Dieva instrumenti varoņdarbiem un Dieva Valstības paplašināšanai

[dropcap]S[/dropcap]vētdienas dievkalpojuma iesākumā mācītājs Rufus runāja par to, ka Dievs vēlas, lai mēs nopietni attiektos pret Viņa patiesību un dzīvotu saskaņā ar šo patiesību. Vienīgi dzīvojot Dieva patiesībā, mums būs iespējama sadraudzība ar Dievu un vienam ar otru. Bībelē ir teikts:
“Bet, ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem. (1.Jāņa 1:7)
Staigājot Dieva patiesības gaismā, mēs sākam redzēt to, kā mūs redz Dievs, un to, kas mums jāizmaina savā dzīvē, – pēc tam mēs nožēlojam grēkus un salūztam savās sirdīs Dieva priekšā, – un tad Jēzus Kristus šķīsta mūs no katra grēka. Staigājot Dieva Vārda gaismā un pazemībā Dieva priekšā, mums ir sadraudzība ar Viņu un cilvēkiem. Tāda ir kārtība, kas ir spēkā Dieva Valstībā.Turpinājumā mācītājs pārgāja pie savas svētrunas pamattēmas: Dieva instrumenti varoņdarbiem un Dieva Valstības paplašināšanai. Mācītājs Rufus pasvītroja virkni svarīgu patiesību, kurām mums jāpievērš uzmanība.1)      Dievs vēlas, lai katrs no mums saprastu savu lomu, funkciju un mērķi dzīvei uz zemes. Atkarībā no tā, cik dziļi mēs izpratīsim šo patiesību, tik efektīvi mēs varēsim piepildīt savu aicinājumu. Atkarībā no tā, cik labi mēs sapratīsim Dieva mērķus mūsu dzīvei un tieksimies tos piepildīt, tādā pašā mērā atbrīvosies Dieva resursi tam, lai mēs varētu piepildīt savu aicinājumu. Dievs ir ļāvis mums atnākt uz šo zemi, lai mēs piepildītu Viņa mērķi, un mums tas pastāvīgi ir jāatceras. Dievs ir manas un tavas dzīves autors, un Viņam ir mērķis un plāns katram no mums, un mums tas ir jāizpilda.Rakstos ir teikts:
 “Un Mana tauta iznīkst kopā ar viņiem aiz atziņas trūkuma, un tā negrib neko mācīties…” (Hozejas 4:6)“Kur nav atklāsmes, tur tauta kļūst mežonīga un nevaldāma; bet labi tam, kas rīkojas pēc bauslības!” (Salamana pamācības 29:18)
Nesaprotot savu mērķi, cilvēki ir nevaldāmi un dodas pretī bojāejai. Bez sapratnes par savu mērķi cilvēki ir nevadāmi, viņu dzīvēs ir pastāvīgs haoss, sajukums un nekārtība. Mums jābūt pateicīgiem Dievam par to, ka Viņam katram no mums ir mērķis un misija (uzdevums). Mācītājs Rufus ieteica regulāri lūgt lūgšanu, kādu apustulis Pāvils lūdza par saviem mācekļiem.
“Es arī nebeidzu pateikties Dievam par jums, pieminēdams jūs savās lūgšanās, aizlūgdams, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu, apgaismota gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot, un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā.” (Efeziešiem 1:16-21)
Bieži vien mēs kaut ko sākam darīt Dieva labad, bet nenovedam iesākto līdz galam, jo mums trūkst pacietības. Bet mums ir jāatceras, ka pacietības trūkums noved pie sakāves un traģēdijas. Pēc tam, kad Mozus uzkāpa kalnā meklēt Dieva vaigu, viņš lika tautai gaidīt viņa atgriešanos. Bet, tā kā Israēla bērniem trūka pacietības, tie izveidoja sev elku un ar to izsauca pār sevi Dieva dusmas.Augšminētajā Rakstu vietā apustulis Pāvils lūdz par to, lai Dievs dāvā viņa mācekļiem gudrības un atklāsmes garu. Mums jāzina, ka pastāv dažas lietas, dažas patiesības, kuras mēs nekad neuzzināsim un nesapratīsim, ja vien Dievs to mums neatklās ar Svēto Garu, dāvājot atklāsmes garu. Bez tam, mums nepieciešams arī gudrības gars, lai mēs zinātu un saprastu, kā pareizi pielietot un lietot Dieva dotās atklāsmes. Tāpēc mums pastāvīgi ir jālūdz par to, lai Dievs dāvā mums gudrības un atklāsmes garu. Atceries, ka tavs mērķis un uzdevums ir apslēpts Dievā. Un tieši gudrības un atklāsmes gars palīdz cilvēkam iepazīt Dievu un Viņa sirdi. To, kas mums šodien ir atvērts Dievā un Viņa patiesībā, – tā vēl nav robeža, jo Dievs ir daudz varenāks. Pārliecība par savu aicinājumu atnāk cilvēka dzīvē tad, kad viņa sirds ir Dieva un Viņa patiesības apgaismota. Kad cilvēks ir atklājis sev Dieva aicinājumu, viņš apzinās, ka tam ir nepieciešami noteikti resursi, lai viņš varētu piepildīt šo aicinājumu. Bet Dievam ir sagatavots „godības bagātības mantojums Viņa svētajiem”.2) Dieva sākotnējais nodoms attiecībā uz cilvēku bija, – lai cilvēks it visur kļūtu par Dieva godības instrumentu. Cilvēks ir aicināts uz to, lai paustu šai pasaulei Dievu un Viņa godību. Dievs vēlas, lai pasaule ierauga Viņa spēku un gudrību, un Viņš grib darīt to caur Saviem bērniem.3) Vispirms Dievs ieved cilvēku sadraudzībā ar Sevi, – lai savienotu cilvēku ar Savu sirdi un mērķi vienā veselumā. Dievs vēlas, lai mēs iepazīstam Viņa sirdi un mērķi, lai pēc tam mēs varētu pārstāvēt Viņa Valstību uz šīs zemes. Tu nevari pārstāvēt Dievu vai kādu cilvēku, ja nezini to, kas ir viņu sirdīs. Dieva vai kāda cita cilvēka sirdi var iepazīt tikai caur sadraudzību. Mans galvenais un pirmais aicinājums ir – būt sadraudzībā un tuvoties Dievam. Un šīs sadraudzības mērķis ir – būt harmonijā ar Dievu un pārstāvēt Viņu šajā pasaulē. Neattīstot tuvas attiecības ar Dievu, mēs nevarēsim būt efektīvi Dieva Valstības pārstāvji. Tāpēc ir tik svarīgi mācīties un attīstīt sevī to, lai mēs ne tikai runātu uz Dievu, bet arī sadzirdētu to, ko Viņš saka Svētajā Garā. Sadraudzība neveidojas automātiski, tā ir jāattīsta. Dievs vēlas, lai tieši caur sadraudzību mēs iepazītu Viņa sirdi un būtu spējīgi dzirdēt Viņa balsi. Attīstot sadraudzību ar Dievu, es attīstu sevī spēju pārstāvēt Viņu šajā pasaulē. Vai tu dzirdi Dieva balsi un vai tu seko Viņam, vai arī tu dzīvo, kā tev sanāk? Vai tu dod Dievam iespēju runāt uz tevi un vadīt tevi? Vai tu apzinies, ka Dievs grib runāt ar tevi par itin visu un palīdzēt tev, vai arī tu to neuzskati par svarīgu? Dievs grib mūs ievest sadraudzībā ar Viņu, un tikai pēc tam mēs varēsim iet un pārstāvēt Dievu citiem cilvēkiem. Dievs vēlas iemācīt mani paļauties uz Viņu visos savos ceļos un darīt to no visas savas sirds, un nepaļauties uz savām jūtām, uz to, ko es redzu vai dzirdu. Marka evaņģēlijā ir teikts:
“Un Viņš uzkāpj kalnā un aicina pie Sevis, kurus pats gribēja, un tie nāca pie Viņa. Un Viņš iecēla divpadsmit, lai tie būtu pie Viņa un Viņš tos izsūtītu sludināt, un lai tiem būtu vara ļaunus garus izdzīt.” (Маrkа 3:13-15)
Šajā Rakstu vietā mēs redzam noteiktu Dieva kārtību: pirmkārt, Dievs grib mūs ievest sadraudzībā ar Viņu, un tikai pēc tam mēs varam iet un pārstāvēt Viņu citiem cilvēkiem. Vispirms mācekļi pavadīja laiku kopā ar Jēzu, un tikai pēc tam Viņš tos sūtīja kalpot. Ja mēs skriesim kalpot, pirms būsim attīstījuši tuvas attiecības ar Dievu, tad mūsu vārdi un rīcība nebūs piepildīti ar Dieva spēku un netiks Viņa akceptēti. Dievs vēlas mūs darīt par Viņa godības instrumentiem un nesējiem, un Viņš to dara caur sadraudzību ar mums.4) Bībele mūs sauc par ķēniņiem un priesteriem.
“Un no Jēzus Kristus, kas ir uzticīgais liecinieks, mirušo pirmdzimtais, zemes ķēniņu valdnieks. Viņam, kas mūs mīlējis, kas mūs ar Savām asinīm atsvabinājis no mūsu grēkiem un kas mūs darījis par ķēniņiem, par priesteriem Dievam, Savam Tēvam, Viņam lai ir slava un vara mūžu mūžos! Āmen!” (Atklāsmes 1:5-6)
Dievs ir visu zemes ķēniņu Valdnieks, bet mūs ir padarījis par Saviem ķēniņiem un priesteriem.
 “Tu esi cienīgs ņemt grāmatu un atvērt tās zīmogus, jo Tu tapi nokauts un esi atpircis Dievam ar Savām asinīm cilvēkus no visām ciltīm, valodām, tautām un tautībām, un Tu esi padarījis viņus mūsu Dievam par ķēniņiem un priesteriem, kas valdīs pār visu zemi.” (Atklāsmes 5:9-10)
Dievam uz zemes ir vajadzīgi ķēniņi. Bet tu nevarēsi pārstāvēt Dievu kā ķēniņš, ja nepieņemsi šo ķēniņa aicinājumu. Tev savā sirdī ir jāpieņem atklāsme par to, ka Dievs tevi ir aicinājis būt par ķēniņu. Kas ir priesteris, un ko nozīmē būt par priesteri? Priesteris – tas ir cilvēks, kurš aicināts tuvoties Dievam un pienest Viņam tīkamus upurus. Tā ir priestera galvenā funkcija. Priesteris ir vienīgais, kuram atļauts ieiet svētajā vietā. Un tāpēc viņam ir jāiziet no pūļa. Būt par priesteri – tas nozīmē iet tālāk, nekā iet pūlis. Pūlis – tie ir reliģiozi cilvēki, kurus apmierina tas, ka tie atrodas ārējā pagalmā, kurā spīd tikai dabīgā gaisma, bet svētajā vietā – ir pārdabiskais apgaismojums no Dieva. Mēs nevarēsim piepildīt savu aicinājumu kā ķēniņi un priesteri, ja atradīsimies (mājosim) tikai dabiskajā līmenī. Ir svarīgi, lai mēs ik dienu ieietu svētajā vietā – sadraudzības vietā ar Dievu. Bībelē ir teikts:
“Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā,  jūs, kas citkārt nebijāt tauta, bet tagad Dieva tauta, kas nebijāt apžēloti, bet tagad esat apžēloti.” (1.Pētera 2:9-10)“Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu.” (1.Pētera 2:5)
Šajās Rakstu vietās mēs varam redzēt Dieva sirdi. Pats Dievs ir noteicis mums būt par ķēnišķīgiem priesteriem. Kā priesteris es esmu aicināts ik dienu paust Dieva pilnību un atspoguļot Viņa dabu, nesot Viņam tīkamus upurus.Kas ir ķēniņš, un ko nozīmē būt ķēniņam? Ķēniņš – tas ir tas, kurš valda Dieva labad un paplašina Viņa Valstības ietekmes robežas. Mēs nevarēsim izpildīt šo uzdevumu, ja paļausimies uz savu spēku un zināšanām. Bieži vien Dievs nevar lietot gudrus un izglītotus cilvēkus tā iemesla pēc, ka tie itin visā grib paļauties tikai un vienīgi uz sevi. Pētot Mozus dzīvi, mēs redzam, ka, dzīvodams faraona pilī un būdams troņa mantinieks, viņš bija visai mācīts un spēcīgs cilvēks. Bet, neskatoties uz to visu, Mozus daudz ko darīja nepareizi, jo paļāvās uz savu spēku un savām daudzajām zināšanām. Dievam Mozum bija noteikts uzdevums – viņam bija jākļūst par Israēla tautas atbrīvotāju. Lai piepildītu šo uzdevumu, Dievs pasargāja Mozus dzīvību. Kad Mozus ieraudzīja savas tautas ciešanas Ēģiptē, viņš bija tik saniknots, ka pat nogalināja vienu no ēģiptiešiem. Bet tas nemainīja Dieva nodomu, jo Dievs nemaina un neatņem cilvēkam viņa aicinājumu. Dievs sāka mācīt Mozum paļauties uz Viņu un Viņa spēku, sāka lauzt Mozu, lai tas varētu piepildīt savu atbrīvotāja uzdevumu. Un līdz laikam, kamēr Dievs nebija pabeidzis šo Mozus apmācības un salaušanas procesu, Israēla tautai vajadzēja gaidīt. Ja mēs gribam izpatikt Dievam un gribam spēt pārstāvēt Viņu šajā pasaulē, tad mums jāļauj Dievam salauzt un sagatavot mūs. Pēc tam, kad izdevās salauzt Mozus lepnību un paļaušanos uz saviem spēkiem, Dievs atnāca pie Mozus un teica, lai tas iet pie faraona un saka, ka viņš izvedīs Dieva tautu no Ēģiptes. Tobrīd Mozus jau bija pavisam cits cilvēks, kurš apzinājās, ka bez Dieva viņš ar šo uzdevumu netiks galā. Dievs varēja uzticēt Mozum piepildīt aicinājumu tikai pēc tam, kad redzēja viņa sirdi salauztu un pilnībā spējīgu uzticēties Viņam. Dievs nemeklē mūsu spēku, zināšanas vai talantus, bet Viņš meklē pazemīgu un salauztu sirdi, kura spēs pārstāvēt Dievu uz zemes un pienest Viņam slavu. Tikai no tevis paša ir atkarīgs, vai tu ļausi Dievam salauzt un sagatavot tevi tava aicinājuma piepildīšanai.Kā jau tika teikts, mēs esam ķēniņi un priesteri Dievam. Priesteris pienes Dievam upuri, bet upuris ir tas, kas tev kaut ko maksās. Daudzi cilvēki šodien kalpo un pienes upuri Dievam tikai tad, kad viņu dzīvē viss ir labi, bet, tiklīdz viņu dzīvē sākas grūtības un problēmas, viņi uzreiz par to aizmirst un pārtrauc Viņam kalpot. Patiesam priesterim ir jābūt gatavam maksāt cenu, lai Dieva Vārds tiktu pagodināts uz šīs zemes. Svarīgi ir atcerēties, ka tu esi ne tikai Dieva priesteris, bet tu esi arī Viņa ķēniņš. Ja tu esi ķēniņš, tātad tev ir noteikta zeme vai ietekmes sfēra, kurā tev ir jāvalda Dieva labad. Ja es esmu ķēniņš, tad man arī ir mana zeme un mana tauta, kurā es nesu zemes ķēniņu Valdnieka ietekmi. Svētajos Rakstos ir teikts:
 “Man, vismazākajam starp visiem svētajiem, dota šī žēlastība pagāniem pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību un rādīt, kā ir piepildījies lielais noslēpums, kas no laiku laikiem bija apslēpts visu lietu radītājā Dievā, lai tagad caur draudzi visām varām un spēkiem debesīs Dieva daudzveidīgā gudrība kļūtu zināma. Jo tā tam bija jānotiek pēc Viņa mūžīgā nodoma, ko Viņš piepildījis mūsu Kungā Kristū Jēzū, kurā mums, kas Viņam ticam, dota iespēja tuvoties Dievam bez bailēm un ar paļāvību. Tāpēc es lūdzu: nezaudējiet drosmi, kad es ciešu jūsu dēļ – manas ciešanas ir jūsu gods. Tādēļ es loku savus ceļus Tēva priekšā, no kā ikviena cilts debesīs un virs zemes dabū savu vārdu, lai Viņš Savā godības bagātībā jums dotu Savu Garu un darītu stipru jūsu iekšējo cilvēku un lai Kristus, jums ticību turot, mājotu jūsu sirdīs, un jūs iesakņotos un stipri stāvētu mīlestībā, ka līdz ar visiem svētajiem jūs spētu aptvert, kāds ir platums, garums, augstums un dziļums, un izprastu Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru atziņu, un, ar to piepildīti, iegūtu visu Dieva pilnību.” (Efeziešiem 3:8-19)
Pāvils, kurš uzskatīja sevi par vismazāko no visiem svētajiem, runā par to, ka Dievs viņam atklāja noslēpumu, kas no mūžības bija apslēpts Dievā. Šis noslēpums bija saistīts ar Dieva vēlēšanos rast Sev mājvietu uz zemes – Draudzi uz zemes. Dievs grib, lai tieši caur Draudzi šī pasaule ierauga Viņa spēku un gudrību. Draudze paredzēta, lai risinātu garīgās problēmas. Pastāv sātana garīgie valdnieki, kuri paverdzina cilvēkus ar grēku, slimībām, lāstiem, netiklību, korupciju utt. Tieši caur Draudzi Dievs grib ar Savas gudrības palīdzību pārmācīt sātana garīgos valdniekus. Dievs grib katram no mums dot noteiktu zemi un tautu, kurā ir jāatnes Viņa ietekme un valdīšana. Bet Dievs brīdina, ka šajās teritorijās atrodas garīgie giganti – garīgās valdības un varas, kuras jāizdzen, un tad jāiemanto šī zeme. Dievs vēlas, lai caur to cilvēki iepazītu Viņa gudrību. Un tāpēc Dievs mums saka, lai mēs iekarojam savu zemi, lai ieejam savā aicinājumā kā ķēniņi. Lai mēs varētu iekarot savu zemi, Dievs ir dāvājis mums Savu žēlastību. Apustulis Pāvils saņēma atklāsmi no Dieva par to, kas ir viņa zeme un viņa tauta, un konkrēti – sludināt evaņģēliju pagāniem. Pāvils varēja ieiet šajā zemē, pieņemot žēlastību no Dieva.5) Lai izpildītu visu, ko Dievs man uzdod darīt, man ir jāpieņem Dieva spējas un Viņa nodrošinājums. Citādi es nevarēšu piepildīt savu aicinājumu no Dieva. Man dotā Dieva žēlastība – ir Dieva nodrošinājums un Viņa spējas, lai mans aicinājums tiktu piepildīts. Bez Dieva žēlastības mēs nespēsim izpildīt neko no tā, kas ir tīkams Dievam un Viņa gribai. Bez Dieva žēlastības pieņemšanas mēs nespēsim iekarot savu zemi un tautu. Tikai Dievs var mums dāvāt visu nepieciešamo uzvarošai dzīvei. Bet mums ir jāiemācās pieņemt no Dieva Viņa spējas un Viņa nodrošinājumu. Lai tas notiktu, mums ir pastāvīgi jāmācās un jātrenējas. Šī gada sākumā Dievs mūsu draudzei deva vārdu no Jozuas grāmatas:
“Visas vietas, kur jūs savu kāju pēdas liksit, Es esmu jums devis…” (Jozuas 1:3)
Dieva Vārds rada noteiktu atmosfēru, tas ir pār mums kā mākonis. Ja mēs piepildīsim šo mākoni ar pasludināšanu, lūgšanām un ticību uz to, ko Dievs mums ir teicis, tad – līs lietus. Kad līs lietus no debesīm, Vārds kļūs acīmredzams. Ir ļoti svarīgi, ko mēs katrs darām ar dzirdēto Dieva Vārdu. No tā ir atkarīgs, vai mūsu dzīvē no debesīm līs lietus vai nelīs. Nostiprini ticībā to, ko Dievs tev ir teicis. Pirms Jozua iegāja Apsolītajā zemē, viņš iesākumā saņēma Vārdu no Dieva:
 “Esi stiprs un drošsirdīgs! Jo tev būs šai tautai jāsadala zeme par mantojumu, ko Es ar zvērestu esmu apsolījis dot viņu tēviem.” (Jozuas 1:6)
Līdz brīdim, kad Jozua šķērsoja Jordānu, viņam bija jāietērpjas pārdabiskā uniformā. Jordāna – tas bija nopietns šķērslis Izraēla bērnu ceļā, kuru nebija iespējams pārvarēt bez Dieva. Jordānas upe pašķīrās Dieva bērnu acu priekšā no Dieva, nevis no cilvēka, spēka un spējām. Tas kļuva iespējams tāpēc, ka Jozua spēja dzirdēt norādījumus no Dieva un bija Viņam paklausīgs visās lietās. Jozua darīja tikai to, ko Viņam teica Dievs, tāpēc pēc cilvēciskās izpratnes Viņš paveica neiespējamo un upe pašķīrās. Pēc Jordānas Izraēla bērni saskārās vēl ar vienu šķērsli – Jēriku un mūri ap pilsētu. Un arī šis šķērslis tika pārvarēts – Jērikas mūris sagruva no Dieva spēka un varenības.Dievs saka, ka mēs esam ķēniņi un priesteri. Mūsu priesterība ir primāra. Kā priesteri mēs iemācāmies dzirdēt un pieņemt informāciju no debesīm, no Dieva. Attīstot sevī spēju klausīties Dievu un būt paklausīgiem Viņam (caur sadraudzību ar Viņu), mēs pieņemam no Viņa spēju izpildīt savu funkciju kā ķēniņi. Ja mēs iemācīsimies dzirdēt no Dieva un sekosim Viņa instrukcijām, tad mēs redzēsim daudz uzvaru savā dzīvē un paveiksim varoņdarbus Viņam.Pateicies Dievam par to, ka Viņš jau tev ir noteicis konkrētu lomu un funkciju uz zemes. Dievs ir noņēmis visus šķēršļus un novācis visus traucēkļus, lai tu varētu brīvi tuvoties Viņam un komunicēt ar Viņu. Pateicoties Jēzus upurim, mēs tagad varam bez bailēm un šaubām tuvoties Dieva žēlastības tronim un saņemt no Viņa šo žēlastību. Dievs mums ir devis spējas dzirdēt Viņa balsi, dāvājot mums Svēto Garu. Dievs mums vēlas nodot visu to, kas pieder Jēzum. Svētais Gars mums ir dots tieši tāpēc, lai mūs mācītu un pamācītu visā patiesībā. Lūdz Dievam, lai Viņš turpina tevi mācīt dzirdēt no Viņa katru dienu. Lūdz Dievam, lai Viņš iemāca tev itin visā paļauties uz Viņu, nevis uz savu spēku un savām zināšanām. Pieņem ticībā Dieva spējas un Viņa nodrošinājumu, lai tu varētu izpildīt savu aicinājumu un pagodināt Dievu ar savu dzīvi. 

Similar Posts

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.