Sveicu jūs, dārgie draugi, mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Es ticu, ka, lasot šo ikdienas vēstījumu, jūs saņemat uzmundrinājumu un iedvesmu. Vakar mēs ar jums runājām par to, ka Jēzus Kristus sekotāju vidū ir gan Viņa mācekļi gan pūlis. Ne visi ticīgie ir Jēzus mācekļi, jo pastāv dažādi ziedošanās līmeņi. Pūlis neseko Jēzum, lai Jēzus mainītu to raksturu, bet tālab, lai uzlabotos viņu dzīves apstākļi.Nākamajā Rakstu fragmentā Jēzus pūlim sacīja, ka tie meklē Viņu….tāpēc, ka ir baudījuši maizi un paēduši.
„Kad nu ļaudis noprata, ka ne Jēzus, ne Viņa mācekļi nav vairs tur, tie iekāpa laivās un aizbrauca uz Kapernaumu, meklēdami Jēzu. Un, atraduši Viņu otrā malā, tie Viņam sacīja: “Rabi, kad Tu esi atnācis šurp?” Jēzus viņiem atbildēja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs Mani meklējat nevis tāpēc, ka esat redzējuši zīmes, bet ka esat baudījuši no maizēm un paēduši.”(Jāņa 6:24-27).
Līdz brīdim, kamēr Jēzus baroja cilvēkus, dziedināja viņus un runāja tīkamas lietas, viss bija kārtībā. Tomēr, līdzko Jēzus sāka aicināt cilvēkus uz ziedošanos, kas pieprasīja no viņiem maksāt noteiktu cenu, pūlis tūlīt pat pameta Jēzu. Savukārt mācekļi ir ziedojušies tam, lai sekotu Jēzum Kristum. Tieši šāda ziedošanās maina un pārveido ticīga cilvēka dzīvi. Bez ziedošanās Dievam izaugsmes un attīstības nav. Mums palīdz mainīties nevis draudzes apmeklēšana un svētrunu klausīšanās, bet ziedošanās Dievam un sekošana Jēzum.Mēs jau runājām par to, ka sekot Jēzum – tas nozīmē ņemt piemēru no Viņa un iet tikai turp, kur iet Jēzus. Sekot Jēzum – tas nozīmē uzmanīgi vērot Viņu, ar nolūku, lai neizlaistu no acīm to ceļu, pa kuru iet Viņš. Par to tiek runāts nākamajā Svēto Rakstu fragmentā: „Tāpēc tad arī, kur ap mums visapkārt tik liels pulks liecinieku, dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas, un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai. Ņemiet vērā To, kas panesis tādu pārestību no grēciniekiem, lai jūs nepiekūstat, savās dvēselēs pagurdami.”(Ebrejiem 12:1-3).
Ceļš, pa kuru mūs vedīs Jēzus, ne vienmēr būs gluds un viegls. Bībele mums saka, ka Pats Jēzus ir pacietis krustu, kaunu un zaimošanu attiecībā uz Sevi. Tas nozīmē, ka Jēzus noteikti vedīs mūs pa raudu un nāves ielejām, pa ceļiem, kurus mēs negribam staigāt, bet kas ir labāki priekš mums, jo tikai Viņš zina, kas ir pats labākais mums. Mācekļi sekoja Jēzum ne tikai tad, kad Viņš runāja viņiem tīkamas lietas, bet arī tad, kad Viņš atmaskoja un laboja viņus. Mācekļi sekoja Jēzum pat tad, kad viņi nesaprata to, ko Viņš tiem sacīja. Mācekļi vienkārši uzticējās Viņa gudrībai.Dažkārt mācekļi nesaprata to, ko Jēzus viņiem sacīja. Piemēram, viņi nesaprata, ko Jēzus domāja sacīdams, ka jādzer Viņa Asinis un jāēd Viņa miesa. Mācekļi nesaskatīja tajā nekādu loģiku, bet viņi tik un tā sekoja Jēzum. Kā šai laikā uzvedās tauta(pūlis)? Līdzko pūlim kaut kas kļuva par grūtu, neērtu vai nesaprotamu, tie tūlīt pat izklīda. Tādos brīžos cilvēki no pūļa apvainojās uz Jēzu un atstāja Viņu (sk. Jāņa 6:31-71).Patiesi mācekļi brīžos, kad tiem kļūst grūti, neaiziet, jo tie ir nomiruši sev un savām vēlmēm. Patiesi Jēzus mācekļi nes savu krustu un seko Jēzum.Katram no mums ir izvēle attiecībā uz to, kādai cilvēku kategorijai pieslieties, – pūlim vai patiesiem mācekļiem. Taču svētību pilnība un dzīve Dieva Valstībā pieder tikai tiem mācekļiem, kuri seko Jēzum itin visā.Lai Dievs jūs bagātīgi svētī!Mācītājs Rufus Adžiboije
