Ciešanas kā disciplīnas mērs
Labdien, dārgie draugi!
Es pateicos Dievam par kārtējo iespēju dalīties ar jums Dieva dotajā gudrībā. Šodien es gribētu uzsākt sarunu par tēmu: „Ciešanas kā disciplīnas mērs.” Šī uzrunas sērija būs no manas jaunās grāmatas „Kā pārvērst traģēdiju triumfā”. Grāmata atrodas pagaidām vēl tikai elektroniskā formātā. Es aicinu jūs lūgt par to, lai Dievs palīdz izdot grāmatu īstajā laikā.
Viens no iemesliem kāpēc Dievs pieļauj ciešanas Savu bērnu dzīvēs ir, lai pievērstu mūsu uzmanību Sev, lai mainītu un disciplinētu mūs. Mēs zinām, ka Dievs būtībā maina mūs pēc Sava vārda.
„ Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam. ”(2.Timot.3;16-17).
Tomēr, daudzi ticīgie ir neuzmanīgi pret Dieva vārdu un izturas nevērīgi. Dievs bieži runā uz mums skaidrā veidā, bet mēs rīkojamies pilnīgi pretēji tam ko Viņš saka .
” Vēl Tas Kungs ir sacījis: “Tādēļ ka šī tauta Man tuvojas tikai ar savu muti un Mani godā tikai ar savām lūpām, bet ar savu sirdi ir tālu nost no Manis, un viņu bijība Manā priekšā ir tikai ārīgi iemācīta cilvēku ieraža, 14 tad Es joprojām apiešos ar šo tautu brīnišķā un neparastā veidā, tā ka viņas gudro gudrība būs apkaunota un prātīgo saprāts būs aptumšots.” (Jesaja 29:13-14).
Augstāk minētajā piemērā mēs redzam, ka ir iespējams tuvoties Dievam, bīties Viņu un neskatoties uz visu to savā sirdī būt tālu prom no Viņa. Citiem vārdiem, to varētu nosaukt par divkosību. Kā Dievs var pievērst cilvēku uzmanību, kuri zina Viņa vārdu, bet dzīvo pilnīgi pretēji tam? Kā Dievs var mainīt Savus bērnus, kuriem ir ausis, bet kas nedzird no Svētā Gara.
Lūk, kādēļ Dievs var pieļaut ciešanas cilvēka dzīvē, lai mainītu viņu. Jona ir viens no spilgtākajiem piemēriem, kas biežāk notiek ticīgo cilvēku dzīvēs. Dievs teica Jonam ej uz Ninīvi, bet viņš devās pilnīgi pretējā virzienā uz Taršišu.
„ Tā Kunga vārds nāca pār Jonu, Amitaja dēlu: “Celies un dodies uz lielo pilsētu Ninivi; norāj to un paziņo tai, ka tās ļaunie darbi jau nonākuši Mana vaiga priekšā!” Bet Jona cēlās, lai bēgtu no Tā Kunga vaiga, gribēdams nokļūt Taršišā, un nonāca līdz Jafai. Tur viņš atrada kuģi, kas taisījās ceļā uz Taršišu, samaksāja braucamo naudu un iekāpa kuģī, kam bija viņš jāaizved uz Taršišu, projām no Tā Kunga acīm.4 Tad Tas Kungs lika pūst uz jūras lielam vējam; drīz sacēlās vētra, un visiem likās, ka kuģis grims.” (Jona1:1-4).
Dievs apstādināja stūrgalvīgo pravieti tieši caur ciešanām un pārbaudījumiem, novietojot to tieši zivs vēderā.
„ Tad viņi satvēra Jonu un iemeta jūrā; vētras trakošana mitējās, un drīz jūra norima pavisam. 16 Bet kuģa ļaudis pārņēma lielas bailes Tā Kunga priekšā; viņi nesa Tam Kungam kaujamos upurus un deva Viņam solījumus. Bet Tas Kungs sūtīja lielu zivi aprīt Jonu. Un Jona sabija zivs vēderā trīs dienas un trīs naktis.” (Jonas1:15 un 2:1)
Un tieši tur zivs vēderā Jona saprata, ka viņš no Dieva bija aizgājis pārāk tālu. Un tā rezultātā Jona nožēloja to Dieva priekšā un lūdza piedošanu.
” Un Jona no zivs vēdera raidīja pie Tā Kunga, sava Dieva, lūgšanu pēc palīdzības un sacīja: “Es piesaucu To Kungu savās bēdās, un Viņš atbildēja man; es kliedzu no pazemes dziļumiem, un Tu sadzirdēji manu saucienu. Tu iemeti mani dzelmē pašā jūras vidū, kur mani no visām pusēm apņēma straumes; visas Tevis sūtītās bangas un viļņu kalni vēlās man pāri,5 tā ka man šķita – es esmu atstumts no Tavu acu skata un man nekad vairs neredzēt Tavu svēto namu! Līdz pašiem manas dzīvības dziļumiem mani bija apklājuši ūdeņi, visapkārt mani bija ietvēruši dziļumi; niedres bija apvijušās ap manu galvu. Es biju nolaidies līdz dziļākajiem kalnu pamatiem, zemes aizsprosti, šķiet, bija aizdarījušies aiz manis uz mūžu, bet Tu tomēr esi licis manai dzīvībai pacelties augšup no šīs tumšās bedres un izglābis to no pazušanas, ak, Kungs, mans Dievs! Un, kad mana dvēsele bija pagurusi baiļu mazdūšībā, es atcerējos Tevi, ak, Kungs, un mana lūgšana nonāca pie Tevis Tavā svētajā namā.(Jona2:2-8).
Redzat kā ciešanas un pārbaudījumi atvēra Jonam acis uz acīmredzamu patiesību par to, ka viņš bija atkāpies no Dieva. Jona pēkšņi atcerējās par Dievu, neskatoties uz to, ka pirms tam bija rīkojies kā ”īsts varonis”, kas bija savas dzīves kungs un noteicējs. Disciplīna un Dieva sods maina mūs, tas nāk mums par labu, kaut arī tas ir sāpīgi. Bet labāk ir būt Dieva pārmācītam un tajā pašā laikā saglabāt prāta un gara skaidrību, nekā palikt nesodītam un iet bojā ar neuzticīgajiem.
Lai Dievs apgaismo Jūsu sirdi!
Līdz rītam!
Mācītājs Rufus Adžiboije
