Svētlaime vai gandarījums kalpojot cilvēkiem!

Dārgie draugi, es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Es pateicos Dievam par to, ka mēs varam turpināt tikties ar jums šajā rubrikā, stiprināt savu garu un baroties ar veselīgo Bībeles mācību, kura spējīga glābt mūsu dvēseles. Šodien es vēlētos sākt sarunu par tēmu „Svētlaime jeb gandarījums kalpojot cilvēkiem.” Kalpošana – tas ir visai izplatīts jēdziens ticīgu cilvēku vidū. Savā būtībā kalpošana nozīmē dot no visa: dot savus talantus un spējas, zināšanas un laiku, savu sirdi un savus resursus. Dieva Valstība tiek celta ar līdzīga veida došanu. Tava draudze tiek celta caur tavu došanu un kalpošanu. Bībele saka, ka svētīgāk ir dot, nekā ņemt. Dievs svētī kalpotājus, tāpēc, ja tu vēlies sasniegt Dieva svētību virsotni, tad iemācies kalpot Dievam un cilvēkiem. Kalpošana – tā ir došana. Taču daudzi cilvēki domā, ka labāk ir tad, ja cilvēks saņem no citiem, nekā tad, ja viņš dod no sevis. Taču Bībele mums saka par to, ka mēs esam svētlaimīgāki tad, kad mēs meklējam iespēju tam, lai dotu, risinātu cilvēku problēmas un būtu par atbildi uz citu cilvēku vajadzībām. Kalpošana ir mūsu mīlestības apliecinājums uz Dievu un cilvēkiem. Kalpošana – tas ir ceļš uz paaugstināšanu. Divi augstākie baušļi, kurus Jēzus ir atstājis mums, skan šādi:
„Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” (Mateja 22:37-39)
Mīlestība uz Dievu vienmēr atstāj iespaidu uz to, kā mēs attiecamies pret citiem cilvēkiem. Tie, kuri mīl Dievu, tie arī kalpo Viņam. Bet kalpot Dievam mēs varam tikai kalpojot cilvēkiem, kuri radīti pēc Viņa tēla un līdzības. Tieši mīlestībai uz Dievu un cilvēkiem ir jākļūst par patieso motīvu mūsu kalpošanai. Pēc Savas augšāmcelšanās Jēzus vērsās pie Pētera ar jautājumu par to, vai tas mīl Viņu. Jēzus nejautāja Pēterim par to, vai viņš mīl avis. Jēzus Pēterim sacīja, ka tad, ja viņš mīl Dievu, viņam tas ir jāpierāda tādejādi, ka viņš ganīs Viņa avis. Nevar mīlēt Dievu, Kuru mēs neredzam, tā, ka tas neietekmētu to, kā mēs izturamies pret cilvēkiem, kurus redzam ik dienu. Dieva mīlestība mūsu sirdī pamudina mūs kaut ko dot no sevis, ar nolūku, lai kaut kādā veidā atvieglotu cilvēku dzīvi. Attiecības ar Dievu maina mūsu redzējumu attiecībā pret to, kas notiek mums visapkārt. Spilgts piemērs tam ir pravietis Jesaja.
„Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija, es redzēju To Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa, un Viņa tērpa apakšmala piepildīja svētnīcu. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: “Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no sauciena skaņām, un nams pildījās ar dūmiem. Tad es izsaucos: “Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, To Kungu Cebaotu!” Tad pielidoja man klāt viens serafs, viņam rokā bija kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra. Ar to viņš aizskāra manu muti un teica: “Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!” Un es dzirdēju Tā Kunga balsi sakām: “Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?” Tad es atbildēju: “Redzi, es esmu še, sūti mani! (Jesajas 6:1-8)
Jēdzienu „mīlestība uz Dievu” var skaidrot dažādi, bet eksistē vismaz divas īpašības, kuras piemīt cilvēkiem, kuri mīl Dievu, un konkrēti: viņi pavada laiku ar Dievu un viņi ir paklausīgi Dievam. Jesaja devās uz templi pielūgt Dievu. Tas ir tas, ko mēs ar jums darām pastāvīgi. Mēs pavadām laiku vienatnē ar Dievu, mēs lasām Dieva vārdu, lai uzzinātu Viņa gribu, mēs nākam uz draudzi, apmeklējam mājas grupu. Viss tas ir noderīgs un tam ir sava vieta, bet tas ir nepietiekami tam, lai izpatiktu Dievam. Mums ir jāiet tālāk. Sadraudzības laikā ar Dievu Jesaja ieraudzīja trīs svarīgas lietas, kas mainīja viņa dzīvi. Bet par to mēs parunāsim rīt.Tas Kungs lai jūs svētī!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Kā mēs varam piedzīvot Dievu savā dzīvē?

    Kad mēs studējam Bībeli, mēs redzam daudzus cilvēkus, caur kuriem Dievs veicis lielus varoņdarbus. Dievs varēja īstenot Savus nodomus caur viņiem, pateicoties viņu atklāsmei vai sapratnei par noteicošajiem Dieva principiem. Lai arī šie cilvēki dzīvoja dažādās kultūrās, dažādos gadsimtos un laikos, tiem bija dažāds izglītības līmenis, pamatā, visiem šiem varoņiem ir daudz kas kopējs.Mēs varam ieraudzīt šo Bībeles varoņu veiksmes un varoņdarbu noslēpumu, – viņi pazina Dievu un sadarbojās ar Viņu. Viņi piedzīvoja Dieva spēku un Viņa žēlastību savā dzīvē. Kā viņiem tas izdevās? Tas kļuva iespējams pateicoties tam, ka viņi nodeva sevi Dievam.
  • Dāsnums un viesmīlība atver durvis Dieva palīdzībai

    „Un Tas kungs parādījās viņam pie Mamres ozoliem, kad tas dienas tveicē sēdēja savas telts durvīs. Un viņš pacēla savas acis un skatījās, un raugi, trīs vīri stāvēja viņa priekšā. Tos ieraudzījis, viņš steidzās tiem pretim no telts durvīm, noliecās līdz zemei un sacīja: „Mans Kungs, ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad , lūdzams, neej savam kalpam garām. Es likšu atnest drusku ūdens, ko nomazgāt kājas, tad apmeties zem šī koka. Un es dabūšu kumosu maizes, ka jūs varat savas sirdis stiprināt, pēc jūs varat atkal doties ceļā, jo kādā citā nolūkā tad jūs būtu iegriezušies pie sava kalpa?” Un tie teica: „Labi, dari, kā tu esi sacījis.” Un tie sacīja viņam: „Bet kur ir Sāra, tava sieva?” Viņš atbildēja: „Lūk, teltī.” Bet tas sacīja: „Es atgriezīšos pie tevis pēc gada šinī laikā, un redzi, tavai sievai Sārai būs dēls.” Bet Sāra stāvēja, klausīdamās pie telts durvīm, kas bija aiz viņiem. ( 1. Mozus, 18: 1-5, 9-10).
  • Atskaitīšanās palīdz mums iegremdēt sevi Kristū

    Atskaitīšanās kāda priekšā dara mūs stiprus un vieno ar citiem ticīgajiem, kā arī izslēdz no mūsu vidus mentalitāti, kura saucas „Es esmu vientuļa sala(atsevišķa sala)”, kuras dēļ šodien ļoti bieži cieš Kristus Miesa.Dievs negrib, ka tu esi sala, kas atrodas atstatus un neatkarīgi no citiem brāļiem un māsām Kristū.Mēs esam atbildīgi ne tikai par to, lai paši atskaitītos citu priekšā, bet arī par to, lai aicinātu citus ticīgos Kristus Miesā uz atskaitīšanos un palīdzētu viņiem tajā.
  • Evaņģelizācija un māceklība II

    „Celies, brēc naktī; ļauj izplūst jau pirmajos gaiļos savai sirdij Tā Kunga priekšā kā ūdenim. Pacel savas rokas lūgšanā uz To Kungu par tavu bērnu dvēselēm, kas mirst badā visos ielas stūros.”(Raudu Dziesmas 2:19).Tas nav aicinājums uz kārtējo lūgšanu, tas ir aicinājums uz to, lai mēs ar jums brēcam, saucam uz to Kungu par to, lai Viņš sūta mums atmodu un atsvabina mūsu bērnus un nākamo paaudzi no neizbēgamām katastrofām un traģēdijām. Katra nopietna atmoda reiz sākās ar ļaužu lūgšanu vaimanām no visas sirds, kas tika vērstas uz Dievu.
  • Nepretojies Dieva darbam tavā dzīvē. Dievs vēl tev tikai labu!

    Dievs sekoja Savam mērķim – mainīt Sava pravieša un kalpa raksturu.Dievs vēlas mainīt arī mūs. Un lai to darītu, ja būs nepieciešams, Viņš pieļaus nopietnus sarežģījumus mūsu dzīvē. Ja būs nepieciešams, Dievs var izārdīt tās lietas, kas traucē mums mainīties, jo Viņam nav problēmu tās radīt no jauna.
  • Dieva vārds darbojas mūsos atbilstoši mūsu saprašanas līmenim

    Līdzībā par sējēju, tiek teikts, ka tie, kuri atnesa augļus, bija tie, kuri dzirdēja vārdu un saprata to. Daži atnesa augļus 30 , 60 un 100 kārtīgi, atbilstoši katra saprašanai.«bet, kas sēts labā zemē, ir tas, kas vārdu dzird un saprot, tas tad nes augļus, cits simtkārtīgus un cits sešdesmitkārtīgus, un cits trīsdesmitkārtīgus.» (Мat. 13: 23).