Uzvara pār lepnību, attīstot pazemīgu sirdi (Mācītājs Rufus Ajiboye)

„Bet zināmi ir miesas darbi: tie ir netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, ķecerība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es iepriekš saku, kā jau esmu senāk sacījis: tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību.”

(Galatiešiem 5:19-21).

Daži cilvēki domā, ka te tiek runāts par neticīgajiem. Bet, patiesībā, runāts tiek par to, cik svarīgas ir mūsu dvēseles, mūsu rakstura izmaiņas – un tas attiecas uz tiem, kas pieņēmuši Jēzu savā sirdī, un tiem, kas jau sasnieguši sava gara glābšanu.

Katram cilvēkam ir jāpiedzimst no augšienes – nožēlojot savus grēkus un pieņemot Jēzu savā sirdī. Pēc atdzimšanas no augšienes cilvēks sāk tikai redzēt Valstību, un tas notiek pateicoties tam, ka atveras viņa gara acis, kas grēkā krišanas dēļ bija zaudējušas spēju redzēt. Bet Dievs vēlas, lai mēs ne tikai ieraugām Viņa Valstību, bet arī ieejam Viņa Valstībā. Taču tas jau ir saistīts ar jautājumu par mūsu dvēseles glābšanu. Mums jāpiedzimst no ūdens (Dieva Vārda) un no Gara.

„Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” Nikodēms saka Viņam: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!”(Jāņa 3:3-5).

Mūsu dvēseles izmaiņas caur Dieva Vārdu un ar Svētā Gara palīdzību, palīdzēs mums ieiet Valstībā. Mums jāļauj Dieva Vārdam un Svētajam Garam tā ietekmēt mūs, lai tas novestu pie mūsu rakstura izmaiņām.

Lūk, vēl dažas Rakstu vietas, kas apstiprina šo patiesību:

„Jeb vai jūs nezināt, ka netaisni neiemantos Dieva valstību? Nepievilieties! Ne netikli, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne malaki, ne vīriešu piegulētāji, ne zagļi, ne mantrauši, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji neiemantos Dieva valstību.”(1.Korint. 6:9-10).

„Jo to iegaumējiet: nevienam netiklim, netīram vai mantrausim, tas ir, elku kalpam, nav vietas Kristus un Dieva valstībā!”(Galatiešiem 5:5).

Pēc grēku nožēlas mums ir jāattīsta savas attiecības ar Dievu, ļaujot Viņam mainīt mūs no iekšienes. Kādā mērā tu ļausi Dieva Vārdam ietekmēt tevi, tieši tādā pat mērā arī mainīsies tavs raksturs. Cilvēkam tas nav iespējams, bet ne Dievam, Kurš dzīvo mūsos. Mums jāizmanto visas iespējas un jāļauj Viņam mainīt mūs. Atdod sevi Dieva Vārdam un esi Viņam paklausīgs. Dievs pieprasa no mums tikai divas lietas – ticību un paklausību. Mums jātic Dieva Vārdam un jāklausa tam, ko Viņš saka. Mana ticība Dievam palīdz man kļūt par tādu, kādu Dievs vēlas. Ticība nāk no Dieva Vārda, tāpēc man jādzīvo Vārdā, un tad jāpilda tas, ko Dievs saka.

                   Ticība un paklausība – tā ir atslēga mana rakstura izmaiņām. Tālāk mācītājs Rufus runāja par LEPNĪBU, un par to, kā uzvarēt sevī lepnību un attīstīt pazemīgu sirdi.

„Toties Viņš dod lielāku žēlastību; tādēļ raksti saka: Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību.”(Jēkaba 4:6).

Lepnība – tas ir sākums mūsu rakstura degradācijai. Lepnība ir krišanas sākums. Ja mēs gribam izmainītu raksturu, tad vispirms mums savā dzīvē ir jātiek skaidrībā ar lepnību.

Tu pats nevarēsi mainīt savu raksturu, tu to varēsi izdarīt tikai Dieva žēlastībā. Man jāiemācās pieņemt Dieva žēlastību. Tieši pazemība atbrīvo Dieva žēlastību. Tas ir Dieva noteikums – mūsu staigāšana pazemībā Viņa priekšā. Mums jālūdz Dievam, lai Viņš mums dāvā žēlastību, un tai pat laikā, mums jāattīsta savā dzīvē pazemība, jo Dievs dod Savu žēlastību tikai pazemīgajiem.

Ikviens cilvēks, lielākā vai mazākā mērā, cieš no lepnības. Ja tu negribi, lai Dievs nostājas pret tevi un sagrauj visu, ko tu esi cēlis, tad tiec galā ar lepnību savā dzīvē.

Kur rodas lepnība?

Dabiskais cilvēks negrib, ka kāds pār viņu valdītu – pat Dievs. Dabiskais cilvēks negrib pakļauties nekādai varai, jo tā ir mūsu vecā cilvēka daba. Dabiskais cilvēks visu grib risināt pats, grib, lai viss griežas ap viņu. Tieši tur slēpjas lepnības sakne – egocentrismā, dumpī pret Dievu, nepaklausībā, paļāvībā uz sevi, un ne uz Dievu, paļāvībā uz savu spēku un savām spējām.

Kad mēs runājam par lepnību un par to, kā uzvarēt lepnību attīstot pazemīgu garu, – mums šis process jāuztic Dievam, mēs nevaram paļauties uz saviem spēkiem. Dieva vēlēšanās ir – strādāt ar mūsu sirdīm. Dažreiz izskatās tā, ka cilvēks daudz dzird Dieva patiesību, un, tai pat laikā, viņa sirds arvien vairāk un vairāk nocietinās. Tas notiek tāpēc, ka „Atziņa dara uzpūtīgus, bet mīlestība ceļ.” (1.Korint.8:1). Pazemīgu cilvēku var mācīt, savukārt lepnais – negrib mācīties, jo uzskata, ka visu jau zina. Pazemīgs cilvēks noliek sevi mācekļa pozīcijā, kā tādu, kurš grib mācīties pat no necilām lietām.