Giganti tavā zemē 2 daļa (Mācītājs Rufus Adžiboije)

[dropcap]Š[/dropcap]o svētdien mācītājs turpināja pagājušajā svētdienā iesākto tēmu: „Giganti tavā zemē” vai „Uzvara pār gigantiem ceļā uz Apsolītās zemes iekarošanu” (1-mo daļu lasiet šeit: Milži tavā zemē). Katrs no mums ir piedzimis un nācis uz šo zemi ar noteiktu Dieva misiju. Katram no mums ir aicinājums no Dieva, kurš jāpiepilda, kamēr mēs dzīvojam virs zemes. Man ir Dieva dots liktenis, mērķis, uz kuru man jātiecas. Dievs mani pastāvīgi uz kaut ko aicina. Viņš negrib, lai es vienkārši sēdētu un vērotu notiekošo. Dievs pastāvīgi dara to caur Savu Vārdu, caur lūgšanu, caur svētrunām. Dieva aicinājums vienmēr maina pašu cilvēku un viņa attieksmi pret citiem cilvēkiem un to, ko viņš dara. Šā gada sākumā Dievs mums deva konkrētu virzienu, – iet un nest augļus Viņa Valstībai, gan individuālā līmenī, kā arī draudzes līmenī – kā draudzes ģimenei. Katrs no mums atbild Dieva priekšā par savu dzīvi.  

„Ikvienam, kas grēku dara, jāmirst. Bet dēlam nav jānes sava tēva noziegums, un tēvam nav jānes dēla noziegums. Taisnam tiek alga par viņa taisnību, un bezdievim sods par viņa bezdievību.”(Ecēhiēla 18:20).

  Ikviens cilvēks atskaitīsies par sevi un savu dzīvi. Tas nozīmē, ka es nevarēšu attaisnot savu bezdarbību Dieva priekšā ar to, ka kāds nedarīja to, kas viņam bija jādara. Tāpēc, esi uzmanīgs un neseko tiem, kuri ved tevi projām no Dieva ceļa. Dievs grib, lai Viņa bērni rīkotos saprātīgi. Katrs ir atbildīgs par to vārdu, kuru viņš dzird, un par to, ko dara ar šo vārdu. Es atbildu par saviem vārdiem un saviem darbiem. Dievs jau ilgstoši runā uz mums par to, ka mums jāiet un jāiekaro(jāiemanto) sava zeme, kuru Viņš ir sagatavojis priekš mums. Bībele saka, ka Dievs pārvērš tuksnesi ezerā. Un to Viņš dara caur Saviem bērniem, kuri sēj Valstības vērtību sēklas un atnes šajā tuksnesī Viņa ietekmi. Dieva bērnu – tavs un mans uzdevums – sēt savā zemē Dieva Valstības sēklas. Es un laiks, kuru Dievs man dod, – tie ir mani resursi. Ko es daru ar man doto laiku? Dievs dod man laiku tam, lai es mainītos un pieaugtu Kristus līdzībā, kā arī tam, lai es darītu Dieva Valstības darbus. Dieva dotais laiks mani mainīs tādā gadījumā, ja es darīšu pareizas lietas Dieva priekšā, ja celšu pareizas attiecības ar Viņu un apkārtējiem cilvēkiem. Un tad Dievs tiks pagodināts caur manu dzīvi. Kāds no mums jau ir nolēmis, ka viņš vairs nedzīvos tā, kā to darījis līdz šim, bet spers ticības soļus un ieies tai zemē, kuru Dievs viņam ir sagatavojis. Un šim nolūkam cilvēks strādā pie sevis, maina sevi un savu attieksmi atbilstoši Dieva Vārdam, dara visu iespējamo, lai atnestu augļus Dievam. Bet ir svarīgi zināt un vienmēr atcerēties, ka Dievs nepieņem jebkurus upurus vai jebkurus augļus. Dievs ir kārtības Dievs. Bet cilvēkam bieži vien šī kārtība nepatīk, viņš visu grib darīt pēc saviem ieskatiem. Cilvēks grib darīt to, ko viņš grib, kad viņš grib, un lai neviens nejauktos viņa dzīvē. Tā dzīvojot, mūsu darbi Dieva priekšā būs miruši. Bet Dievs mirušus darbus nepieņem. Pats labākais upuris Dievam – tā ir mana paklausība un pakļaušanās Viņam un Dieva Vārdam.