Dieva mīlestība mūsu sirdī pamudina mūs kaut ko dot no sevis, ar nolūku, lai kaut kādā veidā atvieglotu cilvēku dzīvi.Attiecības ar Dievu maina mūsu redzējumu attiecībā pret to, kas notiek mums visapkārt. Spilgts piemērs tam ir pravietis Jesaja.„Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija, es redzēju To Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa, un Viņa tērpa apakšmala piepildīja svētnīcu. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: “Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no sauciena skaņām, un nams pildījās ar dūmiem. Tad es izsaucos: “Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, To Kungu Cebaotu!” Tad pielidoja man klāt viens serafs, viņam rokā bija kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra. Ar to viņš aizskāra manu muti un teica: “Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!” Un es dzirdēju Tā Kunga balsi sakām: “Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?” Tad es atbildēju: “Redzi, es esmu še, sūti mani!”(Jesajas 6:1-8).Jēdzienu „mīlestība uz Dievu” var skaidrot dažādi, bet eksistē vismaz divas īpašības, kuras piemīt cilvēkiem, kuri mīl Dievu, un konkrēti: viņi pavada laiku ar Dievu, un viņi ir paklausīgi Dievam. Jesaja devās uz templi pielūgt Dievu. Tas ir tas, ko mēs ar jums darām pastāvīgi. Mēs pavadām laiku vienatnē ar Dievu, mēs lasām Dieva vārdu, lai uzzinātu Viņa gribu, mēs nākam uz draudzi, apmeklējam mājas grupu. Viss tas ir noderīgs un tam ir sava vieta, bet tas ir nepietiekami priekš tā, lai izpatiktu Dievam. Mums ir jāiet tālāk.Sadraudzības laikā ar Dievu, Jesaja ieraudzīja trīs svarīgas lietas, kas mainīja viņa dzīvi. Bet par to mēs parunāsim rīt. Tas Kungs lai jūs svētī!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Izmaiņas ir atkarīgas no mūsu atziņas līmeņa

    „Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana. Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs. Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu. Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.”(1.korintiešiem 13:9-12).
  • Kas notiek tā cilvēka dzīvē, kuram lūgšana ir viņa dzīves prioritāte?

    1. Vieta, kurā viņi atradās, nodrebēja.Tas līdzinājās zemestrīcei. Dievs satricināja šo vietu sakarā ar mācekļu lūgšanu. Šī vieta nodrebēja un sakustējās. Dievs var satricināt un izsist no tevis visu, kam jāaiziet: bailes, pārliecības trūkumu, vilšanos utt.Tad, kad lūdzam, noteikti būs kustība!
  • Kas ir pielūgsme? III

    Kāpēc Dievs meklē pielūdzējus? Tāpēc, ka Viņš meklē cilvēku visā pilnībā – viņa sirdi, viņa prātu, viņa gribu un viņa iztēli.Tas viss ir ietverts jēdzienā „pielūgsme”. Tālab, pielūgsmes laiks – tas ir laiks, kad mēs visā pilnībā atdodam sevi Dievam. Tieši šādā atmosfērā sākas svētu dievišķo ideju ieņemšana un pārdabisku Dieva redzējumu dzimšana.Pielūgsmes laikā mēs pieņemam Svētā Gara kalpošanu – Viņa mierinājumu, mieru, dziedināšanu un atklāsmi par to, Kas ir Dievs, un atklāsmi par to, kas mēs esam Viņā.
  • Sēklā ir apslēpts varens potenciāls III

    No kā atkarīgs mūsu sēklu auglīgums? No tā, cik labi mēs saprotam Dieva Valstības noslēpumus. Mēs runājām par to, ka, ja cilvēks klausās Vārdu, bet neizprot to, tad atnāk sātans un nozog Vārdu. Bet tie, kuri Vārdu izprot, tie atnes dažādus augļus – trīsdesmit, sešdesmit un simtkārtīgi. Tātad pirmais nosacījums tam, lai mēs būtu auglīgi Viņa Valstībā, – ir Dieva Valstības noslēpumu izpratne. Šodien es vēlos, lai mēs ieraugām, kam Dievs atklāj Savas Valstības noslēpumus.
  • Īpašības, kas dara mūs par zemes sāli un gaismu šai sabiedrībā

    1) Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība (Mateja 5:3). Mūsu dzīve ir atkarīga no Dieva. Un arī no tā, ka mēs apzināmies savu atkarību no Dieva, apzināmies to, ka mums pastāvīgi ir jānāk Dieva priekšā un pastāvīgi jāpavada laiks kopā ar Viņu.2) Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti. (Mateja 5:4). Grēks, pretlikumības, netaisnība, kas ir mums visapkārt, – tam visam ir jāmudina mūs aizlūgt vai saukt savā garā, lūgties Dieva priekšā un pastāvēt aizlūgšanās par savu zemi. Tam visam ir jāpamudina mūs nožēlot savas tautas grēkus un netaisnības. Kad mēs uz visu skatāmies ar Dieva acīm, tad itin viss, kas sarūgtina Dievu, sarūgtinās arī mūs.
  • Ja mēs nekalposim, mēs nevarēsim pieaugt garīgi

    Lūk, viens no iemesliem, kālab es saku, ka tad, ja mēs nekalposim, mēs nevarēsim pieaugt garīgi. Ja mēs nekalpojam, tad mēs līdzināmies cilvēkam, kurš tikai saņem, bet neatdod. Agrāk vai vēlāk tāds cilvēks sāks garīgi smirdēt. Aplūkojiet jebkuru upi, ezeru, kuros ūdens ietek, bet no tiem nekas neizplūst. Pēc kāda laika ūdens šādās vietās kļūs sāļš, miris un bez dzīvības pazīmēm.