Pastāv trīs ticīgo tipi: novērotāji, patērētāji un kalpotāji! II

Miers jums, dārgie Dieva bērni, kuri lasāt „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Ticu, ka caur šo gudrības vārdu, kuru Tas Kungs dod mums šai dienai, Viņš darīs jūs vēl stiprākus. Vakar mēs runājām par to, ka ticīgos var iedalīt trīs tipos – novērotāji, patērētāji un kalpotāji. Mēs noskaidrojām, ka novērotājs vienkārši vēro notiekošo, un viņam ir vienalga, kas notiek visapkārt. Novērotāji visbiežāk ir to cilvēku galvenie kritizētāji un tiesneši, kuri cenšas vismaz kaut ko darīt cilvēku un Dieva labā. Patērētāju problēma ir tajā, ka viņi meklē tikai vienu, – lai kāds risinātu viņu problēmas. Pāvils ar asarām runāja par to, ka ir cilvēki, kuri rīkojas, kā ienaidnieki.

„Brāļi, sekojiet manai priekšzīmei un raugaities uz tiem, kas tā dzīvo, ka mēs jums esam par paraugu. Jo daudzi dzīvo, par kuriem es jums daudzkārt esmu sacījis un arī tagad raudādams saku, ka tie ir Kristus krusta ienaidnieki. Viņu gals ir pazušana, viņu Dievs ir vēders, un kauns viņiem ir gods; viņu prāts vērsts uz zemes lietām. Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu, kas pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai, ar spēku, kurā Viņš arī spēj Sev pakļaut visas lietas.”(Filipiešiem 3:17-21).

Trešais ticīgo tips – tie ir kalpotāji. Kalpotāji – tie ir tie, kuri dod. Svētīgāk ir dot, nekā ņemt. Mums vienmēr ir patīkamāk saņemt, taču, ja mēs gribam rast svētlaimi(gandarījumu), tad mums ir jāmeklē iespēja atdot no sevis. Jēzus runāja par to, ka dzīvā ūdens straumes(upes) tecēs no to miesām, kuri tic Viņam:

„Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.” To Viņš sacīja par Garu, ko vēlāk dabūja tie, kas Viņam ticēja; jo vēl nebija Gara, tāpēc, ka Jēzus vēl nebija iegājis skaidrībā.”(Jāņa7:38-39).

„Dzīva ūdens straumes” – tas nav stāvošs ūdens, bet gan tekošs. Tas ir dzīvības un svētību simbols. Tas ir avots, kurš izriet no manis tāpēc, lai remdētu citu cilvēku slāpes un piepildītu viņu vajadzības. Dievs nevēlas, lai tikai mums būtu avots, bet lai no mums plūstu dzīva ūdens straumes.

„Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.”(Jāņa 4:14).

Bībeles tulkojumā krievu valodā „…..avots, kas plūst uz mūžīgo dzīvību.” Jēzus sacīja, ka mūsos ir avots, kurš plūst uz mūžīgo dzīvību. Vērsīsim savu uzmanību uz izteicienu „ kurš plūst uz”. Atkarībā no tā, kā mēs kontaktējamies ar Dievu, mūsos kaut kas ieplūst no Viņa. Kristus Dzīvība plūst mūsos, tā nāk no Viņa pie mums. No Dieva mūsos ieplūst svētības, dzīvība, mīlestība, labvēlība, žēlastība. Tas viss plūst pie mums. Mums ir avots. Tāpēc, Jēzus ir sacījis: „ūdens viņā (mūsos)”.

„….. ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” (Jāņa 4:14).

Tomēr, Dievs nevēlas, lai šis avots būtu tikai mums. Ja mēs tikai saņemsim un neko neatdosim, – mēs nevarēsim rast svētlaimi(gandarījumu). Tālab, citā Rakstu vietā, Jēzus ir teicis: „ no viņa miesas” .

„Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.”(Jāņa 7:38).

Mūsos ieplūst dzīvības ūdens, bet no mums, mūsu miesas ir jāplūst dzīva ūdens straumēm! Lūk, viens no iemesliem, kālab es saku, ka tad, ja mēs nekalposim, mēs nevarēsim pieaugt garīgi. Ja mēs nekalpojam, tad mēs līdzināmies cilvēkam, kurš tikai saņem, bet neatdod. Agrāk vai vēlāk tāds cilvēks sāks garīgi smirdēt. Aplūkojiet jebkuru upi, ezeru, kuros ūdens ietek, bet no tiem nekas neizplūst. Pēc kāda laika ūdens šādās vietās kļūs sāļš, miris un bez dzīvības pazīmēm. No kurienes radās nosaukums Nāves jūra? Nāves jūrā nav dzīvības un šī jūra ir ļoti sāļa. Līdzās Nāves jūrai atrodas vēl viena jūra – Galilejas jūra. Tur ir pavisam cita dzīvība jo šī jūra ne tikai saņem, bet arī atdod. Jēzus teica, ka mūsu dzīvei ir jālīdzinās jūrai, kura ne tikai saņem, bet arī atdod. Kurš no jums vēlas garīgi pieaugt? Mēs garīgi pieaugsim tikai tad, kad iemācīsimies dot no sevis, – pastāvīgi, katru dienu, piepildot citu cilvēku vajadzības. Bībelē ir teikts:

 „Kas man tic,….no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.”

Kalpošana ir ļoti svarīga, jo tajā mēs atrodam gandarījumu. Dievs grib, lai mēs esam apmierināti dzīvē. Un tieši caur kalpošanu mēs būsim gandarīti dzīvē. Un tad, Dievs būs apmierināts ar mums, mēs būsim apmierināti, mierā ar sevi, un mēs būsim ļaudis, kuri atnes augļus. Vēlu jums bagātīgas Dieva svētības, kas apslēptas kalpošanā! Mācītājs Rufus Adžiboije