Svētlaime vai gandarījums kalpojot cilvēkiem

Dārgie draugi, es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”!Es pateicos Dievam par to, ka mēs varam turpināt tikties ar jums šajā rubrikā, stiprināt savu garu un baroties ar veselīgo Bībeles mācību, kura spējīga glābt mūsu dvēseles.Šodien es vēlētos sākt sarunu par tēmu „ Svētlaime vai gandarījums kalpojot cilvēkiem.” Kalpošana – tas ir visai izplatīts jēdziens ticīgu cilvēku vidū. Savā būtībā, kalpošana – tas nozīmē dot no visa: dot savus talantus un spējas, zināšanas un laiku, savu sirdi un savus resursus. Dieva Valstība tiek celta ar līdzīga veida došanu. Tava draudze tiek celta caur tavu došanu un kalpošanu. Bībele saka, ka svētīgāk ir dot, nekā ņemt. Dievs svētī kalpotājus, tāpēc, ja tu vēlies sasniegt Dieva svētību virsotni, tad iemācies kalpot Dievam un cilvēkiem.Kalpošana – tā ir došana. Taču daudzi cilvēki domā, ka labāk ir tad, ja cilvēks saņem no citiem, nekā tad, ja viņš dod no sevis. Taču Bībele mums saka par to, ka mēs esam svētlaimīgāki tad, kad mēs meklējam iespēju tam, lai dotu, risinātu cilvēku problēmas un būtu par atbildi uz citu cilvēku vajadzībām. Kalpošana ir mūsu mīlestības apliecinājums uz Dievu un cilvēkiem.Kalpošana – tas ir ceļš uz paaugstināšanu.Divi augstākie baušļi, kurus Jēzus ir atstājis mums, skan šādi:„Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.”(Mateja 22:37-39). Mīlestība uz Dievu vienmēr atstāj iespaidu uz to, kā mēs attiecamies pret citiem cilvēkiem. Tie, kuri mīl Dievu, tie arī kalpo Viņam. Bet kalpot Dievam mēs varam tikai kalpojot cilvēkiem, kuri radīti pēc Viņa tēla un līdzības. Tieši mīlestībai uz Dievu un cilvēkiem ir jākļūst par patieso motīvu mūsu kalpošanai. Pēc Savas augšāmcelšanās Jēzus vērsās pie Pētera ar jautājumu par to, vai tas mīl Viņu. Jēzus nejautāja Pēterim par to, vai tas mīl avis. Jēzus Pēterim sacīja, ka tad, ja viņš mīl Dievu, viņam tas ir jāpierāda tādejādi, ka viņš ganīs Viņa avis. Nevar mīlēt Dievu, Kuru mēs neredzam, tā, ka tas neietekmētu to, kā mēs izturamies pret cilvēkiem, kurus redzam ik dienu. Dieva mīlestība mūsu sirdī pamudina mūs kaut ko dot no sevis, ar nolūku, lai kaut kādā veidā atvieglotu cilvēku dzīvi.Attiecības ar Dievu maina mūsu redzējumu attiecībā pret to, kas notiek mums visapkārt. Spilgts piemērs tam ir pravietis Jesaja.„Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija, es redzēju To Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa, un Viņa tērpa apakšmala piepildīja svētnīcu. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: “Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no sauciena skaņām, un nams pildījās ar dūmiem. Tad es izsaucos: “Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, To Kungu Cebaotu!” Tad pielidoja man klāt viens serafs, viņam rokā bija kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra. Ar to viņš aizskāra manu muti un teica: “Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!” Un es dzirdēju Tā Kunga balsi sakām: “Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?” Tad es atbildēju: “Redzi, es esmu še, sūti mani!”(Jesajas 6:1-8).Jēdzienu „mīlestība uz Dievu” var skaidrot dažādi, bet eksistē vismaz divas īpašības, kuras piemīt cilvēkiem, kuri mīl Dievu, un konkrēti: viņi pavada laiku ar Dievu, un viņi ir paklausīgi Dievam. Jesaja devās uz templi pielūgt Dievu. Tas ir tas, ko mēs ar jums darām pastāvīgi. Mēs pavadām laiku vienatnē ar Dievu, mēs lasām Dieva vārdu, lai uzzinātu Viņa gribu, mēs nākam uz draudzi, apmeklējam mājas grupu. Viss tas ir noderīgs un tam ir sava vieta, bet tas ir nepietiekami priekš tā, lai izpatiktu Dievam. Mums ir jāiet tālāk.Sadraudzības laikā ar Dievu, Jesaja ieraudzīja trīs svarīgas lietas, kas mainīja viņa dzīvi. Bet par to mēs parunāsim rīt. Tas Kungs lai jūs svētī!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Jēzus līdzība par labo Samarieti

    „ Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: “Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?” Bet Viņš uz to sacīja: “Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?” Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.”
  • Pateicības derība II

    Un tālab, nežēlojies vairs par savām problēmām vai grūtībām, bet labāk meklē iemeslu lai pateiktos! Atrodi iemeslu tam, lai, neskatoties uz saviem apstākļiem, priecātos un dotu slavu Dievam. Un tieši tad tu atklāsi, ka Tas Kungs ir – tavs spēks un Tas, Kurš dara tavas kājas, kā stirnai, pārvēršot to, kas tev labas, vēl labākā, un tavu labāko – vislabākajā! Dievs var pavairot tavu „daudz” lielākā vairumā un tavu „lielāko vairumu” lielum lielā vairumā! Neatņem sev spēku! Prieks tai Kungā ir tavs spēks un stiprinājums!
  • Dzīves mērķa meklēšana IV

    Mēs turpinām runāt par cilvēka dzīves mērķa meklējumiem, par to, kā, dzīvojot zem debess, cilvēks var iemantot patieso laimi. Ar savu piemēru Salamans mums parādīja, pa kādu ceļu mums nevajag iet, kad runa iet par dzīves jēgas, laimes un apmierinājuma meklējumiem. Ejot pa šiem nepareizajiem ceļiem, mēs vilsimies, mēs garā jutīsim tukšumu, niecību, un visas mūsu ilgas tas novedīs pie pilnīga kraha.
  • Nepareiza motivācija

    Ir cilvēki, kuri domā, ka dievbijība – tā ir peļņas gūšana. Pāvils tādus cilvēkus dēvē par – prātā sajukušiem cilvēkiem .Pārbaudi savu sirdi. Pārbaudi, kas dzīvē virza tevi. Un atceries, ka materiālisms aizved cilvēku no Dieva.Nākamā nepareizā motivācija, kura virza daudzus cilvēkus – tā ir:
  • Jebkuru savstarpējo attiecību mērķis ir – mainīt mūs

    Vecākos jūsu starpā tad nu pamācu es, arī būdams vecākais un Kristus ciešanu liecinieks un nākamās godības dalībnieks: ganiet Dievs ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, nedz arī negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds, nekā tādi, kas grib valdīt pār viņiem piešķirto daļu, bet būdami par priekšzīmi ganāmam pulkam. Tad, kad Augstais Gans parādīsies, jūs saņemsiet nevīstošo godības vainagu. Tāpat, jaunākie, esiet paklausīgi vecākajiem, bet visi, cits citam padodamies, apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību.”(1.Pētera 5:1-5).
  • Grēku nožēlas gudrība

    Ja mēs nenožēlojam savus grēkus Dieva priekšā, tas ietekmē mūsu svētības. Augstāk minētajā rakstu vietā teikts, ka « Tava roka smagi gūlās uz mani dienām un naktīm ..» Tā Kunga rokas smagums – tā nav svētību zīme, bet gan lāsta pazīme. Nenožēlota dzīve atņem mums iespēju virzīties uz priekšu jebkurā mūsu dzīves sfērā. Nenožēlotā dzīvē aiziet vai iztvaiko svaigums un spēks, un tā vietā atnāk sausums. Svaigums – ir svētību pazīme, bet sausums – lāstu pazīme. Lai uzplauktu un iegūtu bagātības, Bībele apgalvo, ka mums ir vajadzīgs spēks un svaigums. (5 Moz.8: 18). Grēku nožēlas trūkums atņem cilvēkam šo spēku. Karaļa Jēkaba angļu valodas tulkojumā teikts, ka „mans mitrums pārvērtās vasaras sausumā”.