Ja tu vēlies piedzīvot Dieva spēku un Viņa žēlastību savā dzīvē, tad sadraudzībai ar Dievu un mīlestībai uz Dievu ir jākļūst par prioritāti tavā dzīvē!

Es priecājos sveikt katru mūsu rubrikas „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam” lasītāju!Vakar mēs runājām par to, kā mēs varam piedzīvot Dieva spēku un Viņa žēlastību savā dzīvē. Mēs piedzīvosim Dievu tādā mērā, kādā mērā nodosim sevi Viņam. Kad mēs saprotam, ka dzīvojam ne sev, bet Tam, Kurš miris par mums, tad mēs atklāsim priekš sevis neizsīkstošu Dieva spēka un žēlastības avotu.Tomēr nodot sevi Dievam – tas nenozīmē darīt to, kas mums pašiem ienāk prātā. Tieši otrādi, tas uzliek mums atbildību izzināt Dieva sirdi attiecībā uz Viņa gribu mūsu dzīvei. Šajā nolūkā mums ir jānodod sevi visā pilnībā Dievam sadraudzībai ar Viņu, kas ir mūsu iedvesmas, atjaunošanās un vadības avots. Tā bija arī pastāvīga prakse visiem tiem, kuri piedzīvoja Dieva spēku savā dzīvē un kļuva par Viņa žēlastības instrumentiem. Lai mēs nedarītu paši savus darbus, mums pastāvīgi ir nepieciešams kontaktēties ar Dievu un attīstīt jūtību uz Svēto Garu, lai Dievs varētu viegli virzīt mūs.Jēzus sacīja, ka Viņš dara tikai to, ko redz pie Tēva, un runā tikai to, ko dzird no Tēva.
„Tad Jēzus turpināja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko Tas dara, to arī Dēls dara tāpat.” (Jāņa 5:19)
„Es no Sevis nespēju darīt nekā. Kā Es dzirdu, tā Es spriežu, un Mans spriedums ir taisns, jo Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani ir sūtījis.” (Jāna 5:30)
„Jo Es esmu no debesīm nācis, lai darītu, nevis ko Es gribu, bet ko grib Tas, kas Mani sūtījis” (Jāņa 6:38)
„Tad Jēzus sacīja: “Kad jūs Cilvēka Dēlu būsit paaugstinājuši, tad jūs sapratīsit, ka Es Tas esmu un ka Es neko nedaru no Sevis, bet runāju, kā Tēvs Mani mācījis. Ko Es pie Tēva esmu redzējis, to Es runāju; arī jūs darāt, ko esat dzirdējuši no sava tēva.” (Jāņa 8:28,38)
Kā Jēzus varēja dzirdēt to, ko runāja Tēvs? Kādā veidā Viņam izdevās redzēt to, ko darīja Tēvs? Tas bija iespējams tikai pateicoties pastāvīgai sadraudzībai ar Dievu. Jēzus uztrenēja Savu Garu priekš tā, lai dzirdētu un redzētu to, ko citi nevarēja redzēt un dzirdēt.Pāvils sacīja:
 „Un mana runa un mana sludināšana nenotika pārliecinošos gudrības vārdos, bet gara un spēka izpausmē, lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā. Gudrību arī mēs sludinām, bet pilnīgajiem, ne šīs pasaules gudrību, ne arī šīs pasaules valdnieku gudrību, kas lemti iznīcībai, bet mēs sludinām Dieva gudrību noslēpumā, apslēpto gudrību, ko Dievs paredzējis no mūžības laikiem, lai mūs celtu godā. To nav atzinis neviens šīs pasaules valdnieks; jo, ja tie to būtu atzinuši, tad tie nebūtu krustā situši godības Kungu. Bet tā ir, kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. – Mums Dievs to ir atklājis ar Savu Garu, jo Gars izdibina visas lietas, arī Dieva dziļumus. Jo kurš cilvēks zina, kas ir cilvēkā, kā vien cilvēka gars, kas ir viņā. Tāpat arī neviens nespēj izprast to, kas ir Dievā, kā vien Dieva Gars.
Bet mēs neesam dabūjuši pasaules garu, bet to Garu, kas nāk no Dieva, lai saprastu, ko Dievs mums dāvājis. To mēs nerunājam ar cilvēcīgas gudrības vārdiem, bet ar vārdiem, ko Gars māca, garīgas lietas garīgi apspriezdami.” (1.Korintiešiem 2:4-13)
Pāvils šeit runā par to, ka viņa liecība un Vēstules bija no Dieva, jo Viņš tās saņēma no Dieva. Tie nebija samācīti vārdi, bet Svētā Gara doti. Pāvils zināja, kā saņemt liecību no Svētā Gara, tāpēc viņš piedzīvoja Dievu – īpašā veidā.Sadraudzība ar Dievu ir Dieva vadības, iedvesmas un atjaunošanās avots cilvēka dzīvē.Es gribu, lai jūs īpašu uzmanību pievēršat izteicienam „..tiem, kas Viņu mīl”.Šo izteicienu Pāvils izmanto arī nākamajā pantā:
„Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc, ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.” (Romiešiem 8:28)
Visas šīs Rakstu vietas saka mums to, ka tiem ļaudīm, kuri mīl To Kungu, ir acīmredzamas priekšrocības. Tādiem Dievs ir sagatavojis daudz patīkamu pārsteigumu, viņu dzīvēs visas lietas nāk par labu, un Pats Dievs atklāj Sevi viņiem.Tieši par to Jēzus mums saka nākamajā Rakstu fragmentā:
„Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl; bet, kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un tam parādīšos.” Tad Jūda (ne Iskariots) Viņam saka: “Kā tas nāk, ka Tu gribi parādīties mums, bet ne pasaulei?” Jēzus viņam atbildēja: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu.” (Jāņa 14:21-23)
Ja tu vēlies piedzīvot Dieva spēku un Viņa žēlastību savā dzīvē, tad sadraudzībai ar Dievu un mīlestībai uz Dievu ir jākļūst par prioritāti tavā dzīvē.Turpināsim rīt!Lai Dievs jūs bagātīgi svētī!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Kā ieiet savā kalpošanā III

    Mēs runājam par to, kā mēs varam ieiet savā kalpošanā. Mēs jau noskaidrojām, ka, pirmkārt, mums ir jābūt stiprai vēlmei kalpot Dievam ar savām spējām un talantiem. Mēs runājām par to, ka kalpošana palīdz mums atklāt savu potenciālu. Vēl mēs runājām par to, ka katram no mums ir jānoskaidro tas, ar ko mēs varam kalpot. To noskaidrot mums var palīdzēt izglītība, uzkrātā pieredze, spējas un talanti, iegūtās iemaņas un prasmes.
  • Dieva pielūgsme

    Dievs vēlas, lai mēs vēršamies pie Viņa, kā pie Tēva. „Tēvreizē” Jēzus saka: „Svētīts lai top Tavs Vārds!”. Vārds „svētīts” pauž pielūgsmi un cieņu pret Dievu. Pielūgsme noskaņo mūsu garu uz satikšanos ar Dievu. Pielūgsme ieslēdz mūsu garu. Tas līdzinās tam, kā tad, ja tu vēlies paklausīties radio, – tev tas ir jāieslēdz un jānoskaņo uz vajadzīgo vilni. Pielūgsme palīdz ieslēgt mūsu garu un noskaņot to uz Dieva vilni. Jēzus teica:„….tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.”
  • Bez Svētā Gara mēs nevarēsim parādīt Dievu savā dzīvē

    1)Jēzus deva Apustuļiem pavēles caur SVĒTO GARU. (2.pants)Jēzus Pats paļāvās uz Svēto Garu itin visā, ko Viņš, atrodoties miesā, darīja. Jēzus, iemājojot miesā, bija miesas ierobežots, tālab Viņam bija nepieciešams Svētais Gars. Mēs, kā cilvēki, dzīvojam miesā, un arī mēs esam savas miesas ierobežoti.
  • Pestīšanas cerība II

    Ābrahāma piemērs mums šodien ir kā modelis tam, kā mums jādzīvo šajā pasaulē, un vēl – tas palīdz mums izprast pestīšanas cerības lomu pēdējo laiku kaujā.Tālab, ka Ābrahāmam bija pestīšanas cerība, viņš ne pie kā neturējās šajā pasaulē un neļāva bagātības valdzinājumam traucēt viņa attiecībām ar Dievu.Ja tev ir pestīšanas cerība, tad dotajā brīdī tev ir viegli staigāt ticībā, un neatkarīgi no tā, kas tev ir vai kā tev nav, – tev ir viegli priecāties jau šobrīd.
  • Kur ņemt prieku?

    „Tā Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli. Tā Kunga liecība ir patiesa un vientiesīgos dara gudrus. Tā Kunga pavēles ir taisnas, tās dara sirdi priecīgu, Tā Kunga bauslis ir skaidrs, tas apskaidro acis.” (Psalmi, 19:8-9)Šai Rakstu vietā mēs redzam, ka viens no prieka avotiem ir Dieva Vārds, pārdomas par Vārdu, dzīves uztvere caur Dieva Vārda prizmu. Tāpēc ir tik svarīgi, lai mēs saprastu, ka, tikai paliekot Vārdā, mēs allaž varēsim smelties prieku un mājot priekā. Dieva Vārds – tā ir īstenais stimuls, kas palīdz vienmēr slavēt Dievu un priecāties.
  • Mūsu dzīvei ir jāatspoguļo Kristus dzīvība

    „Mēs visur nesam Jēzus miršanu savā miesā, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā.” (2.Korintiešiem 4:10).Šīs Rakstu vietas mums parāda, ka mūsu sālījums kā zemes sālim un mūsu spēks Dievā izriet no Dieva dabas, kas plūst no mums uz citu cilvēku dzīvēm. Ja mūsos neatspoguļojas Kristus dzīvība un Viņa daba, tad kā gan varēs mainīties mūsu sabiedrība un citu cilvēku dzīves? Ja mēs grēkojam, ja dzīvojam bezdievīgu dzīvi, tad kā gan mēs citiem cilvēkiem varēsim liecināt par to, ka Kristus viņus var izglābt. Mums jāsaprot, ka tikai tā žēlastība, kas glābj mūs pašu, caur mums var izglābt arī citus cilvēkus.