Pestīšanas cerība III

Labdien, dārgais draugs! Es ticu, ka Dievs priekš tevis šodien ir sagatavojis daudz uzvaru, tālab mana lūgšana ir par to, lai tu esi jūtīgs pret to, ko Viņš tev saka, un seko Viņa Gara pamudinājumam visas šīs dienas laikā. Bez paklausības Viņa balsij nav uzvaras!Jēzus sacīja:
 „Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas.” (Jāņa 10:27-28).
Mēs turpinām runāt par trim bruņojuma veidiem, kurus Tas Kungs dod mums uzvarai pēdējās dienās. Mēs runājām par to, cik svarīgi ir staigāt ticībā un mīlestībā. Bet tagad mēs runājam par pestīšanas cerību.Cerība palīdz mums būt mierā jau šobrīd, kad mēs domājam par nākotni. Cerība vienmēr fokusē mūs uz nākotni, bet tā labvēlīgi ietekmē mūsu dzīvi jau šobrīd.Lai mēs varētu efektīvi apbruņoties ar pestīšanas cerību, mums ir jāsaprot, kas mēs esam šajā pasaulē un kā mums jālieto šis miers.Pāvils sacīja:
„Un kas šo pasauli lieto, kā tādi, kas to nelieto, jo šīs pasaules kārtība paiet.” (1.Korintiešiem 7:31).
Nav nepieciešams turēties pie šīs pasaules, jo šīs pasaules veidols paiet, un mūžīgi paliks tikai debesu veidols. Tieši tāpēc visi ticības varoņi sauca sevi par piemājotājiem un svešiniekiem šajā pasaulē.
„Šie visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinājuši, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes. (Ebrejiem 11:13).
Šajā rakstu vietā autors aprakstīja tos, kuri dzīvo ticībā, bet ne redzamajās lietās, – svešinieki un piemājotāji.Mums ir jānoskaidro priekš sevis, kas mēs esam uz šīs zemes un kāpēc mēs šeit atrodamies.Arī Pēteris patiesos ticīgos sauca par svešiniekiem un piemājotājiem.
„Mīļotie, es jūs pamācu kā piedzīvotājus un svešiniekus atturēties no miesas kārībām, kas karo pret dvēseli, dzīvojiet krietni (godīgi) pagānu starpā, lai tie, kas jūs aprunā kā ļaundarus, redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu piemeklēšanas dienā.” (1.Pētera 2:11-12).
Piemājotāji (Bībeles tulkojumā krievu valodā – ceļinieki) – tie ir tie, kuri ir tālu no mājām, tie, kuri viesojas jaunā vietā. Ceļinieki nezina labākos restorānus, lielākās bankas, iespējams, viņam ir sveša arī šīs vietas kultūra utt. Vietējie iedzīvotāji ne uzreiz saprot, ka šis cilvēks ir ceļinieks. Kāds reiz ir teicis, ka ceļinieks no visiem izceļas kā iekaisis lielais pirksts.Ticīgajiem patiesi ir jāizskatās pēc ceļiniekiem visu to acīs, kuriem nav pilsonības debesīs.
„Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu.” (Filipiešiem 3:20).
Mums ir jārunā citādi, jārīkojas un jāreaģē citādi, un, protams, jādomā citādi (mums ir cita iztēle un citas vērtības), ne tā, kā to dara pasaule. Mūs varbūt arī sauks par „dīvaiņiem”, taču mēs zinām, ka esam – ceļinieki, kuri dzīvo ārzemēs. Mēs esam ceļinieki uz zemes. Esot par ceļiniekiem uz šīs zemes, mums ir mājas citā vietā, un mums ir jātiecas uz šīm mājām.Un vēl mēs esam svešinieki. Svešinieki – tie ir ceļotāji, kuri dodas ceļā uz kaut kurieni.Esot svešinieki, mēs dodamies mājup +un mums ir jābūt tam sagatavotiem. Mēs nedrīkstam pieļaut to, ka kaut kas vai kāds attur mūs, nedrīkstam ļaut sajaukt mums galvu mūsu ceļā uz mājām.Šī pasaule nav mūsu, kristiešu, mājas. Mēs šeit dzīvojam un strādājam, bet mums jātiecas uz savām īstajām mājām. Tad, kad Jēzus teica mācekļiem glabāt savus dārgumus debesīs, un ne virs zemes, ar to Viņš vēlējās paskaidrot, kur tad ir mūsu īstās mājas.
„Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” (Mateja 6:19-21).
Mums kā kristiešiem ir jānonāvē sava miesa un nav jādzīvo šīs pasaules lietām. Mums ir jākrāj sev dārgumi debesīs, jo mēs vairs neuzskatām šo zemi par savām mājām. Zeme, – tā nav tā vieta, kurā jāuzglabājas mūsu dārgumiem!Jāņa Evaņģēlijā Jēzus runāja par mūsu debesu mājām:
„Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt? Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs. Un, kur Es noeju, to ceļu jūs zināt.” (Jāņa 14:1-4).
Cik brīnišķīgu mājvietu mums gatavo mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus!Ļausim šīm gaidām uz tikšanos ar Viņu ietekmēt to, kā mēs jau šobrīd dzīvojam šai pasaulē, kā arī mūsu dzīves vērtības!Līdz rītam!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Kalpošana pārvērš egoistisku cilvēku mīlošā, līdzcietīgā Tā Kunga kalpā

    Nevienam nav noslēpums, ka katrs cilvēks ir dzimis egoists. Kāds teiks, ka uz viņu tas neattiecas, ka viņš nav egoists.Tie ir meli! Mēs visi esam egoisti. Kas ir egoists? Egoists ir cilvēks, kurš dzīvo tikai sev. Egoists uztraucas tikai par savu mieru, tāpēc viņš nepamana to, kas notiek citu cilvēku dzīvēs. Egoists ir koncentrējies tikai lai atrisinātos viņa problēmas, tai pat laikā citu problēmas viņam neeksistē. Egoistam Dievs un cilvēki ir vajadzīgi tikai priekš tā, lai atrisinātu viņa problēmas un piepildītu viņa vajadzības. Bet tas kas skar Paša Dieva problēmas un citu cilvēku problēmas, egoistu neuztrauc un viņam priekš tā nav laika un vēlēšanās. Egoista domāšana ir šāda: „Lai Dievs Pats risina Savas problēmas. Galvenais, lai tiktu atrisinātas manas problēmas”. Egoists riņķo tikai ap sevi un savu komfortu.
  • Tu nevari pavairot to, ko tu uzglabā sevī un nesēj

    Mēs turpinām sarunu par nepieciešamību laist apgrozībā savu dāvanu(talantu vai spējas), kuru tev devis Tas Kungs. Jēzus grib, lai katrs cilvēks būtu uzticams mazumā, un tad Dievs iecels tādu cilvēku pār ko lielu. Dievs katram no mums dod vienādas iespējas tam, lai mēs sāktu kalpot Viņam un pienest augļus Dieva Valstībai. Tu nevari pavairot to, ko tu uzglabā sevī un nesēj.Mateja Evaņģēlijā Jēzus izstāstīja līdzību, kurā Kungs katram kalpam iedeva talentu.
  • Koncentrējieties uz balvu, un ne uz sāpēm un diskomfortu

    Lai iegūtu potenciālās priekšrocības, kas apslēptas sāpēs un problēmās, mums jāiemācās ieraudzīt ciešanu garīgo būtību un dabu.Pirmkārt, salīdzinājumā ar mūžīgajām mokām, kuras sagaida katru, kurš iziet uz kompromisu šai dzīvē personīgā labuma dēļ, mūsu šīsdienas sāpes ir īslaicīgas.Otrkārt, mūsu šīsdienas sāpes ir nenozīmīgas salīdzinājumā ar to Dieva godību, kura sagaida katru, kurš cienīgi izturēs šīs sāpes.Ejot caur pagaidu ciešanām, mēs iegūstam mūžīgo godību un prieku. Pagaidu ciešanas vairo mūžīgo godību.
  • Kādas ir priekšrocības sāpju un ciešanu laikā? IV

    Lai iemācītos pareizi reaģēt uz sāpēm un problēmām, jāsaņem atklāsme par to, ka dzīvojot uz zemes, sāpes un problēmas mūsu dzīvē nekad nebeigsies. Kamēr virs zemes pastāv grēks, sāpes cilvēku dzīvēs nebeigsies. Mēs ciešam ne tikai savu personīgo grēku un nepareizās rīcības dēļ, bet citu cilvēku grēku un nepareizās rīcības dēļ.Jozua un Kālebs, kā arī visa Izraēla tautas paaudze, kura iegāja apsolītajā zemē, bija spiesti 40 gadus maldīties tuksnesī. Kālab – jo Jozua un Kālebam bija cits gars, viņi ticēja Dievam un staigāja paklausībā Viņam? Taču, citu cilvēku nepareiza lēmuma dēļ ļaudis cieta un maldījās tuksnesī 40 gadus.
  • Lai darītu Jēzus darbus, mums par to ir jālūdz!

    „Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. Un visu, ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā.” (Jāņa Ev. 14:12-13).Kad Pats Jēzus divas reizes saka vārdu „patiesi”, – tad tas nozīmē, ka Viņš grib vērst īpašu uzmanību uz to, ko Viņš saka. Šie divi panti ir savstarpēji saistīti. Jēzus saka, ka mēs varam darīt tās lietas, kuras Viņš darīja un pat lielākas, ja lūgsim. Jēzus centās saviem mācekļiem pateikt, ka tagad Viņam ir dota visa vara debesīs un virs zemes, ka Viņš pārstāvēs viņus debesīs, tāpēc, ka Viņš sēdēs ar Tēvu Debesu Tronī. Jēzus teica mācekļiem, lai viņi lūdz Jēzus Vārdā un Viņš to izdarīs, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā.
  • Tieši disciplīna pārvērš rīcībā jebkuru ideju.

    Tātad, mums var būt dažādas idejas par pārmaiņām, taču šīs idejas automātiski nepārvērtīsies pārmaiņās. Idejai jāpieaug par vēlēšanos. Un tad, tādā mērā, kā šīs vēlmes pieņemas spēkā, cilvēks pieņem lēmumu. Tad kad tu pieņem lēmumu, – tas jau ir nopietni! Bet daudzi cilvēki paliek tikai šajā etapā. Lieta tāda, ka jums no lēmuma ir jāpāriet uz rīcību. Lēmumam jāpāriet rīcībā, lai atnāktu reālas pārmaiņas mūsu dzīvē.