Ciešanas kā disciplīnas mērs II

Laipni lūgti mūsu rubrikā ”Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Mums ir dāvāta vēl viena Dieva svētīta diena. Un es ticu, ka Viņa žēlastība un palīdzība būs pietiekama visiem darbiem šajā dienā.

Vakar mēs sākām runāt par to kā Dievs caur ciešanām pārveido mūs, un palīdz mums ieraudzīt Viņa patiesību. Mēs runājām par Jonu, kurš ieraudzīja savu sirds stāvokli tikai tad, kad viņam nācās ciest savas nepaklausības dēļ. Tieši ciešanas un pārbaudījumi atvēra Jonam acis un parādīja viņa atkāpšanos no Dieva.

Nokļūstot zivs vēderā, Jona varēja iet bojā, bet Dievs nepieļāva to, jo nebija ieinteresēts grēcinieka bojāejā, bet gan viņa nožēlā. Dievs ir ieinteresēts, lai Viņa bērni nožēlotu savu nepaklausību, un tādēļ Viņš izmanto ikvienu iespēju, ietverot sāpes un ciešanas. Dievs pieļauj nepaklausīgo bērnu dzīvē ciešanas un pārbaudījumus tādēļ, lai disciplinētu, un Viņš ir tas, kas kontrolē situāciju.

Mans pienākums un atbildība kā ticīgam cilvēkam ir dzīvot pienācīgu dzīvi un staigāt paklausībā Dieva priekšā. Ja es kļūstu nepaklausīgs, tad Bībele saka, ka mans Debesu Tēvs pārmācīs un sodīs mani. Sodīt – nozīmē pārmācīt, lai morāli pilnveidotu.

Lūk, ko Bībele saka:

„Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies!” (Atkl.3:19)

„Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca un šauš katru bērnu, ko Viņš pieņem. – Pacietiet pārmācību! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem. Jo kur ir bērns, ko tēvs nepārmāca? Bet, ja jūs esat bez pārmācības, ko visi ir saņēmuši, tad jūs esat nelikumīgi bērni un ne īsti bērni.”(Ebr.12;6-8).

Tieši tāpat kā mīl atbildīgs tēvs uz zemes, kurš disciplinē savus bērnus kad tie nepaklausa, tā arī Debesu Tēvs disciplinē mūs – Savus bērnus.

Pirmajā Pāvila vēstulē Korintiešiem ir teikts:

„Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti. 32 Bet sodīdams Tas Kungs grib mūs pārmācīt, lai ar pasauli netopam pazudināti”. ( 1.Korint.11:31-32)

Mēs varēsim izbēgt Dieva sodam, ja SODĪSIM PAŠI SEVI nevis ignorēsim savus grēkus ar to liekot Dievam mūs sodīt. Vēršoties pie kristiešiem Jona teica:

 „ Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” ( 1.Jāņa1:19)

Manā kristieša pienākumā ietilpst ieguldīt maksimālu piepūli, lai tiektos saņemt spēku no Dieva, lai varētu dzīvot bez grēka. Un tomēr, ja es sagrēkoju, man tas ir jānožēlo, un jāatzīst savi grēki Dieva priekšā.

Savukārt, ja es to nevēlos darīt, tad es esmu nepaklausības bērns, un mans Debesu Tēvs pārmācīs un sodīs mani. Lai cik skumīgi tas arī neizklausītos, tā tomēr ir patiesība, ka daudzi kristieši šodien piedzīvo traģēdijas un ciešanas tikai tāpēc, ka atteikušies atzīt un nožēlot savus grēkus Dieva priekšā.

Vai atminaties cik bieži mūs disciplinēja mūsu vecāki, kad bijām vēl bērni un ņēmām to, kas bija aizliegts? Un tādos mirkļos kā ikviens bērns centāmies uzstāt uz to, lai vecāki atceltu šos ierobežojumus, un ļautu mums iegūt ko vēlamies. Bet vecāki mums atbildēja noliedzoši!

Kad tēvs un māte mums teica: ”Nē”, tas tik un tā nemazināja mūsu vēlēšanos iegūt to, kas bija aizliegts. Un ļoti bieži, kad vecāku nebija līdzās, vai arī kad viņi neskatījās uz mums mēs ņēmām un darījām to, kas bija aizliegts. Kas notika tad, kad mēs tikām notverti vai pieķerti? Vecāki mūs disciplinēja mūsu nepaklausības dēļ.

Kā Vecajā tā arī Jaunajā Derībā Bībele uzsver, ka Dievs soda Savus bērnus. Ar to es negribu uzsvērt, ka Dievs ir par iemeslu visām traģēdijām mūsu dzīvē. Bet svarīgi ir saprast, ka Dievs var mūs disciplinēt pieļaujot sāpes un ciešanas, ja mēs paši tam atveram durvis caur savu nepaklausību.

Turpināsim rīt! Dieva svētību jums vēlot mācītājs Rufus Adžiboije!