Neapglabā savu brīnumu!
Sveicu jūs rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”.
Šodien gribu teikt jums, lai neapglabājat savu sapni pat tad, kad viss liecina par to, ka jūsu sapnis nekad nepiepildīsies. Dieva spēks ir augšāmcelšanās spēks. Tieši ar šo vārdu es gribu vērsties pie jums šodien. Vakar mēs uzsākām sarunu par sievieti, kura, pateicoties savai viesmīlībai, saņēma brīnumu savā dzīvē, proti, viņai piedzima bērns.
„Kad zēns bija paaudzies, tas kādu dienu gāja pie sava tēva, pie pļāvējiem. Tad piepeši tas sāka vaimanāt un sacīja savam tēvam: “Mana galva, mana galva!” Bet tas pavēlēja savam kalpam: “Aiznes to pie viņa mātes!” Kad tas to paņēma uz rokām un nonesa pie viņa mātes, tad viņš līdz pusdienai nosēdēja viņas klēpī un tad nomira . Un tā uzgāja augšā un noguldīja viņu Dieva vīra gultā, un aizslēdza durvis un izgāja ārā. Tad viņa pasauca savu vīru un tam sacīja: “Lūdzu, atsūti man kādu no puišiem un vienu ēzeļa māti; es steigšos pie Dieva vīra, bet es atkal drīz pārnākšu.” Un viņš sacīja: “Kāpēc taisni šodien tu gribi pie viņa iet? Nav taču nedz jauna mēness svētki, nedz arī sabats!” Bet viņa atbildēja: “Būs labi.” Un viņa lika apseglot ēzeļa māti un sacīja savam puisim: “Dzen steigšus un nekavē mani jājot kā vien, kad es tev teikšu!” Un tā viņa devās ceļā un nonāca pie Dieva vīra Karmela kalnā. Un notika, kad Dieva vīrs viņu ieraudzīja no tālienes, tad viņš sacīja savam puisim Gehazim: “Redzi, tur ir mūsu sunamiete! Lūdzu, tagad steidzies viņai pretī un jautā viņai, vai viņai pašai, viņas vīram un viņas dēlam klājas labi.” Un viņa atbildēja: “Labi gan!” (2. Ķēniņu, 4:18-26).
Šī ir ļoti interesanta Rakstu vieta, kura attēlo šīs sievietes rīcību. Brīnums, kuru viņa saņēma no Dieva, nomira. Kad cilvēks mirst, viņu parasti apglabā. Bet te mēs redzam, ka šī sieviete pieņēma stingru lēmumu neapglabāt Dieva brīnumu. Pēc tam, kad viņas dēls bija nomiris, tā noguldīja bērnu Dieva vīra gultā, bet pati devās pie Elīsas.
Bērna nāve – tā bija slikta ziņa mātei. Arī šodien mums visapkārt ir daudz sliktu ziņu, kuras traucē cilvēkiem pievērst savu uzmanību labajām ziņām, kuras skan mums apkārt.
Šī sieviete pieņēma lēmumu nepievērst uzmanību sliktajai ziņai. Dievs šodien vēlas tev iemācīt fokusēties uz labajām ziņām, nevis tām sliktajām lietām, ar kurām šodien ir piepildīta mūsu pasaule. Sunamiete neapglabāja savu bērnu, jo zināja, ka eksistē augšāmcelšanās spēks. Viņa devās pie Dieva vīra, un, ieradusies pie viņa, tā neizrunāja nevienu negatīvu vārdu. Savam vīram viņa teica, ka viss ir labi; Dieva vīram viņa teica, ka visi ir veseli, lai gan tobrīd viņas dēls jau bija miris.
Par ko tas liecina? Par pilnīgu viņas pārliecību, ka, neskatoties ne uz ko, līdzko viņa satiksies ar Dieva vīru, ar bērnu viss būs labi, tāpēc arī atteicās apglabāt savu dēlu.
Arī Ābrahāms rīkojās līdzīgi. Kad Dievs lika Ābrahāmam upurēt Īzāku, viņš sacīja saviem kalpiem, ka tas ar dēlu dosies pielūgt Kungu un pēc tam atgriezīsies (1. Mozus, 22:5).
Lai arī Dievs skaidri pateica, ka dēlu nāksies upurēt, Ābrahāms, neskatoties ne uz ko, ticēja, ka atkal atgriezīsies pie saviem kalpiem kopā ar savu Īzāku. Kāpēc? Jo Ābrahāms bija pārliecināts, ka Dievs ir spējīgs augšāmcelt to brīnumu, ko Dievs viņam devis Īzāka izskatā. Tā arī notika, un Ābrahāms saņēma savu augšāmcēlušos dēlu.
„Ticībā Ābrahāms, kad tika pārbaudīts, ir upurējis Īzāku, upurējis vienīgo dēlu, viņš, kas bija saņēmis apsolījumu, par ko bija teikts: pēc Īzāka tev pēcnācēji tiks nosaukti,- jo viņš domāja, ka arī no miroņiem Dievs spēj uzmodināt; tāpēc viņš to arī saņēma atpakaļ kā līdzību.”(Ebrejiem, 11:17-19).
Šodien Dievs mudina mūs tik ātri nepadoties un neapglabāt savu brīnumu, jo Dieva rīcībā ir augšāmcelšanās spēks. Kaut arī liekas, ka tavs sapnis jau ir miris, vienalga nepadodies, turpini ticēt un turēties pie Dieva, kurš ir spējīgs augšāmcelt brīnumu tavā dzīvē. Neapglabā savu brīnumu!
Lai Dievs tevi šodien svētī!
Mācītājs Rufus Adžiboije
