Attaisnošanās vai ziedošanās?

Žēlastība jums un miers no mūsu Kunga Jēzus Kristus! Es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Šodien es gribētu uzsākt sarunu par tēmu: „Attaisnošanās vai ziedošanās?” No mūsu ziedošanās Dievam un savam aicinājumam ir atkarīga mūsu laime un apmierinājums ,kā šajā pasaulē, tā arī nākamībā. sātans to ļoti labi zina, tāpēc, viņš jebkādā veidā cenšas aizvest mūs sāņus no paša galvenā dzīvē. Sātans grib, lai ziedošanās vietā jūs atrodat dažādus attaisnojumus vai atrunas attiecībā uz to, lai neko nedarītu. Tieši par tādu cilvēku kategoriju Jēzus izstāstīja vienā no Savām līdzībām. Ļaudis, kuri aprakstīti šajā līdzībā, tā vietā, lai ziedotu sevi Dievam un Viņa aicinājumam, attaisnojās vai aizbildinājās. Bet kā tas ir ar jums? Vai jūs šodien aizbildināties, vai arī jūs esat ziedojušies Dievam un Viņa Valstības darbiem. Izlasīsim pašu līdzību.
„Arī uz nama tēvu, kas Viņu bija aicinājis, Viņš sacīja: “Kad tu taisi azaidu vai vakariņas, tad neaicini savus draugus, savus brāļus, savus radus vai bagātus kaimiņus, ka tie atkal tevi neaicinātu un tu nebūtu to darījis atmaksas dēļ. Bet, kad pie tevis ir viesības, tad aicini nabagus, kroplus, tizlus, aklus; un tu būsi svētīgs, jo viņiem nav ar ko atmaksāt; jo tev būs atmaksa, kad taisnie celsies augšām.” Kāds no galda viesiem, to dzirdēdams, sacīja: “Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!” Bet Viņš sacīja tam: “Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.” (Lūkas 14:12-24).
Šajā līdzībā mēs lasām par to, ka Jēzus bija ieaicināts uz mielastu, uz kuru bija aicināti arī citi cilvēki. Redzot to cilvēku kategorijas, kuri bija aicināti un sēdēja ar Viņu pie galda, Jēzus sāka mācīt to cilvēku, kurš Viņu bija ieaicinājis. Jēzus saimniekam sacīja, ka uz pusdienām vajag aicināt ne tikai tos, kuri pēc tam varēs atdarīt viņam vai atmaksāt. Jēzus mācīja par to, ka mums, attiecībā uz cilvēkiem, nevajag būt aprēķinātājiem. Mums vienmēr ir jābūt motivētiem ar vēlēšanos svētīt citus, bez jebkādiem savtīgiem mērķiem vai aprēķina. Citiem vārdiem sakot, – mums ir jāstaigā mīlestībā, gaidot atlīdzību no Dieva , bet ne no cilvēkiem. Rīkojoties tādā veidā, mēs patiešām būsim svētīgi.   Pēc tādas pamācības, viens no uzaicinātajiem sacīja: „Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!” Vai jūs pamanījāt, ka tieši pēc šī paziņojuma Jēzus sāka stāstīt Savu līdzību.   Par ko mums liecina šī līdzība? Šī līdzība liecina par to, kā mēs varam baudīt maizi Dieva Valstībā. Ikreiz, kad Dievs mūs aicina uz kaut ko, Viņš vairāk domā par mums un par to, kā palīdzēt mums nobaudīt Valstības maizi, kuru Viņš jau mums ir sagatavojis.   Tātad, Jēzus sacīja: „Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu.” Cilvēks, kurš taisīja lielu mielastu, šai līdzībā ir personificēts ar mūsu Debesu Tēvu. Viņš aicināja sēsties pie galda tos, kuri ne ar ko nespēj Viņam atmaksāt (atlīdzināt). Pirmkārt, Viņam nekas nav nepieciešams, bet otrkārt, – Viņš ir patiesas mīlestības motivēts. Jēzus mācīja tam, kurš Viņu bija aicinājis, Valstības principu, uz kura pamata Viņš veido(ceļ) Savas attiecības ar mums. Dievs negaida no mums to, lai mēs maksājam Viņam par to, ko Viņš mums dod. Dievs nav aprēķinātājs. Dieva aicinājums kalpot Viņam nav maksa par Viņa labvēlību attiecībā uz mums. Dievs apžēlojas par mums ne tāpēc, ka vēlas no mums ko saņemt, bet tāpēc, ka mīl mūs, lai kādi mēs arī nebūtu, un Viņš vēlas svētīt mūs. Bez tam, mēs neesam spējīgi atlīdzināt Viņam par visu to, ko Viņš mūsu labā ir darījis. Neviens nevar atlīdzināt Dievam par Viņa labdarību. Kā tu vari atlīdzināt Viņam? Lai atlīdzinātu Dievam, tev ir jānomirst un visu mūžību ,jādeg ellē.   Un tātad, šī līdzība liecina par to, kā mēs varam nobaudīt Debesu Valstības maizi. Mums ir jāsaprot, ka tad, kad Dievs aicina mūs kalpot Viņam, – tā nav mūsu „atlīdzība” par Viņa labvēlību, bet iespēja tam, lai Dievs varētu pacelt mūs un bagātīgi svētīt. Ar tādu izpratni, mums būs vieglāk atbildēt uz Viņa aicinājumu ar savu ziedošanos, nevis attaisnošanos. Viss, ko mēs dodam Dievam, patiesībā nav vajadzīgs Dievam, bet gan mums pašiem.   Lai Dievs dāvā mums gudrību un atklāsmi, lai mēs varētu izprast Viņa mīlestību uz mums! Lai Dievs jūs bagātīgi svētī! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Mūsu redzējums nosaka to, par ko kļūstam III

    Dievs vēlas, lai mēs sadarbojamies ar Viņu. Mūsu nākotne – tā ir brīnišķīga nākotne, spilgta nākotne. Taču, lai šī nākotne kļūtu par mūsu dzīves realitāti, mums pie tās jāstrādā kopā ar Dievu. Iespējas, šodien tu pats savās acīs izskaties sīks, bet Dievs vēlas dot tev brīnišķīgu nākotni. Dievs no Savas puses, saistībā ar to, kādai jābūt mūsu nākotnei, neatstāj mūs bez redzējuma. Šim nolūkam Viņš mums devis Svēto Garu. Viena no lietām, ko Svētais Gars izdara, – Viņš dod atklāsmi par to nākotni, kāda mums sagatavota no Dieva.
  • Efektīvas lūgšanu dzīves organizēšana II

    Pašā pamatā lūgšana – tas ir garīgs darbs.Lūgšanai nav nekā kopēja ar mūsu prāta vai intelektuālajām spējām. Lūgšanai ir sakars ar mūsu garu un tā attiecas uz garīgo darbu. Lūgšana – tā ir cilvēka gara vēršanās pie Dieva, Kurš arī ir Gars. Dievs ir Gars, un cilvēks ir gars, tāpēc efektīva lūgšana – tā ir cilvēka gara saruna ar Dieva Garu. Lūgšana – tā ir garīga tiekšanās uz Dievu. Protams, mūsu prāts ņem dalību lūgšanā, bet ja lūgšana paliek tikai prāta līmenī, un mans gars nesaskaras ar Dieva Garu, tad tā vispār nav lūgšana. Ja esmu lūdzis efektīvi, tad mans gars jutīs to, ka saskāries ar Dievu, un es zināšu, ka es patiesi esmu runājis ar Dievu.
  • Kādas vēl sekas nes sevī nepiedošana?

    Nepiedošana izārda Dievišķo saikni vai savstarpējās attiecības un atnes šķelšanos Kristus Miesā.Šodien Jēzus Kristus Draudzē ir liels haoss aizvainotu cilvēku dēļ. Daudzi cilvēki nav spējīgi komunicēt un celt savstarpējās attiecības ar citiem cilvēkiem bailēs no atstumtības un aizvainojuma dēļ. Daudzi cilvēki nepiedošanas dēļ uzceļ ap sevi milzīgu sienu. Tādi cilvēki saņem jaunas „atklāsmes”, kuras arvien vairāk un vairāk attālina viņus no citiem cilvēkiem un padara tos pasīvus draudzē.
  • Ko nozīmē uzņemties personīgo atbildību

    Ja atceraties, tad vakardien runājām par to, ka cilvēku samaitā nevis tas kādas darbības tiek vērstas uz šo cilvēku, bet tas kāda ir šī cilvēka reakcija uz šo darbību. Nākamajā Rakstu vietā mēs redzēsim, ka ne vīrietis ne sieviete nevēlējās uzņemties personīgo atbildību par savu rīcību.„ Un cilvēks sacīja: “Tā sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu.” Un Dievs Tas Kungs sacīja sievai: “Ko tu esi darījusi?” Un sieva sacīja: “Čūska mani pievīla, un es ēdu.”” (1.Mozus 3:12-13)
  • Cilvēkam ir jāpiepildās un jādzīvo no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes

    Cilvēki ir palikuši kūtri dzirdēt,- tie nav tie cilvēki, kuri vispār neklausās, bet tie, kas nav spējīgi saprast un izprast. Kad mēs barojamies ar Dieva Vārdu, tad šis vārds mums palīdz garīgi augt. Bet, kad mēs to nedarām, mēs garīgi nepieaugam, paliekam kā bērni, mazuļi. Ja mēs paskatāmies uz dažām draudzēm, mēs varam redzēt, ka tās ir piepildītas ar garīgajiem bērniem. Šāda situācija nepriecē Dievu, jo Dievs nevar paļauties uz šiem garīgajiem mazuļiem.
  • Kā mēs varam pārvarēt negodu un kaunu savā dzīvē?

    Kā mēs varam skatīties sejā jebkurai opozīcijai un problēmām, un, tajā pašā laikā, starot savā sejā. Augšminētā rakstu vieta māca mūs, ka mums nepieciešams vērst savu skatienu uz Dievu, ieiet Viņa klātbūtnē un iemācīties smelt spēku un gudrību no Viņa.Paskatīsimies uz Mozus dzīvi. Mozus seja staroja, kad viņš nokāpa no kalna, pēc sarunas ar Dievu. Tieši par to ir runa Ps. 33:6. Tie, kuri vērsa savu skatienu uz Dievu un satikās ar Viņu, tie noteikti tika apskaidroti. Tādi cilvēki nekad netiks apkaunoti.

One Comment

  1. Man prieks,sāksim strādāt.Mēs varētu klāt galdu nabadzīgajiem,kuri mums nevar neko atdot un pabarot arī ar debesu maizi. SĀKSIM MĪĻIE, mums labi izdodas,mēs to varam.Debesu Tēvam būs prieks.Lai Dieva mīlestība bagātīgi pipilda mūsu sirdis,jo Viņš jau ar Svēto Garu to mūsu sirdīs ir izlējis,satversim,darbosimies TĒVA gribā. Lai veicas! Lai izdodas! Sākam mīļei!

Comments are closed.