Svētlaime vai gandarījums kalpojot cilvēkiem!

Dārgie draugi, es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Es pateicos Dievam par to, ka mēs varam turpināt tikties ar jums šajā rubrikā, stiprināt savu garu un baroties ar veselīgo Bībeles mācību, kura spējīga glābt mūsu dvēseles. Šodien es vēlētos sākt sarunu par tēmu „Svētlaime jeb gandarījums kalpojot cilvēkiem.” Kalpošana – tas ir visai izplatīts jēdziens ticīgu cilvēku vidū. Savā būtībā kalpošana nozīmē dot no visa: dot savus talantus un spējas, zināšanas un laiku, savu sirdi un savus resursus. Dieva Valstība tiek celta ar līdzīga veida došanu. Tava draudze tiek celta caur tavu došanu un kalpošanu. Bībele saka, ka svētīgāk ir dot, nekā ņemt. Dievs svētī kalpotājus, tāpēc, ja tu vēlies sasniegt Dieva svētību virsotni, tad iemācies kalpot Dievam un cilvēkiem. Kalpošana – tā ir došana. Taču daudzi cilvēki domā, ka labāk ir tad, ja cilvēks saņem no citiem, nekā tad, ja viņš dod no sevis. Taču Bībele mums saka par to, ka mēs esam svētlaimīgāki tad, kad mēs meklējam iespēju tam, lai dotu, risinātu cilvēku problēmas un būtu par atbildi uz citu cilvēku vajadzībām. Kalpošana ir mūsu mīlestības apliecinājums uz Dievu un cilvēkiem. Kalpošana – tas ir ceļš uz paaugstināšanu. Divi augstākie baušļi, kurus Jēzus ir atstājis mums, skan šādi:

„Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” (Mateja 22:37-39)

Mīlestība uz Dievu vienmēr atstāj iespaidu uz to, kā mēs attiecamies pret citiem cilvēkiem. Tie, kuri mīl Dievu, tie arī kalpo Viņam. Bet kalpot Dievam mēs varam tikai kalpojot cilvēkiem, kuri radīti pēc Viņa tēla un līdzības. Tieši mīlestībai uz Dievu un cilvēkiem ir jākļūst par patieso motīvu mūsu kalpošanai. Pēc Savas augšāmcelšanās Jēzus vērsās pie Pētera ar jautājumu par to, vai tas mīl Viņu. Jēzus nejautāja Pēterim par to, vai viņš mīl avis. Jēzus Pēterim sacīja, ka tad, ja viņš mīl Dievu, viņam tas ir jāpierāda tādejādi, ka viņš ganīs Viņa avis. Nevar mīlēt Dievu, Kuru mēs neredzam, tā, ka tas neietekmētu to, kā mēs izturamies pret cilvēkiem, kurus redzam ik dienu. Dieva mīlestība mūsu sirdī pamudina mūs kaut ko dot no sevis, ar nolūku, lai kaut kādā veidā atvieglotu cilvēku dzīvi. Attiecības ar Dievu maina mūsu redzējumu attiecībā pret to, kas notiek mums visapkārt. Spilgts piemērs tam ir pravietis Jesaja.

„Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija, es redzēju To Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa, un Viņa tērpa apakšmala piepildīja svētnīcu. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: “Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no sauciena skaņām, un nams pildījās ar dūmiem. Tad es izsaucos: “Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, To Kungu Cebaotu!” Tad pielidoja man klāt viens serafs, viņam rokā bija kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra. Ar to viņš aizskāra manu muti un teica: “Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!” Un es dzirdēju Tā Kunga balsi sakām: “Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?” Tad es atbildēju: “Redzi, es esmu še, sūti mani! (Jesajas 6:1-8)

Jēdzienu „mīlestība uz Dievu” var skaidrot dažādi, bet eksistē vismaz divas īpašības, kuras piemīt cilvēkiem, kuri mīl Dievu, un konkrēti: viņi pavada laiku ar Dievu un viņi ir paklausīgi Dievam. Jesaja devās uz templi pielūgt Dievu. Tas ir tas, ko mēs ar jums darām pastāvīgi. Mēs pavadām laiku vienatnē ar Dievu, mēs lasām Dieva vārdu, lai uzzinātu Viņa gribu, mēs nākam uz draudzi, apmeklējam mājas grupu. Viss tas ir noderīgs un tam ir sava vieta, bet tas ir nepietiekami tam, lai izpatiktu Dievam. Mums ir jāiet tālāk. Sadraudzības laikā ar Dievu Jesaja ieraudzīja trīs svarīgas lietas, kas mainīja viņa dzīvi. Bet par to mēs parunāsim rīt.

Tas Kungs lai jūs svētī!

Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Jēzus atnāca, lai Viņa slava piepildītu zemi

    Jēzus atnāca uz zemi, Viņš nomira par cilvēkiem Krustā ne tāpēc, lai cilvēki būtu reliģiozi un paliktu vienaldzīgi attiecībā pret Dievu. Nē, Jēzus atnāca, lai Viņa slava piepildītu zemi tā, kā upes piepilda jūru. Ar Savu piemēru Jēzus parādīja mums to, kā mums ir jārīkojas. Lai kur arī Jēzus atnāca, visur sākās kustība! Lai kur arī Jēzus atnāca, vienmēr bija reakcija, kā pozitīva, tā arī negatīva. Vieni sacīja: „Lūk, Mesija, lūk, atbilde, īstais Dieva Dēls!” Citi sacīja: „Viņš ir velna apsēsts, Viņš ir grēcinieks, Viņš ir Dieva zaimotājs, Viņu vajag nogalināt.”

    Jēzus atnāca uz zemi, Viņš nomira par cilvēkiem Krustā ne tāpēc, lai cilvēki būtu reliģiozi un paliktu...

  • Dieva mērķis zemei un cilvēka lomu tajā III

    „ No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt .” (Mateja 17:16-20).

    „ No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs...

  • Kas notiek tā cilvēka dzīvē, kuram lūgšana ir viņa dzīves prioritāte? III

    5. Mācekļu dzīvēs atnāca gudrība Dieva resursu pārvaldīšanai. Viņi kļuva par gudriem Dieva resursu pārvaldītājiem. Mācekļi saprata, ka viss, kas viņiem ir, pieder Dievam un, lai varētu palīdzēt viens otram, to visu vajag izmantot pareizi. Viss, kas man ir, – tas nav mans, bet Dieva, un tālab es to izmantošu tā, kā to vēlas Dievs. Mācekļi bija Svētā Gara pilni, un viss, ko viņi darīja, notika Svētā Gara vadībā. Viņi saprata, ka viss, kas viņiem ir, pieder Dievam, un ja Dievs viņiem sacīja: „Atnes to!”, viņi to darīja.

    5. Mācekļu dzīvēs atnāca gudrība Dieva resursu pārvaldīšanai. Viņi kļuva par gudriem Dieva resursu...

  • Efektīvas lūgšanu dzīves organizēšana IV

    Lūgšana – tā ir efektīva laika pavadīšana ar Dievu. Es paskaidrošu, ko tas nozīmē. Es ļoti bieži lietoju vārdu „laiks”. Lūgšana – ir kā viens no organizēšanas veidiem, viens no veidiem, kā varam pareizi pārvaldīt savu laiku. Lūgšanas tēma – tā ir ļoti interesanta tēma. Mēs visi par to runājam. Par lūgšanu ir uzrakstīts ļoti daudz. Bet kurš tad, patiesībā, efektīvi lūdz? Tas ir ļoti nopietns jautājums. Lūk, tāpēc Dievs vēlas, lai mēs organizējam savu dzīvi efektīvai lūgšanai. Tas pacels mūsu dzīvi un mūsu kalpošanu citā līmenī, augstākā.

    Lūgšana - tā ir efektīva laika pavadīšana ar Dievu. Es paskaidrošu, ko tas nozīmē. Es ļoti bieži lietoju vārdu...

  • Grēku nožēlas gudrība

    Ja mēs nenožēlojam savus grēkus Dieva priekšā, tas ietekmē mūsu svētības. Augstāk minētajā rakstu vietā teikts, ka « Tava roka smagi gūlās uz mani dienām un naktīm ..» Tā Kunga rokas smagums – tā nav svētību zīme, bet gan lāsta pazīme. Nenožēlota dzīve atņem mums iespēju virzīties uz priekšu jebkurā mūsu dzīves sfērā. Nenožēlotā dzīvē aiziet vai iztvaiko svaigums un spēks, un tā vietā atnāk sausums. Svaigums – ir svētību pazīme, bet sausums – lāstu pazīme. Lai uzplauktu un iegūtu bagātības, Bībele apgalvo, ka mums ir vajadzīgs spēks un svaigums. (5 Moz.8: 18). Grēku nožēlas trūkums atņem cilvēkam šo spēku. Karaļa Jēkaba angļu valodas tulkojumā teikts, ka „mans mitrums pārvērtās vasaras sausumā”.

    Ja mēs nenožēlojam savus grēkus Dieva priekšā, tas ietekmē mūsu svētības. Augstāk minētajā rakstu vietā teikts...

  • Mēs maināmies iepazīstot Pašu Dievu un Viņa apsolījumus, tādejādi kļūstot par Dievišķās būtības līdzdalībniekiem

    „Mums jau Viņa dievišķais spēks ir dāvinājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai Tā atziņā, kas mūs ir aicinājis ar Savu godību un spēku. Ar to Viņš mums ir dāvinājis ļoti lielus un dārgus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķas dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē.”(2.Pētera 1:3-4).

    „Mums jau Viņa dievišķais spēks ir dāvinājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai Tā atziņā, kas mūs ir...