Lūgšana – tas ir aicinājums Dievam ņemt dalību mūsu dzīvē

Sveicinu jūs šai brīnišķīgajā dienā, kuru radījis Dievs! Katra jauna diena – tā ir Dieva dāvana cilvēkiem, kuri dzīvo uz šīs zemes.Mēs turpinām runāt par lūgšanu.Vakar mēs runājām par to, ka mums ir nepieciešams pakļaut savus plānus Dieva plāniem, jo Dieva plāni jau ir svētīti.Šodien aplūkosim vēl vienu lietu, kas raksturo efektīvu lūgšanu.
  1. Lūgšana – tas ir aicinājums Dievam ņemt dalību mūsu dzīvē.
Dievs neienāks tavā dzīvē, ja tu Viņu neuzaicināsi. Lūgšana – tas ir lūgums Dievam nākt mums palīgā. Tā ir izpratne par to, ka esmu vājš, un ka ir Tas, Kurš ir stiprāks, Kurš mīl un rūpējas par mani. Lūgšana – tas ir uzaicinājums Tam, Kurš ir stiprāks par mani un maniem apstākļiem.Vai atceraties Jairu? Par viņu ir rakstīts Marka Evaņģēlija 5:22-23. Jairs nosūtīja cilvēkus pie Jēzus, lai uzaicinātu Viņu pie sevis uz mājām, jo viņa meita bija tuvu nāvei.
„Un redzi, nāk viens no sinagogas priekšniekiem, Jairs vārdā, un, Viņu redzēdams, tas krīt pie Viņa kājām un Viņu ļoti lūdz, sacīdams: “Mana meitiņa mirst, lūdzams, nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo.”
 Jairs ļoti lūdza Jēzum palīdzēt. Tā bija lūgšana. Tas bija aicinājums Dievam ņemt dalību viņa meitas dzīvē. Jairs apzinājās savu bezspēcību, viņš saprata, ka viņam ir nopietna problēma, – viņa meita ir tuvu nāvei. Bet Jairs zināja, ka ir Jēzus, Kurš ir spēcīgs un žēlsirdīgs, un Kurš var atrisināt viņa problēmu. Jēzus devās uz Jaira namu, jo Jairs aicināja Viņu un lūdza palīdzību. Kas būtu noticis, ja Jairs nebūtu aicinājis Jēzu savā namā? Jaira meita nomirtu. Iespējams, kāds teiks: „Jairs aicināja Jēzu, bet tai laikā, kamēr Jēzus bija ceļā, viņa meita tik un tā nomira”. Jā, tā ir patiesība, bet Jēzus atnāca un atdzīvināja Jaira meitu. Tāpēc tad, kad tu lūdz un kaut kas nenotiek tā, kā tu vēlies, tev tik un tā jāturpina lūgt. Kad pilnīgi bezcerīgā situācijā atnāk Dievs, šī situācija Dieva spēkā atdzīvojas. Tici, ka Dievam ir iespējams atdzīvināt jebkuru situāciju. Tāpēc cilvēkam nav jābēdājas, bet jāturpina lūgt. Tu lūdz par dzīvību, bet atnāk nāve, – tik un tā turpini lūgt, jo tad, kad atnāk Jēzus, līdz ar Viņu atnāk dzīvība. Turpini lūgt par šo situāciju, – to situāciju, kura jau ilgstoši nemainās. Turpini lūgt! Neskumsti! Atbilde ir jau ceļā!
„…..aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt”. (Lūkas 18:1).
 Visu labu!Tiksimies rīt!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Nepareiza motivācija III

    Kas tev ir svarīgāk – patikt Dievam vai cilvēkiem? Par to ir viegli runāt, bet patiesībā to izdarīt ir ļoti grūti. Dzīve – tas ir pārbaudījums tāpēc tu vienmēr stāvēsi izvēles priekšā – kam tev izpatikt Dievam vai cilvēkiem. Jēzus arī atradās šīs izvēles priekšā. Vienreiz Jēzus atnāca uz Templi sabatā, bet Templī bija farizeji, kuri gribēja zināt, vai Jēzus dziedinās kādu sabatā vai nē. Jēzus zināja, ka farizeji neatbalsta Viņa lēmumus, un Viņš stāvēja izvēles priekšā – izdabāt farizejiem un saņemt uzslavu no viņiem vai arī izdabāt Dievam. Tāpēc, ka Jēzus nerīkojās tā kā vēlējās to farizeji, viņi nosauca to par apsēstu.
  • Bīsties Dievu un nepriecājies par kāda cita kritienu! II

    „Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā,”(Mateja :5:44). Bībeles tulkojumā krievu valodā : „Bet es jums saku; mīliet savus ienaidniekus, svētījiet tos, kas jūs nolād, dariet labu tiem, kas jūs ienīst un lūdziet par tiem kas dara jums pāri un vajā.Apbrīnojami, bet Jēzus pavēl mums MĪLĒT, SVĒTĪT, DARĪT LABU un LŪGT – par mūsu ienaidniekiem, par tiem, kuri mūs nolād, par tiem, kuri mūs neieredz, dara mums pāri un vajā mūs. Tā rīkojoties, mēs izpelnāmies paaugstināšanu no Dieva.
  • Sējiet, strādājiet, lūdziet, plānojiet, bet arī rīkojieties!

    Es gribu šo vārdu sākt ar vienu stāstu: vienam cilvēkam bija brīnišķīgs dārzs, kurš atnesa bagātīgu un pārpilnu ražu. Kad kaimiņš to ieraudzīja, viņš uzreiz izlēma, ka nākamajā pavasarī iedēstīs arī sev dārzu. Tomēr, pēc tam, kad kaimiņš bija iesējis savu dārzu, viņš tajā vairāk neko nedarīja. Viņš dārzu nelaistīja, nekultivēja un neirdināja. Kad pienāca rudens, viņa dārzs bija aizlaists un aizaudzis ar nezālēm. Un protams, ka viņam nebija nekādas ražas.
  • Mums ir jāsagatavo ceļš tam, lai Tas Kungs varētu atnākt slavā un visā Savā pilnībā!

    Dievam ir ceļi. Dievs ir kārtības Dievs, un Viņš tā vienkārši nemetas cilvēkiem virsū. Līdz brīdim, kamēr Dievam nav sagatavots ceļš, Viņš neatnāk. Daudzi no mums gribētu, lai Dievs atnāk vienkārši tāpat vien, bet Viņš tā nedara. Dievs dodas uz turieni, kur cilvēki ir gatavi Viņa atnākšanai. Un tad, kad Dievs atnāk, visi šķēršļi pakāpjas sānis, tad tuksnesis uzzied, kalni sarūk, ielejas piepildās, līkumi iztaisnojas un nelīdzenie ceļi kļūst līdzeni.
  • Kad mēs lūdzam, nokrīt neredzamās važas, kuras sasaista cilvēkus! II

    Tu jautā, kāpēc cilvēki uzvedās tā, kā viņi uzvedās? Kāpēc reizēm, cilvēki nesaprot elementāras lietas? Kāpēc cilvēki dzird patiesību, bet nemainās? Ir neredzamās važas, kuras sasaista cilvēkus. Ir cietokšņi, kurus nevar sagraut ar mācībām, svētrunām, pamācībām, morāli. Tās ir garīgas lietas. Kas notiek, kad draudze lūdz? Šie cietokšņi sabrūk un notiek reālas izmaiņas. Mēs nevaram nelūgt un tajā pašā laikā pamācīt citus cilvēkus, tāpēc, ka cilvēks pēc tam pateiks, ka viņš visu ir sapratis, bet rīt ies un turpinās darīt to pašu. Cilvēku nav iespējams mainīt ar savu spēku, tas ir iespējams tikai Dieva spēkā.
  • Sadraudzības laikā ar Dievu, Jesaja ieraudzīja trīs svarīgas lietas, kas mainīja visu viņa dzīvi

    Un tātad, tas, kurš mīl Dievu, tas noteikti kalpos cilvēkiem. Bet tas, kurš kalpo cilvēkiem, to Dievs paceļ un svētī.Kalpošana – tas ir upuris. Tad, kad tu kalpo, tu kaut ko upurē – laiku, naudu, enerģiju, miegu, ēdienu utt. Dievs mīl sirdis, kas upurējas, un tādiem cilvēkiem Viņš nevar paiet garām.Vai jūs zināt, kāpēc Dievs svētīja Ābrahāmu? Tāpēc, ka Ābrahāms bija cilvēks, kurš upurējās. Viņam nekā nebija žēl Dievam. Paklausot Dievam, Ābrahāms pameta savus radiniekus, viņš piekāpās brāļadēlam, dodot viņam pirmajam tiesības izvēlēties sev vietu dzīvošanai. Ābrahāms deva Dievam desmito tiesu laikā, kad tāds likums vēl nemaz nebija noteikts. Ābrahāms neatteicās pienest kā upuri Dievam savu vienīgo dēlu. Lūk, kāpēc Dievs viņu svētīja.