Dāsnums un viesmīlība atver durvis Dieva palīdzībai II

Miers jums, dārgie draugi!
Šodien es gribētu turpināt runāt par vakar uzsākto tēmu – par viesmīlības un dāsnuma svarīgumu. Kā lasījām, Ābrahāms caur viesmīlību saņēma apstiprinājumu jeb zīmogu solījumam, kuru Dievs viņam bija devis attiecībā uz bērnu. Ābrahāms atvēra savu sirdi, savu namu un savas rokas svešiem cilvēkiem. Viņš kalpoja šiem vīriem vislabākajā veidā un, pateicoties tam, saņēma savu brīnumu.
Es vēlētos, lai šodien mēs izskatām vēl vienu piemēru, kurš ilustrē viesmīlības principu, kā arī to, ka caur viesmīlību mēs mudinām Dievu darboties mūsu dzīvē.

„Un kādu dienu notika, ka Elīsa gāja uz Sunemu, un tur bija kāda bagāta sieva, un tā viņu lūdz, ka viņš ar to ēstu mielastu. Un tā notika: cikkārt viņš tur gāja garām, viņš tur iegriezās ēst maizi. Un tā sacīja savam vīram: „Redzi, es atzīstu, ka tas ir svēts Dieva vīrs, kas pie mums še pastāvīgi iegriežas. Mēs varētu viņam iekārtot mazu augštelpu ar sienām, tur tad noliksim viņam gultu un galdu, kā arī krēslu un lukturi, lai viņam pie mums atnākušam būtu, kur ieiet.”
(2. Ķēniņu, 4:8-10).

Šajā Rakstu vietā lasām, ka sieviete, kura uzņēma Elīsu savā namā, bija bagāta, bet viņai bija problēma – tai nebija bērnu. Vēlāk paskatīsimies, kā šīs sievietes dzīvē ienāca brīnums.
Šī sieviete bija atvērts cilvēks. Kad viņa ieraudzīja, ka Elīsa pastāvīgi staigā gar viņas namu, tā atvēra savu namu viņam, Dieva vīram, iekārtoja viņam ērtu vietu nakšņošanai un kalpoja viņam. Šī sieviete bija viesmīlīga.

„Kādu dienu, kad viņš tur ieradās, viņš iegāja šai augšējā istabā un apgūlās. Un viņš sacīja savam puisim Gehazim: „Paaicini šo sunamieti!” Un viņš to pasauca, un tā ienāca pie viņa. Un Elīsa sacīja kalpam: „Lūdzu pasaki viņai: redzi, tu mūsu labad esi tā rūpējusies; ko lai mēs tevis labad darām? Vai būtu vēlams tevis labad iebilst kādu labu vārdu pie ķēniņa vai pie karaspēka virspavēlnieka?” Bet viņa atbildēja: „Es dzīvoju droši savas tautas vidū!” Kad viņš vēlreiz jautāja, kas būtu viņas labā darāms, tad Gehazis atbildēja: „Taču kaut kas, jo viņai nav dēla, un viņas vīrs ir vecs.” Tad Elīsa sacīja: „Atsauc viņu šurp!” Kad viņš bija to pasaucis un viņa stāvēja durvīs, tad viņš sacīja: „Nākamā gadā ap šo laiku tu apkampusi turēsi dēlu.” Bet tā sacīja: „Ak nē, mans kungs, tu dieva vīrs, nemaldini savu kalponi!” Un šī sieva patiesi kļuva grūta un dzemdēja dēlu tanī pašā laikā nākamajā gadā, tieši kā Elīsa viņai bija sacījis. (2. Ķēniņu, 4:11-17)

Bērns reiz bija šīs sievietes sirds slepenā vēlēšanās, bet tobrīd viņa jau bija apglabājusi šo savu vēlēšanos un vairs nedomāja par to. Kad sievietei jautāja, kas tai vajadzīgs, viņa pat nezināja, ko atbildēt, jo tobrīd jau bija samierinājusies ar to, ka viņai nav bērnu. Bet, redziet, caur viesmīlību, caur atvērtību, caur sirds ziedošanos šī sieviete, to pat neizprotot, pamudināja Dievu iejaukties, un Dievs dāvāja viņai bērnu.
Bībele daudzkārt runā par to, lai mēs esam viesmīlīgi.

Aplūkosim kādu Rakstu vietu:

„Brāļu mīlestība lai paliek! Neaizmirstiet viesmīlību! Jo daži ar to, pašiem nezinot, savos namos ir uzņēmuši eņģeļus!” (Ebrejiem, 13:1-2).

Kad esam viesmīlīgi un atvērti tam, lai palīdzētu cilvēkiem un dalītos ar to, kas mums ir, kad darām visu nepieciešamo, lai mūsu viesi justos ērti, un kalpojam viņiem no visas savas sirds, saskaņā ar Dieva teikto, mēs, pat neizprotot to, varam izrādīt viesmīlību eņģeļiem, kuri atnes mums svētīgas dāvanas no Dieva. Atraidot cilvēkus, neapzināti mēs varam atraidīt Dieva eņģeļus.
Dieva Vārds tev šodien: esi viesmīlīgs, un Dievs tevi svētīs!

Esiet svētīti!
Mācītājs Rufus Adžiboije