Ticības spēks, kas maina
Ticības cilvēks veltī sevi tam, kas lielāks par viņu pašu un viņa iespējām, jo paļaujas uz Visuvareno Dievu. Ticības cilvēks dara lietas, kas nes svētības citiem ne tikai viņa dzīves laikā, bet arī pēc viņa aiziešanas no šīs zemes. Ja cilvēks no dzīves vairs neko negaida, tad pēc būtības viņš ir staigājošs mironis. Dzīve bez redzējuma, bez mērķa – tā ir drūma dzīve. Bet tieši ticība palīdz mums saņemt redzējumu no Dieva un virzīties uz to, lai tas tiktu piepildīts. Ir svarīgi atcerēties, ka katram cilvēkam ir noteikta vieta un noteikts aicinājums Dieva Valstībā. Katrs cilvēks, kurš vēlas izpatikt ar savu dzīvi Dievam, ieraudzīs savu vietu tajā, ko dara Dievs, un ies tajā virzienā, kas ved uz Dieva gribas piepildīšanu. Ticības cilvēks pastāvīgi izstudē Dieva Vārdu un pakļaujas šim Vārdam, ļaujot Dievam runāt, labot un mācīt. Ābrahāms savā garā redzēja tālu uz priekšu. Ābrahāms redzēja Jeruzālemes pilsētu, kuras dibinātājs ir Dievs. Jeruzāleme – tā ir Dzīvā Dieva tauta, tā ir Dieva Draudze. Ābrahāms garā ne tikai redzēja šo pilsētu, bet arī tiecās uz to. Līdzīgi rīkojās Mozus, uzskatīdams sekošanu Dievam par lielāku dārgumu, nekā palikšanu Ēģiptes greznībā.
Mozus atstāja visu, kas šīs pasaules cilvēku vidū skaitījās liels un varens, izvēloties Dieva vērtības un izpatikšanu Viņam. Mozus lielākā vērtība bija Dievs, nevis laicīgas grēcīgās baudas. Mozus skatījās uz atmaksu no Dieva, jo nesa sevī Viņa doto redzējumu. Ticības cilvēks redz to, ko citi cilvēki neredz. Ticība ierauga bagātību tur, kur citi cilvēki neredz neko labu. Ticība palīdz cilvēkam gūt uzvaru pār bailēm. Mozus, būdams ticības cilvēks, pārstāja baidīties no faraona un viņa dusmām, bet pastāvēja līdz galam ticībā un piepildīja savu aicinājumu no Dieva.
