Uzvara pār lepnību, attīstot pazemīgu sirdi (Mācītājs Rufus Ajiboye)

Mācītājs izcēla virkni lepnības pazīmju un to, kā lepnība var izpausties cilvēka dzīvē.

1)     Neatkarīgs gars.

Tieši lepnība dod cilvēkam vēlēšanos būt neatkarīgam – no Dieva un cilvēkiem. Sātans bija pirmais, kurš sagribēja būt neatkarīgs no Dieva un pat atdalīties no Viņa. Neatkarība no Dievs – tā ir lepnības izpausme. Kad cilvēks atrodas pazemībā Dieva priekšā, viņš it visā vēlas būt atkarīgs no Viņa, – un tādā gadījumā jebkuru lēmumu cilvēks pieņem pēc apspriešanās ar Dievu. Mūsu rīcība daudzkārt izriet no neatkarīga gara, jo mēs pieņemam lēmumu neapspriežoties ar Dievu. Bet netiek runāts par neatkarību tikai no Dieva, tiek runāts arī par neatkarību no cilvēkiem. Lepns cilvēks grib visu izlemt un darīt pats. Pazemīgam cilvēkam nepieciešama komunikācija ar citiem cilvēkiem. Kad cilvēks atdala sevi no citiem, saucot sevi par pašpietiekamu, – tā ir lepnības izpausme. Dievs visu ir izdomājis tā, lai mēs būtu vajadzīgi cits citam, un tāpēc Viņš ielika mūs Savā Miesā, lai mēs nepaustu neatkarības garu. Dzīvē viss darbojas caur saikni un savienojumu. Viss, kas nav savienots – nedarbojas. Tu nevari dzīvot tikai sadraudzībā ar Dievu, tev ir vajadzīgas savstarpējās attiecības arī ar cilvēkiem.

2)      Nevēlēšanās atzīt savas kļūdas.

Lepns cilvēks nekad neatzīst savu kļūdu vai vainu. Cik ātri un viegli tu atzīsti savu kļūdu? Pazemīgam cilvēkam tā nav problēma. Mēs visi kļūdāmies, bet ir vajadzīga drosme un spēks, lai atzītu savas kļūdas – un tas tikai izdaiļo cilvēku.

3)      Nespēja mācīties.

Lepnu cilvēku ir ļoti grūti mācīt, labot vai dot tam kādus padomus un instrukcijas. Dažus cilvēkus labāk pat nemēģināt labot, jo viņi tūlīt pat apvainojas, un tu vienkārši iegūsti sev ienaidnieku. Es gribu, lai īpašu uzmanību tam pievērš tie cilvēki, kuri atrodas kādā kalpošanā. Tev jābūt gatavam, ka tevi labos. Pazemīgs cilvēks pieņem labošanu ar pateicību, bet lepnais parasti saka: „Kas tu tāds esi, lai mani mācītu vai teiktu man kaut ko.” Dažkārt cilvēks skaļi nepasaka, ka nepiekrīt teiktajam, bet kurn sevī. Tā ir pazīme tam, ka dziļi viņa sirdī ir apslēpta lepnība, un viņam ar to jātiek skaidrībā. Lepns cilvēks tādā uzvedībā parasti nesaskata neko sliktu, un pat uzskata sevi par pazemīgu. Dieva žēlastība palīdz mums ieraudzīt lepnības problēmu mūsu sirdī.

4)      Dumpīga attieksme pret varu, necieņa pret varu.

Lepns cilvēks neciena varu. Ir cilvēki, kuri ciena varu tikai ar vārdiem. Bet cieņa pret varu – tā ir cilvēka sirds attieksme, un ne ārēja izpausme. Mēs vienmēr atradīsimies varas pakļautībā. Piemēram, ģimenē pastāv vara, un bērni atrodas zem savu vecāku varas. Pazemība – tā ir bērnu cieņas izrādīšana saviem vecākiem. Bet pazemībai ir jāizriet no iekšienes. Bērni bieži vien var kurnēt sevī, bet ārēji izrādīt pazemību. Un tas notiek jebkurā varas līmenī. Dievs grib, lai mēs cienām varu no sirds. Tādā veidā Dievs mums palīdz formēt mūsos Viņa raksturu. Katram cilvēkam ir jāiemācās atrasties varas pakļautībā un cienīt varu. Savukārt lepnība cīnās pret varu un neciena varu. Kas ir dumpis? Un kā var zināt – vai manā sirdī ir dumpis vai pakļaušanās varai? Kad mums ar tevi ir vienāds viedoklis, – tādā gadījumā ir grūti zināt, vai tavā dzīvē ir pakļaušanās vai nav. Īstais pārbaudījums atnāk tad, kad mūsu viedokļi nesaskan. Bērns bieži vien nāk pie vecākiem un jautā, vai viņš drīkst kaut kur iet, un, tai pat laikā, viņš jau gaida vecāku piekrišanu, nevis atteikumu. Ja vecāki teikuši „jā”, bērna izturēšanās var izskatīties kā pakļaušanās. Bet, atliek vecākiem pateikt „nē”, un tūlīt top skaidrs – vai šī bērna dzīvē pastāv pakļaušanās un paklausība saviem vecākiem vai nē. Pakļaušanās izpaužas tajā, ka tu dari tieši to, ko tev saka. Pati bīstamākā nepakļaušanās ir – slēptā nepakļaušanās, – kad cilvēks ārēji piekrīt teiktajam, un šķiet, ka viņš ir pazemīgs, bet vēlāk šis cilvēks dara savu un pa savam. Pakļaušanās – tā ir viena no sfērām, kurā Dievs strādās ar mums. Dieva Valstība tiek celta balstoties uz pakļaušanos. Dievs man liek mācīt par to, lai gan man nav ērti par to runāt, un es negribu, lai cilvēki domā, ka man vajadzīga jūsu pakļaušanās. Nē, man to nevajag – cilvēku pakļaušanos un paklausību. Bet Dieva Valstība bez pakļaušanās nedarbojas. Jebkura ģimene, kurā nav pakļaušanās un kārtības – tā nepastāvēs. Dieva acīs nepakļaušanās ir pretīgs grēks.

Līdzīgi raksti

One Comment

  1. Kāpēc virsrakstā – nosaukumā tāda ironija: “attīstot”?
    Raksta autors /-e nepiekrīt, apšauba šo PATIESĪBU no Dieva Vārda?

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.