Bērnu istaba

Augstu Dieva debesīs, mūžsenais pūķis pamodās un pacēla septiņas derdzīgas, ragainas galvas.
„Tas brīdis ir klāt, ” viņš šņāca, „laiks pabeigt to, kas iesākts Ēdenē….laiks līdz galam iznīcināt visu cilvēci.”

Līga un Marija sētā spēlējās. Abas meitenes ievēroja, ka uz kaimiņu mājas trepēm sēž kāds vīrietis – ļoti netīrs un nelaimīgs. Sētas bērni no viņa baidījās. Visi teica, ka šis vīrs ir dzērājs. Līgai likās, ka viņš raudāja. Viņai palika vīra žēl.

„Es aiziešu pie viņa,” Līga teica Marijai.

„Neej, tev taču ir no viņa bail!” Marija mēģināja Līgu atturēt, taču Līga pārvarēja bailes un piegāja pie vīra.

„Kā es varu tev palīdzēt?” Līga pajautāja nelaimīgajam vīram. Dzērājs pacēla savu nogurušo, grumbaino seju. Viņš izskatījās ļoti nelaimīgs.

Kādu dienu saslima Aijas mazais brālītis Niks. Viņam bija ļoti augsta temperatūra un klepus. Ārsts lika Nikam dot dzert daudz zāļu tējas.

Kādam no ģimenes vajadzēja visu laiku būt klāt pie mazā Nika, lai par viņu rūpētos. Tētim un mammai bija jāstrādā, tādēļ vecāki nolēma, ka pie slimā brālīša jāpaliek Aijai.

Aijai nebija jāiet uz skolu, jo bija brīvlaiks. Savu brīvlaiku gan meitene bija iecerējusi pavisam citādu – viņa bija nolēmusi ciemoties pie Santas – savas labākas draudzenes un tur darīt dažnedažādas lietas. Bet nu viņa sēdēja mājās viena pati pie slimā brālīša.

Reiz dzīvoja mazi koka cilvēciņi. Visas koka radībiņas bija iztēsis galdnieks vārdā Elis. Viņa darbnīca atradās pašā kalna galā, no kura viņš varēja lūkoties uz mazo ciematiņu. Katrs koka cilvēciņš bija citādāks. Dažiem bija lieli deguni, citiem lielas acis – daži bija gari, daži īsi. Daži nēsāja cepures, citi mētelīšus.