Svētlaime vai gandarījums kalpojot cilvēkiem

Dārgie draugi, es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”!Es pateicos Dievam par to, ka mēs varam turpināt tikties ar jums šajā rubrikā, stiprināt savu garu un baroties ar veselīgo Bībeles mācību, kura spējīga glābt mūsu dvēseles.Šodien es vēlētos sākt sarunu par tēmu „ Svētlaime vai gandarījums kalpojot cilvēkiem.” Kalpošana – tas ir visai izplatīts jēdziens ticīgu cilvēku vidū. Savā būtībā, kalpošana – tas nozīmē dot no visa: dot savus talantus un spējas, zināšanas un laiku, savu sirdi un savus resursus. Dieva Valstība tiek celta ar līdzīga veida došanu. Tava draudze tiek celta caur tavu došanu un kalpošanu. Bībele saka, ka svētīgāk ir dot, nekā ņemt. Dievs svētī kalpotājus, tāpēc, ja tu vēlies sasniegt Dieva svētību virsotni, tad iemācies kalpot Dievam un cilvēkiem.Kalpošana – tā ir došana. Taču daudzi cilvēki domā, ka labāk ir tad, ja cilvēks saņem no citiem, nekā tad, ja viņš dod no sevis. Taču Bībele mums saka par to, ka mēs esam svētlaimīgāki tad, kad mēs meklējam iespēju tam, lai dotu, risinātu cilvēku problēmas un būtu par atbildi uz citu cilvēku vajadzībām. Kalpošana ir mūsu mīlestības apliecinājums uz Dievu un cilvēkiem.Kalpošana – tas ir ceļš uz paaugstināšanu.Divi augstākie baušļi, kurus Jēzus ir atstājis mums, skan šādi:„Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.”(Mateja 22:37-39). Mīlestība uz Dievu vienmēr atstāj iespaidu uz to, kā mēs attiecamies pret citiem cilvēkiem. Tie, kuri mīl Dievu, tie arī kalpo Viņam. Bet kalpot Dievam mēs varam tikai kalpojot cilvēkiem, kuri radīti pēc Viņa tēla un līdzības. Tieši mīlestībai uz Dievu un cilvēkiem ir jākļūst par patieso motīvu mūsu kalpošanai. Pēc Savas augšāmcelšanās Jēzus vērsās pie Pētera ar jautājumu par to, vai tas mīl Viņu. Jēzus nejautāja Pēterim par to, vai tas mīl avis. Jēzus Pēterim sacīja, ka tad, ja viņš mīl Dievu, viņam tas ir jāpierāda tādejādi, ka viņš ganīs Viņa avis. Nevar mīlēt Dievu, Kuru mēs neredzam, tā, ka tas neietekmētu to, kā mēs izturamies pret cilvēkiem, kurus redzam ik dienu. Dieva mīlestība mūsu sirdī pamudina mūs kaut ko dot no sevis, ar nolūku, lai kaut kādā veidā atvieglotu cilvēku dzīvi.Attiecības ar Dievu maina mūsu redzējumu attiecībā pret to, kas notiek mums visapkārt. Spilgts piemērs tam ir pravietis Jesaja.„Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija, es redzēju To Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa, un Viņa tērpa apakšmala piepildīja svētnīcu. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: “Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no sauciena skaņām, un nams pildījās ar dūmiem. Tad es izsaucos: “Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, To Kungu Cebaotu!” Tad pielidoja man klāt viens serafs, viņam rokā bija kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra. Ar to viņš aizskāra manu muti un teica: “Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!” Un es dzirdēju Tā Kunga balsi sakām: “Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?” Tad es atbildēju: “Redzi, es esmu še, sūti mani!”(Jesajas 6:1-8).Jēdzienu „mīlestība uz Dievu” var skaidrot dažādi, bet eksistē vismaz divas īpašības, kuras piemīt cilvēkiem, kuri mīl Dievu, un konkrēti: viņi pavada laiku ar Dievu, un viņi ir paklausīgi Dievam. Jesaja devās uz templi pielūgt Dievu. Tas ir tas, ko mēs ar jums darām pastāvīgi. Mēs pavadām laiku vienatnē ar Dievu, mēs lasām Dieva vārdu, lai uzzinātu Viņa gribu, mēs nākam uz draudzi, apmeklējam mājas grupu. Viss tas ir noderīgs un tam ir sava vieta, bet tas ir nepietiekami priekš tā, lai izpatiktu Dievam. Mums ir jāiet tālāk.Sadraudzības laikā ar Dievu, Jesaja ieraudzīja trīs svarīgas lietas, kas mainīja viņa dzīvi. Bet par to mēs parunāsim rīt. Tas Kungs lai jūs svētī!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Tava dāvana (spējas vai talants) atradīs tev vietu! IV

    Mateja Evaņģēlijā Jēzus izstāstīja līdzību, kurā Kungs katram kalpam iedeva talentu.„Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja.”(Mateja 25:14-15).Jēzus šeit atklāj to, ka kritērijs Viņa novērtējumam ir nevis daudzums, bet uzticība. Dievs zina, ka katram no mums ir dažādas spējas, tāpēc, rezultāta daudzums dažādiem cilvēkiem būs dažāds. Tomēr, Jēzum ne tas ir svarīgi, bet tas, cik uzticīgs tu esi tajā, ko Dievs tev uzticējis. Svarīga ir tava attieksme pret Viņa darbiem.
  • Grēku nožēlas gudrība

    Ja mēs nenožēlojam savus grēkus Dieva priekšā, tas ietekmē mūsu svētības. Augstāk minētajā rakstu vietā teikts, ka « Tava roka smagi gūlās uz mani dienām un naktīm ..» Tā Kunga rokas smagums – tā nav svētību zīme, bet gan lāsta pazīme. Nenožēlota dzīve atņem mums iespēju virzīties uz priekšu jebkurā mūsu dzīves sfērā. Nenožēlotā dzīvē aiziet vai iztvaiko svaigums un spēks, un tā vietā atnāk sausums. Svaigums – ir svētību pazīme, bet sausums – lāstu pazīme. Lai uzplauktu un iegūtu bagātības, Bībele apgalvo, ka mums ir vajadzīgs spēks un svaigums. (5 Moz.8: 18). Grēku nožēlas trūkums atņem cilvēkam šo spēku. Karaļa Jēkaba angļu valodas tulkojumā teikts, ka „mans mitrums pārvērtās vasaras sausumā”.
  • Jūs bijāt radīti, izpirkti un atdzemdināti! Jūs esat dzimuši divreiz!

    Mēs esam ne tikai Dieva radījumi, bet tagad mēs esam no jauna radīti Kristū Jēzū! Runa iet par to iespēju, kura tagad ir pieejama grēcīgiem cilvēkiem, pateicoties Kristus ienākšanai šajā pasaulē. Tieši par to ir teikts vēstulē Efeziešiem:„Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos, kuros reiz dzīvojāt, pakļauti šīs pasaules varas nesējam, gaisa valsts valdniekam, garam, kas vēl tagad darbojas nepaklausības bērnos. Kopā ar tiem arī mēs visi reiz dzīvojām savas miesas kārībās, ļaudamies miesas un miesas prāta iegribām, pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni kā visi pārējie. Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti! Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs, lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu Savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību. Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu. ” (Ef.2: 1-10).
  • Ja cilvēks nekalpo Dievam, tad agrāk vai vēlāk tāds cilvēks atdzisīs savā mīlestībā uz Dievu, un aizies no Viņa!

    Kalpošana Dievam – tas ir viens no veidiem, kā es varu uzturēt normā savu garīgo stāvokli. Viens no garīgās izaugsmes veidiem – tā ir kalpošana Dievam. Ja cilvēks visu laiku tikai saņem un saņem, bet no sevis neko neatdod, tāds cilvēks nomirs. Tāpēc, ir tik svarīgi kalpot Dievam.
  • Noslēgums par sāpju un ciešanu potenciālajām priekšrocībām

    Mēs runājām par to, ka Dievs izmanto sāpes un problēmas mūsu garīgajai izaugsmei.Mēs runājām par to, ka sāpēs un problēmās ir apslēptas mūsu potenciālās priekšrocības. Sāpes un ciešanas, vairāk par visu citu, piesaista mūsu uzmanību, māca mūs paļauties uz Dievu , pārbauda un attīra mūsu ticību, veido mūsu raksturu, sagatavo mūs mūžībai un dod mums iespēju gūt pieredzi kalpošanai citiem cilvēkiem.Mēs runājām par to, ka, ja nepieņemsim attiecīgus pareizus lēmumus, problēmas pašas par sevi nepadarīs mūs nobriedušus. Priekšrocības ir vien potenciālas un ne automātiskas.
  • Kā atskaitīšanās kāda priekšā palīdz cilvēkam mainīties un pieaugt garīgi?

    Atskaitīšanās – tā ir sirsnīga atzīšanās vai sava kristīgā ceļa noslēpumu atklāšana citu cilvēku priekšā pastāvot uzticēšanās atmosfērai. Tādejādi, mēs būsim gatavi sniegt atskaiti par to, ko mēs reāli darām ar savu dzīvi, ko mēs saprotam vai nesaprotam, kādās mūsu dzīves sfērās mēs joprojām esam vāji un kur mums ir vajadzīga palīdzība. Atskaitoties citu priekšā, mēs varēsim atbildēt par to, pieaugam mēs vai arī nē. Pastāvot atskaitīšanās sistēmai, mēs varēsim atskaitīties par to, ko mēs mācāmies, – ar mērķi saņemt piekrišanu(atzinību) atbalstu vai pamācību.