Svētlaime vai gandarījums kalpojot cilvēkiem!

Dārgie draugi, es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Es pateicos Dievam par to, ka mēs varam turpināt tikties ar jums šajā rubrikā, stiprināt savu garu un baroties ar veselīgo Bībeles mācību, kura spējīga glābt mūsu dvēseles. Šodien es vēlētos sākt sarunu par tēmu „Svētlaime jeb gandarījums kalpojot cilvēkiem.” Kalpošana – tas ir visai izplatīts jēdziens ticīgu cilvēku vidū. Savā būtībā kalpošana nozīmē dot no visa: dot savus talantus un spējas, zināšanas un laiku, savu sirdi un savus resursus. Dieva Valstība tiek celta ar līdzīga veida došanu. Tava draudze tiek celta caur tavu došanu un kalpošanu. Bībele saka, ka svētīgāk ir dot, nekā ņemt. Dievs svētī kalpotājus, tāpēc, ja tu vēlies sasniegt Dieva svētību virsotni, tad iemācies kalpot Dievam un cilvēkiem. Kalpošana – tā ir došana. Taču daudzi cilvēki domā, ka labāk ir tad, ja cilvēks saņem no citiem, nekā tad, ja viņš dod no sevis. Taču Bībele mums saka par to, ka mēs esam svētlaimīgāki tad, kad mēs meklējam iespēju tam, lai dotu, risinātu cilvēku problēmas un būtu par atbildi uz citu cilvēku vajadzībām. Kalpošana ir mūsu mīlestības apliecinājums uz Dievu un cilvēkiem. Kalpošana – tas ir ceļš uz paaugstināšanu. Divi augstākie baušļi, kurus Jēzus ir atstājis mums, skan šādi:
„Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” (Mateja 22:37-39)
Mīlestība uz Dievu vienmēr atstāj iespaidu uz to, kā mēs attiecamies pret citiem cilvēkiem. Tie, kuri mīl Dievu, tie arī kalpo Viņam. Bet kalpot Dievam mēs varam tikai kalpojot cilvēkiem, kuri radīti pēc Viņa tēla un līdzības. Tieši mīlestībai uz Dievu un cilvēkiem ir jākļūst par patieso motīvu mūsu kalpošanai. Pēc Savas augšāmcelšanās Jēzus vērsās pie Pētera ar jautājumu par to, vai tas mīl Viņu. Jēzus nejautāja Pēterim par to, vai viņš mīl avis. Jēzus Pēterim sacīja, ka tad, ja viņš mīl Dievu, viņam tas ir jāpierāda tādejādi, ka viņš ganīs Viņa avis. Nevar mīlēt Dievu, Kuru mēs neredzam, tā, ka tas neietekmētu to, kā mēs izturamies pret cilvēkiem, kurus redzam ik dienu. Dieva mīlestība mūsu sirdī pamudina mūs kaut ko dot no sevis, ar nolūku, lai kaut kādā veidā atvieglotu cilvēku dzīvi. Attiecības ar Dievu maina mūsu redzējumu attiecībā pret to, kas notiek mums visapkārt. Spilgts piemērs tam ir pravietis Jesaja.
„Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija, es redzēju To Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa, un Viņa tērpa apakšmala piepildīja svētnīcu. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: “Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no sauciena skaņām, un nams pildījās ar dūmiem. Tad es izsaucos: “Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, To Kungu Cebaotu!” Tad pielidoja man klāt viens serafs, viņam rokā bija kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra. Ar to viņš aizskāra manu muti un teica: “Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!” Un es dzirdēju Tā Kunga balsi sakām: “Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?” Tad es atbildēju: “Redzi, es esmu še, sūti mani! (Jesajas 6:1-8)
Jēdzienu „mīlestība uz Dievu” var skaidrot dažādi, bet eksistē vismaz divas īpašības, kuras piemīt cilvēkiem, kuri mīl Dievu, un konkrēti: viņi pavada laiku ar Dievu un viņi ir paklausīgi Dievam. Jesaja devās uz templi pielūgt Dievu. Tas ir tas, ko mēs ar jums darām pastāvīgi. Mēs pavadām laiku vienatnē ar Dievu, mēs lasām Dieva vārdu, lai uzzinātu Viņa gribu, mēs nākam uz draudzi, apmeklējam mājas grupu. Viss tas ir noderīgs un tam ir sava vieta, bet tas ir nepietiekami tam, lai izpatiktu Dievam. Mums ir jāiet tālāk. Sadraudzības laikā ar Dievu Jesaja ieraudzīja trīs svarīgas lietas, kas mainīja viņa dzīvi. Bet par to mēs parunāsim rīt.Tas Kungs lai jūs svētī!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Ražas un pavairošanas likums

    Par pamatu mēs ņemsim Rakstu vietu no Marka evaņģēlija 4. nodaļas, kurā Pats Jēzus mācīja līdzībās.Šajā nodaļā ir trīs līdzības, kurās Jēzus sniedz paskaidrojumu par to, kāds spēks un potenciāls ir apslēpts mazā sēkliņā. Visupirms es gribētu uzskaitīt šīs līdzības, bet vēlāk mēs detalizēti izskatīsim katru no tām. Pirmā līdzība, kuru Jēzus izstāstīja, – ir līdzība par sējēju. Šī līdzība atklāj virkni šķēršļu, kuri traucē sēkli izaugt par augu un nest augļus. Šajā līdzībā Jēzus parādīja trīs šķēršļu veidus, kuri var traucēt mūsu iesēto sēklu augšanai (Marka, 4:3-20).
  • Dievs atklāj savu plānu pakāpeniski

    Mēs runājām par to, ka Dievam ir konkrēts plāns ar konkrētu uzdevumu katram cilvēkam. Taču Dievs atklāj savu plānu pakāpeniski.Dievs Savu plānu Saviem bērniem atklāj tādā mērā vai atkarībā no tā, kā tie sasniedz briedumu un kļūst spējīgi pieņemt no Viņa rokas to, ko Viņš priekš tiem ir sagatavojis. Dotajā brīdī, kad Dievs soli pa solim atklāj mums Sava plāna detaļas, mēs varam pieradināt sevi staigāt paklausībā tajās sfērās, kurās Dievs mums jau ir atklājis Savu gribu. Un šajā laikā mēs varam vienkārši uzticēties Dievam Viņa suverēnā plāna īstenošanai mūsu dzīvē.
  • Lai rīkotos gudri, nav vērts salīdzināt sevi un savus rezultātus ar citiem

    Mēs turpinām sarunu par tēmu: „Tava dāvana(talants vai spējas) atradīs tev vietu.” Mēs runājām par to, ka dāvana(talants vai spējas), kas laista apgrozībā, atnesīs augļus un aizvedīs mūs uz vajadzīgo vietu, kuru Dievs mums ir sagatavojis Kristus Miesā. Vēl mēs runājām par to, ka cilvēki bieži vien salīdzina rezultātus un vērtē cits citu pēc paveiktā daudzumu, bet Jēzus vērtē pēc mūsu sirds attieksmes un pēc tā, kā mēs izdarījām to, kas mums bija jāizdara.Lai rīkotos gudri, nav vērts salīdzināt sevi un savus rezultātus ar citiem. Tā vietā, labāk ir koncentrēt savu uzmanību uz to, kā mēs savā kalpošanā Tam Kungam varam izkopt vai attīstīt pareizu attieksmi un uzticību. Daudzi cilvēki tā arī nesāk kalpot, jo viņi nav pārliecināti, ka spēs to paveikt tā, kā to spēj citi, vai arī nesasniegs tādu rezultātu, kāds tas ir citiem. Ja tev ir līdzīga problēma, tad tev ir jāsaprot, ka Jēzu, vairāk par visu, interesē tava paklausība un uzticība, un ne padarītā daudzums salīdzinājumā ar kādu citu.
  • Plānošana – ir viena no gudrības izpausmēm

    Bībele par to saka: „Ar gudrību namu ceļ un ar saprātu to uztur kārtībā. Kārtīgi saimniekojot, visas nama telpas pildās ar dārgām un pievilcīgām bagātībām. Atziņās piedzīvojis vīrs ir spēcīgs, un sapratīgs vīrs ir varens savā spēkā. Jo karš vedams ar apdomu un padomu, un, kur daudz gudru padomnieku, tur ir uzvara” (Sal. pam. 24: 3 – 6).
  • Dieva balss – tas ir ticības gara avots

    Pastāv divas ticības dimensijas:– TICĪBAS VĀRDS„Bet taisnība, kas tiek iegūta ticībā, saka tā: nesaki savā sirdī: kas uzkāps debesīs? – tas ir, lai novestu zemē Kristu, – nedz arī: kas nokāps bezdibenī? – tas ir, lai uzceltu Kristu no miroņiem, – bet kā viņa saka? – Tuvu pie tevis ir tas vārds, tavā mutē un tavā sirdī, – proti, ticības vārds, ko mēs sludinām.” (Romiešiem 10:6-8).
  • Pārmaiņas caur kalpošanu

    Daudzi cilvēki bieži vien nesaprot pašu ticības būtību. Ticība atnes cilvēka dzīvē progresu. Cilvēks, kurš tic Dievam un dzīvo ticībā, nekad nedegradēsies, bet taisni otrādi, viņš progresēs un ies dzīvē uz priekšu. Jebkura dzīves progresa pamatā ir ticība, jo tieši ticība paceļ un maina cilvēku uz labo pusi. Vai jūs savā dzīvē pamanat acīmredzamas pārmaiņas no tā brīža, kad jūs noticējāt Dievam? Ja nē, tad tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā ar jūsu ticību.