Uzticības un vairošanas principi – 2. daļa
Ko nozīmē būt aicinātam? Vārds „aicināts” grieķu valodā tiek tulkots kā „ uzaicinājums”. Mateja evaņģēlijā ir teikts, ka daudz ir aicināto, bet maz izredzēto. Pirmajā etapā var redzēt daudz Tā Kunga aicinātu cilvēku. Mūsu dzīve līdzinās skrējienam garajā distancē – maratonam. Sākoties šim skrējienam, ir daudz dedzīgu skrējēju. Bet tad daudzi cilvēki, neaprēķinot savus spēkus, pusceļā izstājas, padodas, tā arī nesasniedzot finišu. Aicinātais – tas ir cilvēks, kuru uzaicinājis Dievs. Uzaicinot svarīgs ir ne tikai tas cilvēks, kurš uzaicina, bet arī uzaicinātā cilvēka reakcija uz saņemto uzaicinājumu. Tas, kā izturas uzaicinātais, noteiks to, vai viņš būs izredzēto vidū. Pieņemot uzaicinājumu, cilvēkam jāsāk gatavoties šim pasākumam. Viņam jāierodas noteiktajā laikā un vietā, kā arī jābūt tērptam šim pasākumam atbilstošās drānās. Arī Dievs izdala savus uzaicinājumus katram no mums, lai mēs kļūtu par daļu no Viņa Valstības un Viņa pārvaldes uz zemes. Cilvēki pieņem uzaicinājumu no Dieva brīdī, kas nožēlo savus grēkus un pieņem Jēzu kā savu Glābēju un Pestītāju. Bet ar to viss nebeidzas. Mēs varam pazaudēt šo uzaicinājumu no Dieva (tiek runāts par garīgām lietām), – ja nepieliksim piepūli noteiktās lietās. Bībelē ir teikts, ka Dieva Valstība tiek ieņemta ar varu. Un Bībele atklāj mums arī to, kam mums jāpieliek piepūle, un konkrēti:
„Tāpēc pielieciet visas pūles un parādait savā ticībā tikumu, bet tikumā atziņu, atziņā atturību, atturībā pacietību, pacietībā dievbijību, dievbijībā brālību, brālībā mīlestību. Jo, ja šīs lietas pie jums ir un iet vairumā, jūs netapsit kūtri, nedz neauglīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus atziņā. Bet, kam to nav, tas ir akls un stulbs un ir aizmirsis, ka viņš ir šķīstīts no veciem grēkiem.” (2.Pētera 1:5-9)Dieva Valstībā nevar būt slinki cilvēki. Mums pastāvīgi jāstrādā pie sevis un kopā ar Dievu.
„Tādēļ, brāļi, darbojieties, lai jūsu aicināšana un izredzēšana jo stipra paliek, jo, to darīdami, jūs nekad neklupsit. Tas lielā mērā veicinās jūsu ieiešanu mūsu Kunga un Pestītāja valstībā.” (2.Pētera 1:10-11)Dievs saka, lai darām stipru savu aicināšanu un izredzēšanu. Tas nozīmē, ka ikviens no mums nedrīkst pazaudēt savu uzaicinājumu no Dieva (aicinājumu) un izredzēšanu. Tas ir svarīgi, jo tikai tādā veidā mēs varam ieiet Dieva Valstībā. Un tāpēc man jāpieliek zināma piepūle un centība. Dievs aicina pie Sevis visus cilvēkus, un Viņš piedod mums visus mūsu grēkus. Bet tas ir tikai sākums. Turpmāk katram no mums ir jāstrādā pie sevis (sava rakstura) un kopā ar Dievu (Viņa Valstības darbos). Tas nepieciešams, lai mēs varētu padarīt stipru savu aicināšanu un izredzēšanu, kā arī, lai piepildītu Dieva doto aicinājumu. Dieva Valstības cilvēkiem nav pieļaujama pasivitāte un slinkums sava aicinājuma piepildīšanā. Bet ir svarīgi saprast, ka mums ne tikai jāstrādā pie tā, lai piepildītu savu aicinājumu, bet jāstrādā arī pie sevis, pie sava rakstura, jo citādi mēs visu pazaudēsim. Dievam ir svarīgi ne tikai tas, ko es daru, bet vairāk – tas, par ko es kļūstu, kādā mērā pielīdzinos Kristum. Visas lietas nāk par labu (grūtības, veiksme, pārbaudījumi utt.) tiem, kuri mīl Dievu un ir Viņa aicināti. Dievs pieļauj noteiktas lietas mūsu dzīvē ar nolūku, lai mēs arvien vairāk un vairāk taptu līdzīgi Kristum.
„Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc, ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti. Jo, kurus Viņš sākumā nozīmējis, tos Viņš nolēmis darīt līdzīgus Sava Dēla tēlam, lai Viņš būtu pirmdzimtais daudzu brāļu starpā.” (Romiešiem 8:28-29)