Ikdienas vārds

Ticīgajiem ir tendence nonicināt Debesu Tēva disciplīnu. Tomēr vēstule Ebrejiem aicina mūs stāties pretī ticīgo nepareizai attieksmei pret Dieva disciplīnu savā dzīvē. Bībelē ir teikts: „mans bērns, nenicini Tā Kunga pārmācību un nepagursti, kad Viņš tevi norāj! ” . (Ebr.12:5).

Ticīgie kas ir orientēti uz komfortu, parasti izturas vienaldzīgi pret patiesību par to, ka Dievs var viņus disciplinēt. Daži pat neuztraucās par saviem grēkiem vai bezatbildību. Tādi cilvēki vēlās saņemt svētības no Dieva, bet tajā pašā laikā nicina Dieva labošanu. Bībele mums saka, ka sods atnes labumu mums pašiem, un nevis Dievam.

9 Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies! ( Atkl.3:19)

Mūsu reakcijai uz disciplīnu vajadzētu būt grēku nožēlai! Grēks tas nav tikai tas, kas attiecas uz mani personīgi, bet gan arī tas, ka esmu nodarījis kādam pāri. Balstoties uz Dieva Vārdu ļaujiet man teikt ļoti skaidri un konkrēti par to ka vecākiem vajadzētu izmantot žagaru vai rīksti savu bērnu disciplinēšanai, un tas varētu būt viens no disciplinēšanas veidiem.

Dievs var mūs apskaidrot un mācīt caur ciešanām un sāpēm, tāpēc mums nevajadzētu mēģināt no tā vairīties. Dieva sods var mums radīt brūces, sāpes, sakāvi vai nelaimes mūsu dzīvē, bet Dievs dara to mīlestībā. Un tad, kad ir sasniegts Dieva soda mērķis, tad pats Dievs paņem prom visas problēmas, un Pats arī dziedē mūsu brūces.

Mans pienākums un atbildība kā ticīgam cilvēkam ir dzīvot pienācīgu dzīvi un staigāt paklausībā Dieva priekšā. Ja es kļūstu nepaklausīgs, tad Bībele saka, ka mans Debesu Tēvs pārmācīs un sodīs mani. Sodīt – nozīmē pārmācīt, lai morāli pilnveidotu.
Lūk, ko Bībele saka:
„Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies!” (Atkl.3:19)

Viens no iemesliem kāpēc Dievs pieļauj ciešanas Savu bērnu dzīvēs ir, lai pievērstu mūsu uzmanību Sev, lai mainītu un disciplinētu mūs. Mēs zinām, ka Dievs būtībā maina mūs pēc Sava vārda . „ Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam. ”(2.Timot.3;16-17).

„ … Tāpat kā Tu Mani esi sūtījis pasaul ē, arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē. ” (Jāņa 17:18).

Bet kā Dievs varēs mūs sūtīt sludināt, ja mēs nemācēsim dzirdēt no Viņa un saņemt Svētā Gara norādījumus? Nedzirdot Svēto Garu mēs nevarēsim būt efektīvi liecinieki un tad daudzas cilvēku dvēsele, kuras Dievs jau ir sagatavojis pļaujai, var aiziet bojā.

Vēlos dalīties ar jums tajā, kā Dievs mācīja un turpina mani mācīt atpazīt Viņa balsi un būt paklausīgam Viņam. Katru reizi, kad es sekoju Svētā Gara norādījumiem, es redzu rezultātu.

Reiz es runāju ar kādu sievieti par Dievu, bet viņa nekādi nereaģēja uz to, ko viņai teicu. Pirmkārt, es esmu ārzemnieks, otrkārt, es runāju par ticību, kas viņai bija nesaprotama.

Ja tev nav problēmu ar sātanu, ja tev viss norit gludi un nav nekādu uzbrukumu no viņa puses – tas ir tikai tāpēc, ka tu viņu vēl neesi aizskāris. Ja tev nav problēmu ar sātanu – tas ir tikai tāpēc, ka tu vēl nelūdz pietiekoši stipri, ne tik karsti slavē Dievu un ne tik daudz liecini par Viņa spēku un varenību. Tomēr, ja tu esi iemācījies atpazīt un dzirdēt Dieva balsi, tad neskatoties uz visiem sātana uzbrukumiem, tev būs miers un nebūs nekādu baiļu savu pretinieku priekšā. Kad atnāk pretspēki vai opozīcija no valdību puses, tad Dieva bērni to visu uzvar Dieva spēkā zinot Dieva plānus un nodomus.

Ja mēs esam iemācījušies dzirdēt Svētā Gara balsi, tad mēs būsim efektīvi Jēzus Kristus liecinieki.

Mēs esam aicināti darīt Jēzus darbus.

“Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. “ (Jāņa 14:12).

Kādā reizē, mēs ar vienu brāli no mūsu draudzes braucām mājās ar mašīnu no Tallinas. Viss bija ļoti tumšs. Mēs braucām lielā ātrumā, es sēdēju priekšējā sēdeklī un biju iemidzis. Sapnī es redzēju, ka mēs notriecam cilvēkus, kuri šķērso ceļu. Tajā brīdī es pamodos un teicu vadītājam, lai viņš samazina braukšanas ātrumu. Burtiski pēc dažām minūtēm, mēs ieraudzījām, ka sieviete ar bērniem šķērso ceļu tajā vietā, kur nebija nekāds apgaismojuma. Mēs apstājāmies un palaidām viņus, pēc kā mēs slavējām Dievu par Viņa aizsardzību un rūpēm par Saviem bērniem. Ja, mēs būtu turpinājuši braukt ar iepriekšējo ātrumu, tad viennozīmīgi, mēs būtu notriekuši šos cilvēkus. Bet, slava Dievam par to, ka Viņš mūs glāba un iepriekš brīdināja.