Atcerieties stāstu par Dāvidu un Goliātu. Dāvids bija spēcīgs karavīrs, kurš nezaudēja nevienā kaujā. Vienā no saviem psalmiem Dāvids saka, ka Tas Kungs iemācīja viņu cīnīties. Dāvids nepaļāvās uz saviem spēkiem vai pieredzi, viņu bija apmācījis Dievs. Mēs lasām:
1Sam.17:43-47 – Un filistietis teica Dāvidam: “Vai es esmu suns, ka tu nāc pie manis ar koku?” Un filistietis nolādēja Dāvidu sava dieva vārdā. Tad filistietis uzsauca Dāvidam: “Nāc tik šurp pie manis, es tavu miesu došu debesu putniem un lauku zvēriem!” Bet Dāvids sacīja filistietim: “Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu, un kaujas vāli, bet es eju tev pretī Tā Kunga Cebaota Vārdā, kas ir Israēla karapulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis. Šodien Tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nositīšu, un tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu karapulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs! Un lai atzīst visa šī kara saime, ka Tas Kungs neizglābj nedz ar zobenu, nedz ar šķēpu, jo karš pieder Tam Kungam, un Viņš jūs nodod mūsu rokā!
Goliāts atļāvās ņirgāties par Dievu un Viņa tautu, un neviens nespēja viņu atturēt. Izraēla bērni nobijās no Goliāta, jo paļāvās uz saviem spēkiem. Ja mēs gribam stāties pretī ienaidniekam saviem spēkiem, mēs noteikti zaudēsim. Dāvids rīkojās citādāk. Dāvids vispirms apsēdās un stiprinājās Dievā. Lai bruņotos cīņai, vispirms ir jānoņem spriedze un bailes, un pēc tam janomierinās. Dāvids dzirdēja visu, ko teica Goliāts, bet viņš nenobijās, jo apzinājās, ka viņš nav viens, bet ka ar viņu ir Visuvarenais Dievs. Dāvids nedevās pret Goliātu savā spēkā, bet gan savienībā ar Dievu, Tā Kunga Cebaota spēkā. Dāvids bija pārliecināts, ka Tas Kungs nodos Goliātu viņa rokās. Davids nepaļāvās uz saviem ieročiem, bet gan uz to, ka Dievs visu izdarīs. Dāvidam bija šī pārliecība, jo viņš bija iepazinis Dievu. Dāvids nespētu uzvarēt Goliātu, ja viņš nebūtu iepazinis Dievu un viņam nebūtu ticības. Kad mēs ieiejam Dieva mierā, mums nav bail no tā, ko ienaidnieks dara vai saka, mūs nebaida realitāte, kas ir mums apkārt. Kopā ar Dievu nekas un neviens nevar mums traucēt virzīties uz priekšu. Kad mēs esm kopā ar Dievu, tad tā vairs nav aizsardzības pozīcija, bet gan uzbrukums. Bet, pirms doties uzbrukumā, vispirms mums jāieiet Dieva mierā caur ticību Jēzus Kristus paveiktajiem darbiem. Mums pastāvīgi jāatgādina sev šīs patiesības. Bībelē ir teikts:
Rom. 8:28-31 – Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti. Jo, kurus Viņš sākumā nozīmējis, tos Viņš nolēmis darīt līdzīgus Sava Dēla tēlam, lai Viņš būtu pirmdzimtais daudzu brāļu starpā. Bet, kurus Viņš iepriekš nolēmis atpestīt, tos Viņš arī aicinājis; un, kurus Viņš aicinājis, tos Viņš arī taisnojis; bet, kurus Viņš taisnojis, tos Viņš arī pagodinājis. Ko nu sacīsim par visu to? Ja Dievs par mums, kas būs pret mums?
