Bez Dieva es nespēju, bet ar Viņu es spēju visu !
Dārgie Dieva bērni, es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Mūsu Dievs ir Dzīvs, un Viņš vēlas, lai Viņa bērni atdzimst caur Dieva Vārda patiesību un sadraudzību ar Viņu.
Šodien vēlos jums parādīt, kas notiek cilvēka dzīvē tad, kad lūgšana kļūst par viņa galveno prioritāti. Mēs nevaram darīt Dieva darbus bez Dieva. Ļoti bieži mēs mēģinām savā spēkā darīt to, ko Dievs liek mums darīt kopā ar Viņu. Bieži mēs paļaujamies uz sevi, uz to, ko jau zinām. Bieži paļaujamies uz savu pieredzi. Bet tad, kad lūgšana ir mūsu prioritāte, mēs saprotam, ka, paļaujoties uz sevi un darot darbus bez lūgšanas, mēs velti tērējam laiku un spēkus. Bez spēcīgas lūgšanu kustības draudzē, draudzes redzējumu nav iespējams realizēt. Tas vienkārši nav iespējams! Ja lūgšana nav draudzes dzīves prioritāte, tad draudze nespēs realizēt Dieva redzējumu, tādā gadījumā mēs vienkārši staigāsim pa vienu un to pašu apli. Mēs ticam, ka šai draudzē un caur šo draudzi Dievs vēlas darīt varenas lietas. Bet mēs varam censties darīt šīs lietas paši, paļaujoties uz sevi, un rezultāts būs – pilnīga vilšanās. Jāņa 15:5 Jēzus teica:
„….bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.”
Pateiksim to skaļi: „Bez Dieva es nenieka nespēju darīt!” Daudzi bieži saka: „Bez Dieva es neko nespēju!” Bet tā ir tikai puse no patiesības. Jēzus saka, ka tu neko nespēj darīt tikai tad, kad tu dari to bez Dieva. Ja tu esi ar Dievu, tad tu spēj un vari visu. Vēstulē Filipiešiem 4:13 Pāvils saka:
„Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.”
Ja es esmu Dievā, ja esmu ar Viņu, ja esmu ar Viņa spēku, tad es spēju visu. Tā ir patiesība! Teiksim skaļi: „Bez Dieva es nespēju, bet ar Viņu es spēju visu!”
Ja pētām to draudžu vēsturi, kurās notiek reāla atmoda, cilvēki nožēlo grēkus un draudze pieaug, mēs noteikti ieraudzīsim, ka tā ir draudze, kura lūdz. Ļoti bieži mēs gribam to, kas ir citiem, bet mēs nesaprotam, kādu cenu viņi par to maksā. Daudzu ticīgo dzīves augļi ir pievilcīgi, un mēs vēlamies ko līdzīgu. Mēs domājam, ka, ja tas izdodas viņiem, arī man ir jāizdodas, un mēs sākam to praktizēt.
Es lasīju kādu stāstu. Kāds cilvēks ieraudzīja, ka viņa kaimiņš novācis ļoti lielu kartupeļu ražu. Un viņš nodomāja: „Jā, tā tik ir raža! Es arī tādu gribu!” Viņš nolēma, ka nākamajā gadā arī viņš stādīs kartupeļus. Viņš tā arī izdarīja, iestādīja kartupeļus un gaidīja ražu. Kad pienāca ražas novākšanas laiks, šis cilvēks devās uz savu lauku un ieraudzīja, ka lauks ir aizaudzis ar nezālēm un nekādas ražas nav. Viņš nodomāja: „Tas nestrādā!” Kāda bija viņa kļūda? Viņš ieraudzīja, ka kaimiņam ir raža, bet neuzzināja, ko kaimiņš darīja, lai iegūtu tik labu ražu. Viņš vēlējās iegūt to, kas bija viņa kaimiņam, bet vīlās rezultātā.
Dievs nevēlās, lai mēs piedzīvojam vilšanos. Tāpēc lūgšanai ir jākļūst par vienu no galvenajām mūsu dzīves prioritātēm. Mums ir jāpārstāj darīt Dieva darbus savā spēkā. Pirms mūsu kalpošanas ir jābūt lūgšanai, lūgšanai ir jābūt pirms ikviena darba, un tikai tad mūsu dzīve būs pilna prieka un augļu. Tas ir Dieva aicinājums mums šodien!
Tas Kungs lai jūs svētī!
Līdz rītam!
Mācītājs Rufus Adžiboije
