Efektīvas lūgšanas priekšnosacījums ir – lūgšanu prakse II
Žēlastība jums un miers no mūsu Kunga Jēzus Kristus!
Es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”!
Ja jūs atceraties, mēs jau vairākas nedēļas pēc kārtas runājam par lūgšanu. Mēs runājām par trim aicinājumiem ticīga cilvēka dzīvē:
- Līdzīgi tam, kā lūgšana bija prioritāte to ticības varoņu dzīvēs, par kuriem tiek runāts Bībelē, lūgšanai ir jākļūst par prioritāti ticīga cilvēka dzīvē.
- Lūgšanai ir jābūt pirms itin visa, ko mēs darām. Līdz brīdim, kad mēs sāksim kaut ko darīt, mums ir nepieciešams lūgt. It īpaši tas attiecas uz garīgo kalpošanu, jo spēks nav mūsos, bet spēks ir Dievam! Un Dievs dod mums Savu spēku caur lūgšanu! Mēs varam teikt skaistus vārdus, lūgt gudras lūgšanas, bet tikai Dievs dod dzīvību un spēku tam ko sakām un darām. Mēs varam būt aktīvi un darbīgi, bet tad, ja visas mūsu darbības nebūs pārklātas ar Dieva spēku, tam nebūs dzīvības. Lūgšana – tas ir tas, kas piedod mūsu dzīvei un visam tam, ko darām, debesu aromātu.
- Lūgšana ir jāpraktizē ikdienas līmenī. Mēs nespēsim kļūt par meistariem un profesionāļiem tajā, ko nepraktizējam katru dienu. Ja mēs nepraktizējam lūgšanu, mēs nekad nezināsim, kā ir pareizi jālūdz. Vēlreiz vēlos uzsvērt kādu patiesību, par kuru runāju pagājušajā reizē. Dzīvē katram no mums reiz pienāk laiks, kad vairāk par visu mums ir nepieciešama lūgšana. Bet, ja mēs nepraktizējam lūgšanu ikdienas līmenī, tad tieši tādā laikā mēs nespēsim lūgt un saņemt vajadzīgo palīdzību no Dieva. Lai tā nenotiek ar mums.
Lūgšana maina mūs un to, kas ir mums visapkārt, maina mūsu pasauli. Katrs var pārliecināties par to, ka lūgšana – tas ir spēks. Tā ticīgam cilvēkam ir privilēģija no Paša Dieva.
Šajā nedēļā es sniedzu saviem bērniem kādu mācību. Mana sieva kaut kur nolika savu somu un nevarēja to atrast. Mēs ar bērniem meklējām šo somu, bet tā arī neatradām. Tad es vērsos pie saviem bērniem un jautāju viņiem: „Vai jūs ticat, ka Dievs atbild uz lūgšanu?” Viņi atbildēja: „Jā, mēs ticam.” Es pajautāju: „Vai esat pārliecināti?” Viņi atbildēja: „Jā”. Tad es teicu: „Ejiet palūdziet un atrodiet mammas somu. Bet tad, kad atradīsiet, pasakiet par to man”. Tas bija uzdevums. Es neteicu viņiem „ja atradīsiet”, bet teicu, ka „jūs atradīsiet, jo palūgsiet”. Viņi palūdza, meklēja, bet neatrada. Bieži ir tā, ka mēs lūdzam un domājam, ka visam ir jānotiek uzreiz. Bet ja tas nenotiek, mēs domājam, ka lūgšana nedarbojas. Mans vidējais dēls Tomass man pēc tam izstāstīja: „Es aizgāju uz virtuvi un nodomāju, ka mamma ar šo somu taču atnāca no veikala, un parasti viņa uzreiz dodas uz virtuvi.” Šīs domas atnāca no Dieva! Vai atceraties, mēs runājām ar jums par to, ka lūgšana – tā ir divpusēja saruna. Kad mēs lūdzam Dievu, mums ir jāatstāj vieta tam, lai arī Viņš varētu runāt uz mums. Tomass man izstāstīja, ka pēc lūgšanas viņš devās uz virtuvi, un līdzko viņš tur iegāja, viņa acis lūkojās tieši uz to vietu, kur atradās mammas soma. Līdz tam mēs visi tur meklējām, bet neatradām. Bet līdzko bērni palūdza, – atnāca domas no Dieva, bērni sekoja šīm domām un soma atradās. Stādieties priekšā, cik liels bija viņu prieks. Tomass man piezvanīja un sacīja: „Tēti, mēs atradām somu!” Es viņam teicu: „Malacis! Redzi, lūgšana darbojas, strādā! Vienmēr ir jālūdz!” Es izmantoju mirkli, lai sniegtu bērniem mācību par lūgšanas svarīgumu. Un es ticu, ka viņi to atcerēsies. Es iesaku arī jums darīt to pašu, jo tas, ko esam iemācījušies paši, mums ir jānodod tālāk, un Dievs mums tajā palīdzēs. Un pat ja bērni visu izprot pa savam, bērnišķīgi, tas tik un tā darbojas, strādā. Atcerēsimies to, ka lūgšana – tā ir divpusēja saruna. Lūgšanai ir jābūt par mūsu dzīves prioritāti.
Turpināsim rīt!
Tas Kungs lai jūs svētī!
Mācītājs Rufus Adžiboije
