Mūsu augstākais aicinājums – parādīt (demonstrēt) Dievu savā miesā III

Sveicu jūs, dārgie lasītāji, mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Es pateicos Dievam par katru no jums un lūdzos, lai jūsos nerimst slāpes pēc Dieva Vārda un Viņa gudrības, slāpes pēc sadraudzības ar Viņu, jo Dievs ir mūsu dzīvības avots. Mēs turpinām runāt par katra kristieša augstāko aicinājumu – caur savu dzīvi parādīt Dievu, tā, kā to izdarīja Jēzus. Mēs runājām, ka Jēzus atnāca tālab, lai parādītu mums Dievu. Viņš samaksāja cenu Golgatas Krustā par to, lai ikviens, kurš noticējis Viņam, varētu kļūt par vienu veselumu ar Tēvu. Tagad, Jēzus aicina katru ticīgo sekot Viņa piemēram un caur savu dzīvi demonstrēt Dievu citiem cilvēkiem. Jēzus parādīja Dievu divos veidos:
  • caur Savu dzīves veidu (raksturu)
un
  • caur Saviem darbiem(dāvanām).
 Arī mēs varam demonstrēt Dievu caur savu raksturu un darbiem. Raksturs – tā ir mūsu būtības pasīvā daļa, kura atklājas vai parādās noteiktos apstākļos. Raksturu nevar ieraudzīt uzreiz. Raksturs – tas ir tas, kas mēs būtībā esam. Kristus raksturs mūsos formējas ar Svētā Gara augļa palīdzību. Tas parādās mūsos:
  • ar miera, mīlestības un prieka palīdzību;
 
  • caur savstarpējām attiecībām ar citiem cilvēkiem pacietībā, laipnībā un žēlsirdībā;
 
  • caur mūsu attiecībām ar Dievu ticībā, pazemībā un atturībā.
 
„Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.” (Galatiešiem 5:22).
 Gara auglis palīdz mums rīkoties un reaģēt tā, kā to darīja Jēzus. Parādīt Dievu mēs varam tikai tad, ja mūsos pašos parādās Kristus raksturs. Būt kā Kristus mēs varam tikai tad, ja mūsos pašos ir Svētā Gara auglis. Atbilstoši tam, kā mēs pakļaujam sevi Kristus Garam, kas mīt mūsos, mūsos formējas Viņa raksturs un Viņa īpašības, un tas palīdz mums dzīvot to dzīvi, kādu dzīvoja Pats Jēzus. Tas palīdz mums izturēties pret Dievu, cilvēkiem un pašiem pret sevi tā, kā to darīja Jēzus. Tomēr, Dievs vēlas, lai mēs darītu arī Jēzus darbus. Šim nolūkam Viņš mums ir dāvājis Svēto Garu ar visām Tā izpausmēm, par kurām ir teikts Bībelē: 
 „Citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats Gars. Citam dota ticība tai pašā Garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā Garā; citam spēki brīnumus darīt, citam pravietot, citam garu pazīšana, citam dažādas mēles un citam mēļu tulkošana.” (1.Korintiešiem 12: 8-10).
 Mēs demonstrējam Dievu arī tad, kad darām tos darbus, kurus, dzīvojot uz zemes, darījaJēzus. Un tā jau ir mūsu personības aktīvā daļa. Mūsu personība – tas ir mūsu būtības aktīvais aspekts. Mūsu personība ir saistīta ar to, ko mēs darām. Un tātad, mēs parādām Dievu savā miesā, kad ar Svētā Gara palīdzību attīstām sevī gara augli un vingrināmies Svētā Gara dāvanās. Savā spēkā mēs Dievu šai ļaunajā pasaulē prezentēt nevarēsim, bet tikai Dieva spēkā, kas mājo mūsos. Lai Dievs ikvienam no mums dāvā sapratni par to, cik svarīgi ir piepildīt šo aicinājumu! Dieva mierā! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis!

    Daudzi no mums nepateicas Dievam kā pienākas, tāpēc ka neglabā dārgu atmiņā to ko Dievs jau ir izdarījis vai dara patreiz. Mēs aizmirstam tāpēc ka nepierakstām. Kad es biju pusaudzis, mēs bieži dziedājām dziesmu ar sekojošiem vārdiem:” Skaiti savas svētības, sauc katru to vārdā, vienu pēc otras, un tu būsi pārsteigts par to ko Dievs ir paveicis!”
  • Mēs esam Dieva vēstneši

    Bībelē tiek izmantotas daudzas metaforas, kuras atklāj būtību tam, kas mēs esam un kas mums uz šīs zemes jādara. Viena no šādām metaforām ir vārds „vēstnesis”. Mēs sastopamies ar šo vārdu Vēstulē Korintiešiem.„ Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu. Tā mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus Vārdā: ļaujieties salīdzināties ar Dievu!”(2.Korintiešiem 5:19-20). Bībeles tulkojumā krievu valodā „……. Un tātad mēs esam vēstneši ……”
  • Dieva mērķis zemei un cilvēka lomu tajā III

    „ No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt .” (Mateja 17:16-20).
  • Efektīvas lūgšanas priekšnosacījums ir – lūgšanu prakse II

    Lūgšana ir jāpraktizē ikdienas līmenī. Mēs nespēsim kļūt par meistariem un profesionāļiem tajā, ko nepraktizējam katru dienu. Ja mēs nepraktizējam lūgšanu, mēs nekad nezināsim, kā ir pareizi jālūdz. Vēlreiz vēlos pasvītrot kādu patiesību, par kuru runāju pagājušajā reizē. Dzīvē katram no mums reiz pienāk laiks, kad vairāk par visu mums ir nepieciešama lūgšana. Bet, ja mēs nepraktizējam lūgšanu ikdienas līmenī, tad tieši tādā laikā mēs nespēsim lūgt un saņemt vajadzīgo palīdzību no Dieva. Lai tā nenotiek ar mums.Lūgšana maina mūs un to, kas ir mums visapkārt, maina mūsu pasauli. Katrs var pārliecināties par to, ka lūgšana – tas ir spēks, tā, ticīgam cilvēkam, ir privilēģija no Paša Dieva.
  • Kā atskaitīšanās kāda priekšā palīdz cilvēkam mainīties un pieaugt garīgi?

    Atskaitīšanās – tā ir sirsnīga atzīšanās vai sava kristīgā ceļa noslēpumu atklāšana citu cilvēku priekšā pastāvot uzticēšanās atmosfērai. Tādejādi, mēs būsim gatavi sniegt atskaiti par to, ko mēs reāli darām ar savu dzīvi, ko mēs saprotam vai nesaprotam, kādās mūsu dzīves sfērās mēs joprojām esam vāji un kur mums ir vajadzīga palīdzība. Atskaitoties citu priekšā, mēs varēsim atbildēt par to, pieaugam mēs vai arī nē. Pastāvot atskaitīšanās sistēmai, mēs varēsim atskaitīties par to, ko mēs mācāmies, – ar mērķi saņemt piekrišanu(atzinību) atbalstu vai pamācību.
  • Mums ir ļoti svarīgi apstāties jebkādā savā darbībā un nodoties vientulībai ar Tēvu

    „Un no turienes cēlies Viņš nogāja uz Tiras robežām. Un, kādā namā iegājis, Viņš gribēja, lai neviens to nemanītu; bet nevarēja palikt apslēpts.”Jēzus atnāca Tiras un Sidonas robežās, lai nošķirtos no cilvēkiem un paliktu vienatnē, jo tuvojās Viņa pēdējā diena – Viņa nāves diena Golgātā. Iespējams, Jēzus vēlējās palikt vienatnē ar Tēvu, lai runātu par to, kas Viņu sagaida Golgātā. Jēzus tādā veidā rāda mums piemēru, ka arī mums ir ļoti svarīgi apstāties jebkādā savā darbībā un nodoties vientulībai ar Tēvu. Reiz pa reizei mums vajag aizbēgt no šīs pasaules trokšņa, rūpēm un rast laiku tam, lai pabūtu ar Dievu.