Ikdienas paklausība Dievam dažādos dzīves jautājumos aizvedīs tevi pie tava aicinājuma II
Sveicinu jūs, dārgie draugi, šajā brīnišķīgajā dienā! Dieva Vārds saka:
„Lai arī kalni atkāptos un pakalni sakustētos, bet Mana žēlastība neatkāpsies no tevis un Mana miera derība nešķobīsies,” saka Tas Kungs, tavs apžēlotājs.” (Jesaja 54:10).
Cik gan brīnišķīgs ir Dieva Vārds! Cik brīnišķīgi un spēcīgi ir Dieva apsolījumi Saviem bērniem! Dievs ir žēlastības un mīlestības Dievs. Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla un līdzības. Dievs ir visa redzamā un neredzamā Radītājs.
„Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” (Efez.2:10).
Dievs mūs ir radījis labiem darbiem un tamdēļ Viņš mums ir piešķīris talantus. Priekš katra cilvēka Dievam ir īpašs aicinājums.
Vakar mēs runājām par to, ka pateicoties mūsu ikdienas paklausībai Dievam mēs varēsim ieiet savā aicinājumā.
Mazliet pastāstīšu par sevi, par to kā es iegāju savā aicinājumā.
Es nekad nebiju domājis par to, ka kādreiz būšu mācītājs. Es nekad nebiju domājis par to, ka kādreiz nodarbošos ar to, ko daru šobrīd. Nekad!Es uz to netiecos, es pat nelūdzu par to, lai Dievs man to dotu. Ko es darīju? Es darīju to kas man bija jādara. Tad kad es redzēju kādu vajadzību – centos palīdzēt un izdarīt to, kas bija manos spēkos. Tajā laikā, kad no Nigērijas pārbraucu uz Baltkrieviju, es jau biju ticīgs cilvēks. Baltkrievijā mums izveidojās kristīga studentu grupa. Mēs sanācām kopā, runājāmies, lūdzām, uzmundrinājām viens otru. Taja laikā nedrīkstēja atklāti runāt par savu ticību, jo pretējā gadījumā tevi varēja izslēgt no institūta un izraidīt no valsts. Reiz, kāds brālis no mūsu studentu grupas apturēja uz ceļa mašīnu un palūdz šoferim aizvest viņu līdz vajadzīgajai vietai. Iekāpis mašīnā, viņš pamanīja vadītājam mašīnā kristīgu uzlīmi „Dievs ir gaisma!”. Viņi uzsāka sarunu un izrādījās, ka automašīnas vadītājs arī bija ticīgs cilvēks. Pēc viņu sarunas autovadītājs uzaicināja mūsu brāli, bet pēc tam arī visu grupu, uz savu draudzi. Tajā laikā šī draudze pulcējās pagrīdē. Mēs sākām regulāri apmeklēt šo draudzi. Tā bija brīnišķīga Vasasrssvētku draudze, kurā bija brīnišķīgi cilvēki, kas mīlēja Dievu un bija ziedojuši sevi Viņam. Šajā draudzē mēs piedzīvojām patiesu kristīgu mīlestību. Bet tajā pašā laikā bija kāda problēma – Bībeliskās mācības trūkums. Katru svētdienu šajā draudzē nožēloja grēkus jauni un jauni cilvēki, īpaši daudz bija jauniešu, bet tāpēc ka pietrūka mācības, šie cilvēki nepieauga garīgi. Mēs ieraudzījām šo vajadzību un sākām palīdzēt šajā virzienā. Mēs sākām dalīties ar to, ko bijām mācījušies paši. Mēs sākām pulcēties ar jauniešiem, lasījām un izpētījām kopīgi Bībeli, sludinājām viņiem, mācījām un uzmundrinājām viņus. Tātad, mēs bijām paklausīgi Dievam šajā vajadzībā, kuru Viņš mums parādīja. Mēs kļuvām par Dieva instrumentiem šīs problēmas risināšanā. Un pakāpeniski tas izauga par to, ko mēs nemaz negaidījām. Cilvēki vienkārši no mums izsūca visu, ko Tas Kungs mūsos lika. Jo lielāka kļuva šī vajadzība, jo vairāk Dievs pār mums izlēja Savu žēlastību. Sāka notikt neticamas lietas, par kurām mēs pat nevarējām sapņot — daudzu cilvēku atbrīvošanas un dziedināšanas. Agrāk es domāju, ka tāda veida brīnumi no Dieva, tāda veida dziedināšanas var notikt tikai caur manu mācītāju, bet ne caur mani vai mūsu grupas cilvēkiem. Es pat nestādījos priekšā, ka es kādreiz lūgšu par cilvēkiem un viņi saņems dziedināšanu, jo domāju ka tāda veida brīnumi pa spēkam tikai manam mācītājam. Es domāju, ka Dievs ir svaidījis tikai manu mācītāju, tāpēc pēc viņa lūgšanām kurlie sāka dzirdēt, aklie- sāka redzēt, paralizētie-cēlās augšā no invalīdu krēsliem. Bet, man par lielu izbrīnu, es to visu sāku redzēt mūsu grupas kalpošanās, es sāku redzēt to, ka Dievs dara visus tos pašus brīnumus arī caur mums. Un jo vairāk brīnumu no Dieva notika, jo vairāk cilvēku sāka uzaicināt mūs uz dažādām pilsētām. Mēs sākām braukāt pa dažādām pilsētām un ciemiem. Ja līdz šim brīdims man mācības bija galvenā prioritāte, tad pēc tam, kopš mēs sākām kalpot šajā draudzē, mācības palika otrajā plānā. Priekš manis par vissvarīgāko prioritāti kļuva braukāt pa pilsētām un dalīties Dieva Vārdā. Šī vēlēšanās vienkārši dega manī. Lūk tā es iegāju savā aicinājumā — caur paklausību katru dienu.
Gribu jums teikt, ka visi tie cilvēki , kuri bija mūsu grupā, šodien ir mācītāji, kaut arī neviens no viņiem agrāk par to pat nedomāja. Viens cilvēks no mūsu grupas šodien ir mācītājs Vācijā, kāds cits – Dienvidāfrikā, daži ir mācītāji Baltkrievijā, Nigērijā, Ukrainā, Maskavā. Kā tas viss notika? Caur paklausību Dievam katru dienu!
Esi paklausīgs, dari to, ko Dievs tevi aicina darīt katru dienu, un tu ieiesi savā aicinājuma. Taču vēlos tev teikt, ka tava paklausība ne vienmēr palīdzēs tev kļūt par mācītāju – ne visi ir aicināti būt par mācītājiem. Varbūt tu būsi slavētājs vai bērnu kalpošanas darbinieks, varbūt tu strādāsi ar jauniešiem, bet varbūt tu evaņģelizēsi uz ielām, pats galvenais lai tu atrastos SAVĀ aicinājumā. Pats galvenais, tev ir jāsaprot, ka laimes pilnību tu sasniegsi tikai savā aicinājumā. Kā zivs ir radīta ūdenim, tā arī cilvēks ir radīts savam aicinājumam.
Esi paklausīgs Dievam visos sīkumos, esi paklausīgs katru dienu un tu atradīsi savu aicinājumu.
Lai Dievs tev tajā palīdz!
Līdz rītam!
Mācītājs Rufus Adžiboije
