Ticība – tā nav cīņa par Dieva apsolījumiem bez personīgām attiecībām ar Viņu II

Dārgie draugi, es priecājos sveikt jūs šai jaunajā dienā, un ticu, ka tas vārds, kuru Dievs mums šodien dod, būs mums par lielu uzmundrinājumu un stiprinājumu.Turpināsim sarunu par ticības lomu cīņā pār pēdējo dienu pārbaudījumiem. Vakar mēs runājām par to, ka ticība – tā nav cīņa par Dieva apsolījumiem bez personīgām attiecībām ar Viņu. Ticība – tās ir sirsnīgas savstarpējas attiecības ar Dievu, un ne vienkārši Bībeles rakstu vietu citēšana.Reiz Jāņa Kristītāja klātbūtnē Israēla bērni sāka apliecināt to, ka viņi ir Ābrahāma bērni, bet tai pat laikā viņiem nebija tik ciešas attiecības ar Dievu, kādas bija Ābrahāmam. Lūk, ko Jānis viņiem atbildēja:
„Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus. Un neiedomājieties sacīt: mums ir Ābrahāms par tēvu. Jo es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus.”(Mateja 3:8-9).
Šai fragmentā mēs redzam, ka Jānis vērsās pie tautas, kas bija sapulcējusies, lai kristītos. Viņš sacīja tiem, ka viņiem ir vajadzīga pareiza attieksme, ne vienkārši tukšs apliecinājums par to, ka Ābrahāms ir viņu tēvs. Ja jums ir tikai apliecinājums, bet nav dzīvu attiecību ar Dievu, tad Dievs jums paies garām, un ja Viņam to vajadzēs, Viņš no akmeņiem radīs Ābrahāmam dēlus.Ābrahāms – tas ir ticības tēvs. Viņš ir tēvs ne tikai tiem, kuri ir apgraizīti, bet arī tēvs katram, kurš staigā tās ticības pēdās, kura Ābrahāmam bija, kad tas vēl nebija apgraizīts. Bībeles apsolījumi pieder tikai Ābrahāma sēklai, bet viņa ģimene – tie ir ticības pēcnācēji.Lūk, tālab ir teikts:
„Kā arī par tēvu tiem, kas apgraizīti, protams, ja viņi ne vien ārīgi pieder pie tādiem, bet arī seko tai ticībai, kas bija mūsu tēvam Ābrahāmam jau tad, kad tas vēl nebija apgraizīts.”(Romiešiem 4:12).
„Tādēļ no ticības, lai pamatā būtu Dieva žēlastība, lai apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem, ne vien tiem, kas pakļauti bauslībai, bet arī tiem, kas seko Ābrahāma ticībai. Viņš ir mūsu visu tēvs..”(Romiešiem 4:16).
Pateicoties Ābrahāma paklausībai Dievam, pateicoties viņa draudzībai un tuvajām attiecībām ar Dievu, Ābrahāms kļuva par ticības tēvu.Ticība – tās ir tuvas savstarpējās attiecības ar Dievu un nesaraujama saikne ar Viņu.Ticība – tā ir spēja redzēt, dzirdēt un pieņemt no Dieva.Tomēr bez svētas dzīves neviens neredzēs Dievu. Ticība ir cieši saistīta ar svētumu – ar svētu dzīvi.
„Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.”(Mateja 5:8).
„Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs To Kungu,..”(Ebrejiem 12:14).
Daudzi nespēj redzēt Dievu, jo viņi nestaigā svētumā. Viņi pārāk daudz laika velta pārejošajām pasaulīgajām lietām. Savukārt šāds dzīvesveids ietekmē viņu spēju ticēt vai uzticēties Dievam. Draudzība ar pasauli un dzīve, kurai nav pareizo prioritāšu, atņem cilvēkam pārliecību Dievā. Cilvēks ar šādu dzīvesveidu nav spējīgs saskatīt, kā Dievs var atbildēt uz viņa lūgšanu, kā Dievs var atbrīvot viņu no briesmām, jo vairāk, cilvēks nespēj saprast, kā var mīlēt savu ienaidnieku.Savukārt ticības cilvēks ir spējīgs saskatīt Dievu, jo par Viņa likumiem tas pārdomā dienām un naktīm, un viņa dzīve ir fokusēta uz Dievu.Dārgais draugs, ticība – tas ir nopietns spēks! Bet ticība pieprasa draudzību ar Dievu.Jo ciešāka būs tava draudzība ar Dievu, jo efektīvāka būs tava ticība.Es lūdzu par to, lai šo pēdējo dienu grūtības nespēj vājināt tavas savstarpējās attiecības ar Dievu.Līdz rītam!Mācītājs Rufus Adžiboije 

Līdzīgi raksti

  • Pestīšanas cerība ir reāla apsardzība pēdējās dienās!

    Aprakstot pēdējo laiku grūto periodu, Jēzus sacīja, ka būs spēcīgi satricinājumi, un debesu stiprumi sakustēsies. Viņš sacīja, ka būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, un virs zemes – tautas būs nomāktas un būs neziņa; un jūra trokšņos un celsies. Vieni cilvēki šajā laikā, gaidot postu, bailēs pamirs, ieslīgs skumjās un neizpratnē, bet citiem – galvas būs paceltas, un viņi dzīvos priecājoties un pielūdzot Dievu, gaidīs glābšanu un atbrīvošanu, jo viņiem ir pestīšanas cerība.
  • Ikdienas paklausība Dievam dažādos dzīves jautājumos aizvedīs tevi pie tava aicinājuma IV

    „Redzi, Tā Kunga roka nebūt nav par īsu, lai tā nevarētu palīdzēt, un Viņa auss nav tā aizkritusi, ka tā nevarētu dzirdēt.”(Jesajas 59:1).Dievs mīl katru cilvēku. Viņam priekš katra cilvēka ir sagatavots brīnišķīgs liktenis. Katrs cilvēks ir piedzimis noteiktam mērķim. Katram cilvēkam ir aicinājums, bet tikai Kungs zina, ko sevī ietver šis aicinājums. Ja cilvēks pilnībā pakļausies Kungam, tad Viņš atklās šim cilvēkam visu, kas saistīts ar viņa aicinājumu.
  • Kā ieiet savā kalpošanā? II

    Vakar mēs sākām runāt par to, kā mēs varam ieiet savā kalpošanā. Mēs runājām par to, ka mums ir jābūt stiprai vēlmei kalpot. Bet vēlēšanās kalpot ir saistīta ar mūsu sapratni par Dieva gribu un mūsu pestīšanas mērķi. Mēs runājām par to, ka kalpošana palīdz mums atklāt mūsu potenciālu. Kalpošana palīdz mums izzināt sevi, savu aicinājumu, lai mēs nostiprinātu Dieva Valstību uz zemes un darītu darbus, kas tīkami Dievam. Dievs ir noteicis katram no mums darīt konkrētus labos darbus. Dievs vēlas, lai mēs esam auglīgi savā dzīvē, un ar to pagodinām Viņu uz zemes. Dievs caur mums un mūsu kalpošanu vēlas piepildīt zemi ar zināšanām par Viņu un Dieva Valstību. Dievs vēlas, lai caur kalpošanu mēs nostiprinām Viņa principus katrā dzīves sfērā un iekarojam cilvēkus Viņam.
  • Kā sevī attīstīt ieradumu lūgt? II

    Mēs runājām par to, ka lūgšana – ir mīlestības attiecības starp Dievu un cilvēku. Un tieši mīlestība uz Dievu pamudina cilvēku lūgt un pavadīt laiku ar Viņu.Vēlēšanās iepazīt Dievu un Viņa gribu – tas ir viens no degvielas veidiem, kurš uztur mūsu lūgšanu dzīvi. Tu nevarēsi uzzināt to, ko zina Dievs, ja nenāksi pie Viņa, lai Viņam to pajautātu. Un šī vēlēšanās uztur mūsu lūgšanu dzīvi. Bez šīs vēlēšanās nav iespējama pastāvība lūgšanās. Pāvils runāja par to, ka viņš vēlās iepazīt Dievu un Viņa augšāmcelšanās spēku. Jā, pētītu Pāvila dzīvi, tad ieraudzītu, ka viņš dzīvoja lūgšanās. Kāpēc viņš dzīvoja lūgšanās? Tāpēc, ka viņam bija spēcīga vēlēšanās iepazīt Dievu un Viņa augšāmcelšanās spēku.
  • Atmetiet savu iepriekšējo dzīves veidu II

    Kristīgā dzīve no paša sākuma līdz pat beigām – tas ir aicinājums uz to, lai mēs mainītu savu dzīves veidu.Līdzko jūs atnācāt pie Jēzus, jūs kļuvāt par jaunu cilvēku(radījumu), un tālab, jūs nevarat turpināt dzīvot kā agrāk. Jūsos jau ir sākušās pārmaiņas! Caur jūsu grēku nožēlu tika likti pamati pārmaiņām jūsu dzīvē un tāpēc, jums jāseko šim kursam līdz pat savas dzīves beigām.
  • Jēzus un Dieva griba

    Jēzus ir kā modelis vai piemērs mums it visā. Viņš ir mūsu ticības Autors, Iesācējs un Piepildītājs. Tālab, Jēzus ir atstājis mums piemēru, – lai mēs varētu sekot Viņa pēdās.„Jo uz to jūs esat aicināti; jo arī Kristus ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu Viņa pēdām.”(1.Pētera 2:21).Jau pašā savas zemes dzīves sākumā Jēzus Savā sirdī skaidri apjauta un saprata Savu mērķi. Savā Garā Jēzus kvēloja neparastā dedzībā darboties Sava Debesu Tēva biznesā( darbā).