Upuris kā mūsu mīlestības mēraukla

Tur, kur ir patiesa mīlestība, tur vienmēr būs ziedošanās. Tāpēc mana mīlestības mēraukla ir mana spēja ziedoties. Mēs runājam un apgalvojam to, ka mēs mīla Dievu, mēs iedvešam sev šo patiesību, taču mēs nedrīkstam aizmirst faktu, ka mūsu mīlestības pret Dievu mēraukla nav tikai mūsu mutes apliecība. Tās mēraukla ir mūsu ziedošanās! Pats Dievs ir mīlestības etalons, Viņš ir mīlestības pilnība. Pie kā vēl mēs varētu mācīties mīlēt, ja ne pie Dieva. Mēs šajā pasaulē piedzimstam kā egoisti. Grēks tas ir egoisms, tā ir dzīve sev: man ir interesanti, man ir patīkami, man gribās, tāpēc es to daru, man nepatīk, es negribu, tāpēc es to nedaru. Patiesā aina par neatdzimušu cilvēku ir šāda-viņš dzīvo sev, savam komfortam, domā tikai par to, kas viņam ir izdevīgi un labi, visas viņa domas ir egoistiskas. Tomēr, tad kad Dievs satiekas ar cilvēku, kad cilvēks pieņem Jēzu Kristu savā sirdī, kaut kas viņā izmainās. Dieva mīlestība piepilda viņa sirdi. Dievs ir mīlestība, tāpēc tad kad pieņemam Kristu savās sirdīs, Viņa mīlestība iemājo un dzīvo mūsos. Ja Dievs ir mīlestība, kam apstiprinājumu mēs redzam Bībelē, tad mums ir jānoskaidro, kā mīlestība uzvedās, ņemot par piemēru Pašu Dievu.«Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību» (Jāņa 3: 16)Dievs tik ļoti iemīlēja pasauli, ka atdeva pašu dārgāko, Savu vienpiedzimušo Dēlu. Viņš ziedoja Savu Dēlu, lai grēks vairs nevaldītu pār mums, lai mēs nedegtu mūžīgi elles ugunīs, lai mums nākotnē būtu cerība. Kā mēs varam zināt un noticēt tam, ka Dievs mūs mīl? Mēs varam par to lasīt Bībelē, bet vai Viņa mīlestība ir tikai vārdos? Mēs varam lasīt, ka Dievs mūs mīl, un tas ir vispatiesākais pravietiskais vārds, kuru Dievs tev saka katru dienu, kad tu nāc Viņa klātbūtnē. Tomēr mēs zinām ka Dievs mūs mīl ne tikai tāpēc, ka Viņš to saka, bet tāpēc ka ar Savu upuri Dievs mums ir pierādījis Savu mīlestību.«Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.» (Rom.5: 8).Pievērsiet uzmanību frāzei «Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda» Dieva mīlestība ir pierādīta mīlestība. Tā ir pierādīta ar upuri.Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki Attiecīgi, upuris ir mūsu mīlestības mēraukla un pierādījums! Katram no mums ir vajadzīga šī mīlestība, tāpēc ka tā mūs dziedina un dod mums uzdrīkstēšanos.Mana ziedošanās nosaka to, cik ļoti es mīlu Dievu!Mīlestība nav jūtas, tā ir spēja ziedoties, bet ziedošanās ir lēmums. Mīlestībā protams ir arī jūtas. Ja mēs mīlam Dievu, tad mūsu attiecībām ar Dievu nevajadzētu būt tikai jūtu līmenī. Bībelē tiek runāts par cilvēkiem, kurus Dievs sauc par Saviem draugiem. Kas īpašs ir šajos cilvēkos? Viņi visi pierādīja savu mīlestību pret Dievu ar savu ziedošanos. Viņi neatļāvās darīt daudzas lietas tikai tāpēc, ka viņi mīlēja Dievu un vēlējās būt sadraudzībā ar Viņu. Mana spēja ziedoties, nosaka, cik ļoti es mīlu Dievu.Noasa piemērs:«Kad Dievs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu, tad Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis, un Viņš Savā sirdī ļoti noskuma.Un Dievs sacīja: “Es iznīcināšu no zemes virsus cilvēku, kuru Es esmu radījis; cilvēku līdz ar lopiem un rāpuļiem, un putniem gaisā, jo Man ir žēl, ka Es tos esmu radījis.”Bet Noa atrada labvēlību Dieva acīs. Šis ir stāsts par Nou: Noa bija taisns un bezvainīgs vīrs savā ciltī, jo Noa vadīja savas gaitas ar Dievu.» (1Moz.6: 5-9).Visi dzīvoja, kā gribēja, un darīja to, ko jūtas viņiem diktēja, bet Noa ziedoja savas jūtas, dēļ tā lai paliktu sadraudzībā ar Dievu, un tādā veidā viņš izglāba savu ģimeni. Kāpēc? Noa nedzīvoja tā kā pārējie. Tāpēc ka viņš mīlēja Dievu!. Viņš pierādīja savu mīlestību pret Dievu ar savu šķīsto un taisno dzīvi izvirtušajā pasaulē.Altāris Tam Kungam ir tavas mīlestības pazīme pret Dievu!Bībele saka, ka pēc ūdensplūdiem Noa uzcēla altāri Tam Kungam: “… Un Noa uzcēla Tam Kungam altāri un ņēma no ikviena šķīsta lopa un no ikviena šķīsta putna un upurēja dedzināmo upuri uz altāra….” (1Moz 8:20) Tas ir vēl viens veids kā Noa pierādīja savu mīlestību pret Dievu. Katrs, kurš viņu mīl, ceļ Viņa altāri. Tad kad mēs runājam par upuri, tad runa noteikti iet par altāri. Tev ir jāceļ savs altāris Dievam. Ir lietas, kuras mums ir jānoliek uz altāra. Noa bija vienīgais piemērs savā paaudzē. Noa bija ļoti pateicīgs par to, ko Dievs bija darījis viņam un viņa ģimenei. Neviens viņam nelika to darīt.Mīlēt Dievu nav grūti, vienkārši domā par Viņu, par to ko Viņš dara tavā labā katru dienu, un tad tava dabiska reakcija būs pateicība. Pielūgt Dievu būs dabiski tiem, kuri pārdomā par Viņu un Viņa varenajiem darbiem. Dievs ļoti stipri tevi mīl. Bet tad kad tu dzīvo un nedomā, nepārdomā par Viņu, neredzi to, ko Dievs dara, tad tev ir grūti ziedot: tev ir grūti ziedot tavu aizņemtību, tavas finanses, tavu laiku, un tavas ērtības. Tāpēc ka tu nepārdomā par Viņu. Viegli ir pielūgt Dievu tiem, kuri domā tikai par Viņu. Tāpēc Noa pēc tam kad pārdzīvoja glābšanu, tad kad viss cilvēku dzimums aizgāja bojā, un dzīva palika tikai Noas ģimene – viņa sirds piepildījās ar pateicību Dievam, un tieši tad Noa upurēja Dievam šķīstus dzīvniekus. Tas bija upuris, jo Noa varēja pārtikt tikai no šķīstiem dzīvniekiem. Dievs Noam deva pavēli par dzīvniekiem, kurus Noa drīkstēja lietot pārtikā, un tieši šos šķīstos dzīvniekus viņš upurēja Dievam. Pielūgt Dievu bija Noa dzīvesveids.           Dieva svētības panāk tos, kuri ir spējīgi ziedoties. Ziedošana nozīmē ne tikai tavu naudu, bet tas ir arī tavs laiks, tavi talanti, utt. Ziedošanās nozīmē – atdod to, kas tev kaut ko maksā, tam, kuru tu mīli. Ja tu saki, ka mīli Dievu, tad ko tu ziedo, lai pierādītu savu mīlestību? Tu tik ļoti esi aizņemts ar dažādām lietām, ka tev nepietiek laika to pārtraukt un vienkārši pasēdēt Viņa klātbūtnē, lai dzirdētu Viņu. Dievam ir ļoti patīkami, kad tu katru dienu veido altāri no sava laika- tas ir laiks tam Kungam. Dievam ir patīkami dzirdēt, kad tu Viņam saki patīkamus vārdus, ne jau tos, kuru ielikti tavās lūpās lūgšanu laikā draudzē, ne jau tos, kurus tev diktē apstākļi, bet gan tos, kuri nāk no tavas sirds. Un šajā laikā tu nedomā par savu dzīvi, par savām problēmām u.t.t, tu atstāj savu steigu un domā tikai par Viņu. Un tā ir salda dzīve.