Svētlaime vai gandarījums kalpojot cilvēkiem!

Dārgie draugi, es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Es pateicos Dievam par to, ka mēs varam turpināt tikties ar jums šajā rubrikā, stiprināt savu garu un baroties ar veselīgo Bībeles mācību, kura spējīga glābt mūsu dvēseles. Šodien es vēlētos sākt sarunu par tēmu „Svētlaime jeb gandarījums kalpojot cilvēkiem.” Kalpošana – tas ir visai izplatīts jēdziens ticīgu cilvēku vidū. Savā būtībā kalpošana nozīmē dot no visa: dot savus talantus un spējas, zināšanas un laiku, savu sirdi un savus resursus. Dieva Valstība tiek celta ar līdzīga veida došanu. Tava draudze tiek celta caur tavu došanu un kalpošanu. Bībele saka, ka svētīgāk ir dot, nekā ņemt. Dievs svētī kalpotājus, tāpēc, ja tu vēlies sasniegt Dieva svētību virsotni, tad iemācies kalpot Dievam un cilvēkiem. Kalpošana – tā ir došana. Taču daudzi cilvēki domā, ka labāk ir tad, ja cilvēks saņem no citiem, nekā tad, ja viņš dod no sevis. Taču Bībele mums saka par to, ka mēs esam svētlaimīgāki tad, kad mēs meklējam iespēju tam, lai dotu, risinātu cilvēku problēmas un būtu par atbildi uz citu cilvēku vajadzībām. Kalpošana ir mūsu mīlestības apliecinājums uz Dievu un cilvēkiem. Kalpošana – tas ir ceļš uz paaugstināšanu. Divi augstākie baušļi, kurus Jēzus ir atstājis mums, skan šādi:
„Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” (Mateja 22:37-39)
Mīlestība uz Dievu vienmēr atstāj iespaidu uz to, kā mēs attiecamies pret citiem cilvēkiem. Tie, kuri mīl Dievu, tie arī kalpo Viņam. Bet kalpot Dievam mēs varam tikai kalpojot cilvēkiem, kuri radīti pēc Viņa tēla un līdzības. Tieši mīlestībai uz Dievu un cilvēkiem ir jākļūst par patieso motīvu mūsu kalpošanai. Pēc Savas augšāmcelšanās Jēzus vērsās pie Pētera ar jautājumu par to, vai tas mīl Viņu. Jēzus nejautāja Pēterim par to, vai viņš mīl avis. Jēzus Pēterim sacīja, ka tad, ja viņš mīl Dievu, viņam tas ir jāpierāda tādejādi, ka viņš ganīs Viņa avis. Nevar mīlēt Dievu, Kuru mēs neredzam, tā, ka tas neietekmētu to, kā mēs izturamies pret cilvēkiem, kurus redzam ik dienu. Dieva mīlestība mūsu sirdī pamudina mūs kaut ko dot no sevis, ar nolūku, lai kaut kādā veidā atvieglotu cilvēku dzīvi. Attiecības ar Dievu maina mūsu redzējumu attiecībā pret to, kas notiek mums visapkārt. Spilgts piemērs tam ir pravietis Jesaja.
„Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija, es redzēju To Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa, un Viņa tērpa apakšmala piepildīja svētnīcu. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: “Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no sauciena skaņām, un nams pildījās ar dūmiem. Tad es izsaucos: “Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, To Kungu Cebaotu!” Tad pielidoja man klāt viens serafs, viņam rokā bija kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra. Ar to viņš aizskāra manu muti un teica: “Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!” Un es dzirdēju Tā Kunga balsi sakām: “Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?” Tad es atbildēju: “Redzi, es esmu še, sūti mani! (Jesajas 6:1-8)
Jēdzienu „mīlestība uz Dievu” var skaidrot dažādi, bet eksistē vismaz divas īpašības, kuras piemīt cilvēkiem, kuri mīl Dievu, un konkrēti: viņi pavada laiku ar Dievu un viņi ir paklausīgi Dievam. Jesaja devās uz templi pielūgt Dievu. Tas ir tas, ko mēs ar jums darām pastāvīgi. Mēs pavadām laiku vienatnē ar Dievu, mēs lasām Dieva vārdu, lai uzzinātu Viņa gribu, mēs nākam uz draudzi, apmeklējam mājas grupu. Viss tas ir noderīgs un tam ir sava vieta, bet tas ir nepietiekami tam, lai izpatiktu Dievam. Mums ir jāiet tālāk. Sadraudzības laikā ar Dievu Jesaja ieraudzīja trīs svarīgas lietas, kas mainīja viņa dzīvi. Bet par to mēs parunāsim rīt.Tas Kungs lai jūs svētī!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Dievbijība II

    Piesaukt Dievu – tas nozīmē stabilas lūgšanu dzīves esību.Lūgšana tuvina mūs Dievam un atbrīvo Viņa nodrošinājumu, jo Viņš ir tuvu visiem tiem, kuri piesauc Viņu.Vēl mēs runājām par to, ka mūsu nodrošinājums ir atkarīgs ne tikai no mūsu prasmes piesaukt Dievu Vārdu, bet arī no mūsu dievbijības pakāpes.Bīties Dievu – tas nozīmē novērstie no ļauna, darīt labu, meklēt mieru un dzīties pēc miera. Dievišķais nodrošinājums un garš mūžs – tā ir balva tiem, kuri bīstas Dievu. Tāpat mēs runājām par to, ka Dievam ir noslēpumi, kuri domātie tiem ļaudīm, kuri ir ziedojušies, tiem, kuri piesauc Viņa Vārdu un staigā Dievbijībā.
  • Atklāj sevi Viņā!

    Dievs vēlas, lai mēs atklājam sevi Viņā. Nav iespējams izzināt savu potenciālu, uzzināt, kādu Dievs tevi ir radījis, bez Paša Dieva. Tālab, šodienas saruna būs par sadraudzību ar Dievu.Bez sadraudzības ar Dievu, tu nekad nespēsi izzināt vai noteikt, kas tu patiesībā esi.„Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. Jo jūs esat miruši, un jūsu dzīve līdz ar Kristu apslēpta Dievā.”(Kolosiešiem 3:1-3).
  • Kāpēc cilvēki izvēlas būt bezatbildīgi? III

    Bailes paralizē un ierobežo cilvēku, atņem viņam spēku un uzdrīkstēšanos virzīties uz priekšu, neļauj izpausties tiem talantiem un dāvanām, kas cilvēkam dotas. Bailes laupa cilvēkam ticību Dievam. Viltīga sirds dara cilvēku par egoistu, bet viņa motīvus – netīrus. Tādam cilvēkam ir sveša atbildības sajūta par savu rīcību un vārdiem. Viņš dzīvo pēc principa: „ Es nevienam neko neesmu parādā, bet man ir parādā – visi.”
  • Pestīšanas cerība

    „Bet mēs, kas piederam dienai, būsim skaidrā prātā! Tērpsimies ticības un mīlestības bruņās un uzliksim pestīšanas cerības bruņu cepuri! Jo Dievs mūs nav nolicis dusmībai, bet lai mēs iegūtu pestīšanu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas par mums ir miris, lai mēs kopā ar Viņu dzīvotu, vienalga, vai esam nomodā vai aizmiguši.”Mēs jau daudz esam runājuši par ticības lomu un staigāšanu mīlestībā šajās pēdējās dienās. Šodien mēs uzsāksim sarunu par pestīšanas cerības lomu. Ticība ir vajadzīga tagadnei, pašreizējam brīdim. Ticībā, neatkarīgi no tā, kas notiek mums visapkārt, mums jau šobrīd ir dots miers. Ticībā mēs jau šobrīd ieejam Dieva mierā.
  • Cik svarīgi ir pakļaut sevi Dievam, lai tā vara, kas mums dota no Viņa, varētu būt darbotiesspējīga

    Jēzus pazemojās un bija paklausīgs līdz Savai nāvei. Un tieši tālab, Dievs paaugstināja Jēzu un deva Viņam Vārdu, Kurš augstāks par visiem vārdiem. Jēzus, tapdams cilvēkam līdzīgs, parādīja mums ar Savu dzīvi, kā mums jāuzvedas. Jēzus Kristus atnāca zemes virsū, lai palīdzētu mums ieraudzīt, kādā veidā mēs varam pārvaldīt un parādīt Dieva varu savā dzīvē, lai piepildītu savu uzdevumu un misiju, kuru Dievs devis katram cilvēkam.
  • Cienīgs mērķis dzīvei II

    Vakar mēs sākām runāt par to, ka katram cilvēkam ir savi mērķi. Un vēl mēs runājām par to, ka cilvēkiem ir cienīgi un necienīgi mērķi. Pēc tam, kad Pāvils satikās ar Kristu un veltīja Viņam savu dzīvi, par viņa dzīves galveno mērķi kļuva patiesa gaidīšana, – lai Kristus paaugstinātos viņa miesā un pagodinātos caur viņa dzīvi. Ir ļoti svarīgi noskaidrot priekš sevis to, kādi tad ir mūsu galvenie dzīves mērķi.