Mēs esam radīti labiem darbiem, kurus Dievs mums ir paredzējis piepildīt II
Dārgie Dieva bērni, es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Mūsu Dievs ir Dzīvs, un Viņš vēlas, lai Viņa bērni atdzīvotos caur Dieva Vārda patiesību un būtu sagatavoti ikvienam labam darbam.
Mēs runājām par to, ka Dievs radīja un atpirka mūs labiem darbiem! Taču ne vienkārši labiem darbiem, bet tiem labajiem darbiem, kuri tiek darīti Jēzū Kristū. Vēl mēs runājām par to, ka tad, ja jūs kā Viņa radījums vēl neesat ticībā iemantojuši statusu „radīti Kristū”, tad visi jūsu labie darbi, lai cik tie arī labi nebūtu, nespēs jūs attaisnot Dieva priekšā.
Vēstulē Efeziešiem Pāvils iztirzā tieši šo tēmu.
„Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.”(Efeziešiem 2:8-10).
Te mēs redzam, ka labie darbi neglābj cilvēku. Dievs nepasludina cilvēku par taisno tikai tālab, ka tas dara daudz labu darbu. Tieši pretēji, Dievs attaisno tādu cilvēku, kurš ticībā pieņem Dieva dāvanu – Jēzu Kristu. Cilvēks iemanto labvēlību Dieva acīs tad, kad viņš ticībā pieņem tos darbus, ko Dievs paveicis Kristū.
„Ko lai sakām par savu ciltstēvu pēc miesas – Ābrahāmu? Kādu labumu viņš ir panācis? Jo, ja Ābrahāms kļuvis taisnots ar saviem darbiem, tad viņš ir liels, bet ne Dieva priekšā. Jo ko saka raksti? “Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību.” Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības, bet pēc nopelna. Kam darbu nav, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo taisno, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību. Tāpēc arī Dāvids teic svētīgu tādu cilvēku, kam Dievs piešķir taisnību neatkarīgi no darbiem: svētīgi tie, kam pārkāpumi piedoti un grēki apklāti, svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa grēku.”(Romiešiem 4:1-8).
Ko mums saka šī Rakstu vieta? Mēs redzam, ka tad, ja Dievs attaisnotu cilvēku caur viņa labajiem darbiem, tad tā vairs nebūtu žēlastība, bet gan pienākums no Dieva puses. Bet, tā kā mēs pēc savas grēcīgās dabas esam Dieva parādnieki, un vienīgais veids, kā mēs varam samaksāt savus parādus, – mūžīgi degt ellē, tad ir skaidrs, ka mūsu labo darbu nepietiktu mūsu attaisnošanai Dieva priekšā.
Attiecīgi, mums ir vajadzīga tikai žēlastība no Dieva, Kurš ir Augstākais Tiesnesis un Vienīgais, Kurš var anulēt jebkuru pret mums vērstu spriedumu. Kā noteikums šai apžēlošanai ir ticība tam, ka Jēzus ir ņēmis uz Sevi visus mūsu grēkus, sodu par tiem, miris mūsu vietā un augšāmcēlies mums par attaisnošanu.
Ticot tam, mēs saņemam piedošanu, ar piedošanu – attaisnošanu, bet ar attaisnošanu – mieru no Dievu.
„Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību.”(Romiešiem 5:1-2).
Un tātad, bez ticības Jēzus Kristus upurim, nav attaisnošanas, bet bez attaisnošanas caur ticību nav miera un piekļuves Dieva žēlastībai. Bez attaisnošanas un miera ar Dievu, visi cilvēka labie darbi nespēj atnest viņam patiesu apmierinājumu vai dzīves jēgu.
Runa, protams, neiet par to, ka cilvēkam ir labāk, ja viņš darītu citiem ļaunu, nevis darītu labu. Tomēr, tas nozīmē to, ka visupirms vajag savu dzīvi pakļaut Dievam, un tikai tad – kalpot Viņa Vārdā. Tikai tādā veidā jūs patiesi varēsiet darīt labu.
Jēzus sacīja:
„Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa.”(Lūkas 11:23).
Darīt labu, bet, tai pat laikā, nebūt ar Jēzu, – tas nozīmē velti izšķērdēt sevi un savus resursus. Es ticu, ka neviens saprātīgs cilvēks speciāli veltīgi neizšķērdēs savus spēkus, līdzekļus, laiku un dzīvi. Un es tāpat ticu, ka katrs no mums vēlas būt ne tikai saprātīgs, bet arī patiesi auglīgs Dieva Valstībā. Tālab, – darīsim labus darbus Viņā un krāsim, nevis izšķērdēsim!
Sarunu par šo tēmu turpināsim rīt!
Dieva mierā!
Mācītājs Rufus Adžiboije
