Labdien, dārgie draugi!Slava, Dievam par šo brīnišķīgo dienu, kuru Dievs mums ir dāvājis! Paldies Dievam par vēl vienu iespēju piepildīties ar dzīvo vārdu no Viņa!Šodien es gribētu, lai mēs izskatām dažus piemērus no Bībeles par to, kā dažu cilvēku grēki kļuva par ciešanu iemeslu un avotu citu cilvēku dzīvēs. Bībelē ir daudzi piemēri par to, kā veselas tautas, nevainīgi cilvēki un bērni, cieta dēļ citu cilvēku grēkiem, vai dēļ tā, ka kāds domāja un rūpējas tikai par sevi.Sāksim ar piemēru no Jāzepa dzīves.Jāzeps daudz cieta no savu brāļu cietsirdīgās un ļaunās attieksmes. Brāļi neieredzēja Jāzepu, jo tēvs viņu mīlēja visvairāk. Viņi bija skaudīgi un kādā reizē, bija pat gatavi nogalināt Jāzepu, bet viens no brāļiem atrunāja viņus no šī nodoma.
„Un viņa brāļi ievēroja, ka viņu tēvs to mīlēja vairāk nekā viņa brāļus. Un tie to ienīda un nevarēja laipni ar to runāt. Bet Jāzeps sapņoja sapni, un, kad tas to izstāstīja saviem brāļiem, tie ienīda viņu vēl vairāk. Un viņš teica tiem: “Uzklausiet šo sapni, ko es sapņoju. Redzi, mēs sējām kūlīšus tīruma vidū, un mans kūlītis piecēlies stāvēja, bet jūsu apkārtstāvošie kūlīši klanījās līdz zemei mana kūlīša priekšā.” Un viņa brāļi sacīja tam: “Vai tiešām tu būsi mūsu ķēniņš? Vai tu valdīdams valdīsi pār mums?” Un viņi turpmāk to ienīda vēl vairāk gan to sapņu, gan to vārdu dēļ. Kad viņi to iztālēm ieraudzīja un pirms tas viņus bija sasniedzis, viņi sarunājās to nokaut. Un viņi cits citam sacīja: “Lūk, tur nāk tas lielais sapņotājs! Nokausim viņu un iemetīsim to kādā no bedrēm, un sacīsim: plēsīgs zvērs to ir aprijis,- tad mēs gan redzēsim, kas būs ar viņa sapņiem.” Kad Rūbens to dzirdēja, tad viņš to izrāva no viņu rokām un sacīja: “Neatņemsim viņam dzīvību.” Un Rūbens viņiem sacīja: “Neizlejiet asinis; iemetīsim to šinī bedrē, kas te tuksnesī, bet nepieliksim roku pie viņa.” To viņš teica, lai izglābtu viņu no to rokām un atdotu to savam tēvam atpakaļ” (1 Mozus 37: 4-8; 18-22)
Brāļi baidījās no tā, ka Jāzeps var kļūt par kaut ko varenu un ievērojamu, tāpēc izlēma tikt no viņa vaļā, lai tas neīstenotos. Viņi sameloja tēvam, pasakot, ka Jāzeps cieta no kāda plēsīga dzīvnieka. „Kad Rūbens atgriezās pie bedres, Jāzepa vairs nebija bedrē, un viņš saplēsa savas drēbes.Un, atgriezies pie saviem brāļiem, viņš sacīja: “Tā zēna tur vairs nav. Kurp lai es tagad eju?”Un viņi paņēma Jāzepa svārkus, nokāva āzi, iemērca svārkus asinīs un lika aiznest svārkus ar piedurknēm un nogādāt tos viņu tēvam, sacīdami: “Tos mēs esam atraduši; aplūko, vai tie nav tava dēla svārki?” Un viņš tos pazina un sacīja: “Tie ir mana dēla svārki; plēsīgs zvērs ir viņu aprijis; tas Jāzepu ir plosīt saplosījis.”Un Jēkabs saplēsa savu apģērbu, lika ap gurniem maisa drēbi un daudz dienu sēroja Jāzepa dēļ. Tad cēlās visi viņa dēli un visas viņa meitas, lai viņu mierinātu, bet viņš negribēja ļaut mierināties un sacīja: “Sērodams es sekošu savam dēlam uz pazemi!” Un viņa tēvs to apraudāja. Bet midiānieši to pārdeva Ēģiptē Potifaram, faraona galma vīram, sardzes priekšniekam” (1 Mozus 37: 29-36).
Jāzepa tēvs – Jēkabs tik ļoti sēroja, ka viņu nevarēja nomierināt. Skumjas un bēdas piepildīja Jēkaba sirdi par Jāzepu, dēlu, kurš viņam bija dzimis vecumā. Šīs skumjas un bēdas izraisīja viņa bērnu grēki. Arī Jāzepam, šis notikums atnesa daudz bēdas un ciešanas.Ābela nāve.Kains, dēļ greizsirdības un naida, aukstasinīgi nogalināja savu brāli Ābelu.Cik daudz bēdas, mēs šodien redzam ģimenēs, kuras izraisa naids, skaudība un sacensība. „Tad cilvēks atzina Ievu, savu sievu, un tā tapa grūta un dzemdēja Kainu, sacīdama: “Es esmu ieguvusi zēnu ar Tā Kunga palīdzību.” Un vēl viņa dzemdēja tā brāli Ābelu. Un Ābels kļuva avju gans, bet Kains kļuva zemes kopējs. Pēc kāda laika Kains nesa no zemes augļiem upuri Tam Kungam, un arī Ābels nesa upuri no avju pirmdzimušiem un no viņu taukiem. Un Tas Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upuri. Bet Kainu un viņa upuri Dievs neuzlūkoja. Tad Kains iededzās bardzībā, un viņa vaigs raudzījās nikni. Tad Dievs sacīja Kainam: “Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni? Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet, ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu!” Un Kains runāja ar savu brāli Ābelu. Un notika, kad viņi abi bija tīrumā, Kains cēlās pret savu brāli Ābelu un viņu nokāva” (1 Mozus 4:1-8).
Apustulis Jānis mūs aicina uz to, lai mēs viens otru mīlētu un nesekotu Kaina, kurš nogalināja savu brāli, piemēram. „No tā var pazīt Dieva bērnus un velna bērnus; katrs, kas nedara taisnību, nav no Dieva, arī tas ne, kas nemīl savu brāli. Jo šī ir tā vēsts, ko esat dzirdējuši no sākuma, ka mums būs citam citu mīlēt, ne kā Kains, kas bija no ļaunā un nokāva savu brāli, bet kādēļ viņš to nokāva? Tāpēc, ka viņa darbi bija ļauni un viņa brāļa darbi taisni” (1Jāņa 3:10-12).
Jēzus teica, lai mēs mīlam pat savus ienaidniekus. „Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst. Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem” (Mateja 5:43-45).
Ja visi cilvēki dzīvotu pēc mīlestības baušļiem, tad uz mūsu zemes būtu mazāk bēdu un traģēdiju. Ja cilvēki viens par otru rūpētos, nevis meklētu tikai savu labumu, tad uz zemes būtu daudz mazāk asaras.Sarunu par šo tēmu, turpināsim rīt.Lai Dievs jūs svētī!Mācītājs Rufus Adžiboije
