Tas, kas ir tavā sirdī, tieši tas arī nosaka tavas dzīves kursu

Priecājos no jauna sveikt jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”!Dievs ir tik labs pret katru no mums! Esmu pateicīgs Dievam par šo iespēju dalīties ar jums atklāsmēs, kuras Dievs man dod. Dievs vēlas, lai viņa tauta iepazīst Viņa vārdu – patiesību, kura atbrīvo cilvēku no jebkādiem meliem un grēka. Bībelē ir teikts, ka Jēzus atnāca tāpēc, lai dotu mums dzīvību un dzīvi ar pārpilnību. Dieva dzīvība ir apslēpta Viņa Vārdā. Dieva gudrība un varenums apslēpts Viņa Vārdā! Dievs vēlas, lai tu izprastu, kāda bagātība tev dāvāta caur Dieva Vārdu. Šo bagātību nevar salīdzināt ne ar sudrabu, ne ar zeltu. Dieva Vārds – tā ir nezūdoša bagātība, mūžīga, tāda, kas atnes dzīvību un veselību, atbildes un risinājumus.Mēs runājām par to, ka ļoti svarīgi ir piepildīt savu sirdi ar Dieva Vārdu. Tāpat mēs runājām par to, ka katrs no mums ir sava likteņa pārvaldnieks. Un tikai no mums pašiem ir atkarīgs tas, kāda izveidosies mūsu dzīve. Kas tad nosaka mūsu dzīves kursu? Varbūt ir pietiekoši, ja mēs vienkārši vēlamies dzīvot labi? Vai arī, ir jāpiedzimst bagātā un ievērojamā ģimenē? Bet varbūt , pilnvērtīga dzīve ir iespējama tikai tiem cilvēkiem, kuri dzīvo kādā konkrētā valstī, un mums visiem vienkārši vajag pārceltie uz šo valsti? Nē, ne jau no tā ir atkarīga mūsu laime, sakārtota dzīve un vispār mūsu dzīves kurss vai mūsu liktenis. Tas, kas ir tavā sirdī, tieši tas arī nosaka tavas dzīves kursu.Aplūkosim Daniēla dzīvi. Daniēls bija pusaudzis, kad viņu aizveda gūstā uz Bābeli. Daniēls nokļuva visai nepatīkamā situācijā. Bet, neskatoties uz to, Daniēls vienmēr ieņēma augstu stāvokli. Lai gan, tajā pašā laikā, citi cilvēki, nokļūstot Bābelē, sūdzējās, kurnēja un vainoja citus. Turpretī Daniēls arvien atradās kēniņu tuvumā. Bībelē ir teikts, ka, līdzko Daniēls nokļuva Bābelē, viņš pieņēma lēmumu neapgānīt sevi Bābelē un neēst ēdienu no ķēniņa galda. Kāpēc viņš pieņēma šādu lēmumu? Tāpēc, ka viņš zināja Dieva Vārdu ne tikai savā prātā, bet sargāja šo Vārdu savā sirdī. Nokļūstot Bābeles gūstā, Daniēla sirdī bija dzīvības avots. Daniēls nebaidījās nepaklausīt un neēst no ķēniņa galda, jo viņš bija nostiprinājies Dieva Vārdā. Pieņemot tādu lēmumu, viņš varēja zaudēt savu dzīvību, jo Bābelē atradās kā ķīlnieks , viņš nevarēja diktēt savus noteikumus, jo viņam bija jāpakļaujas it visam, ko viņam pavēlēja. Daniēls riskēja, un Bībelē ir teikts, ka viņš atrada labvēlību, un visapkārt Daniēlam sākās uzplaukums. Bet, sakarā ar to, ka Daniēls dzīvoja Dievam tīkamu dzīvi, daudzi cilvēki Bābelē sāka viņu apskaust. Tieši šī iemesla dēļ tika izdots likums, kas aizliedza pielūgt kādu citu Dievu, izņemot ķēniņu. Cilvēki stājās Daniēlam pretī, bet tas nespēja apturēt Daniēlu un mainīt viņa likteni. Daniēlu iemeta lauvu bedrē, bet viņš iznāca no tās vesels un neskarts, kā rezultātā viņš ieņēma vēl augstāku stāvokli.Dieva Vārds, kas tiek sargāts sirdī, atnes cilvēka dzīvē izeju no jebkuras situācijas, kā arī paaugstina viņu.Rīt turpināsim sarunu par šo tēmu!Lai Dievs dāvā jums gudrību un sapratni par Savu Vārdu!Mācītājs Rufus

Līdzīgi raksti

  • Lūgšana – tas ir spēka avots! II

    Jēzus ar Savu piemēru mums parāda, ka cilvēkam vienmēr būs lūgt un nebūs pagurt. Jēzus visus nakti lūdza, tāpēc, ka nākamajā rītā, kaut kam bija jānotiek un Viņš Sevi gatavoja jaunajai dienai. Viņš lūdza!„Un visi ļaudis mēģināja Viņam pieskarties, jo spēks izgāja no Viņa, un Viņš visus darīja veselus.” (Lūkas Ev. 6:19).Mēs atkal redzam, ka spēks un svaidījums pavadīja Jēzus kalpošanu, bet viss tas notika pēc tam, kad Viņš bija pavadījis laiku lūgšanā. Tas nebija cilvēciskais spēks, bet Dieva spēks, kurš izplatījās un pavadīja to, ko Jēzus darīja. Un tas bija rezultāts pastāvīgām lūgšanām. Jēzus vienmēr lūdza!
  • Sava gara stiprināšana

    Kā tad stiprināt savu garu? Dieva Vārds un Dieva apsolījumi stiprina mūsu garu un palīdz mums pārvarēt ciešanas vai nespēku(vājumu). Lai nepadotos, mums ir jāiemācās visā pilnībā paļauties uz Dieva Vārdu un Dieva apsolījumiem. Ir jāiepazīst Dieva uzticamība un jāapzinās tas, ka Dievs nekad mūs nepametīs un neatstās; ja vien mēs paši Viņu neatstāsim.
  • Jūs bijāt radīti, izpirkti un atdzemdināti! Jūs esat dzimuši divreiz!

    Mēs esam ne tikai Dieva radījumi, bet tagad mēs esam no jauna radīti Kristū Jēzū! Runa iet par to iespēju, kura tagad ir pieejama grēcīgiem cilvēkiem, pateicoties Kristus ienākšanai šajā pasaulē. Tieši par to ir teikts vēstulē Efeziešiem:„Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos, kuros reiz dzīvojāt, pakļauti šīs pasaules varas nesējam, gaisa valsts valdniekam, garam, kas vēl tagad darbojas nepaklausības bērnos. Kopā ar tiem arī mēs visi reiz dzīvojām savas miesas kārībās, ļaudamies miesas un miesas prāta iegribām, pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni kā visi pārējie. Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti! Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs, lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu Savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību. Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu. ” (Ef.2: 1-10).
  • Lai tas tev ir kā likums, ka tu neko nedarīsi bez lūgšanas!

    Viens pazīstams misionārs, kurš dzīvoja 18. gadsimtā, teica, kad mēs strādājam, tad mēs strādājam, bet tad, kad mēs lūdzam, tad strādā Dievs. Ir atšķirība starp mūsu spēku un Dieva spēku. Šī cilvēka vārdi apkopo visu, ko es jums cenšos pateikt. Kad mēs strādājam, tad mēs esam ierobežoti savos spēkos, bet tad, kad mēs lūdzam, – tad vairs nav nekādi ierobežojumi, tāpēc, ka Dievs ir bez robežām. Lūgšana atbrīvo Dieva spēku tam, ko mēs darām. Tāpēc, nepaļausimies uz sevi un saviem spēkiem, bet paļausimies uz Dievu un uz Viņa neierobežoto spēku.
  • Dievs uzticas mums un paļaujas uz mums

    Vakar mēs ar jums runājām par to, ka ne tikai mēs ticam Dievam, ne tikai mēs paļaujamies un uzticamies Dievam, bet arī Dievs uzticas mums un paļaujas uz mums. Mēs Dievam esam nepieciešami brīdī, kad Viņam parādās dienišķā vajadzība.„Kad es nu saucu un jūs kavējaties uzklausīt mani, kad es izstiepju tagad savu roku un neviens neliekas par to ne zinis, ….tad viņi mani sauks, bet es neatbildēšu, viņi cītīgi meklēs mani un neatradīs. Tas tāpēc, ka viņi nonicināja manu mācību un negribēja sajust bijību Tā Kunga priekšā.” (Salamana Pamācības 1:24,28,29).
  • Pateicies Dievam vienmēr un par visu, jo tāda ir Dieva griba attiecībā uz mums

    Cilvēks var teikt: „Neskatoties uz to, ka es pats jau lūdzu un arī draudzē par mani lūdza, man joprojām nav darba.” Vai arī cilvēks var teikt tā: „Paldies Tev, Kungs, par to, ka man ir ēdiens katrai dienai.” Vai pamanījāt atšķirību? Pirmajā gadījumā mēs dzirdam kurnēšanu, bet otrajā – pateicību.Vai tiešām ir tik svarīgi un nepieciešami pateikties Dievam par to, ka mums ik dienu ir ēdiens? Noteikti, jo daudziem nav ko ēst.