Kā dažu cilvēku grēki kļuva par ciešanu iemeslu un avotu citu cilvēku dzīvēs

Labdien, dārgie draugi!

Slava, Dievam par šo brīnišķīgo dienu, kuru Dievs mums ir dāvājis! Paldies Dievam par vēl vienu iespēju piepildīties ar dzīvo vārdu no Viņa!

Šodien es gribētu, lai mēs izskatām dažus piemērus no Bībeles par to, kā dažu cilvēku grēki kļuva par ciešanu iemeslu un avotu citu cilvēku dzīvēs. Bībelē ir daudzi piemēri par to, kā veselas tautas, nevainīgi cilvēki un bērni, cieta dēļ citu cilvēku grēkiem, vai dēļ tā, ka kāds domāja un rūpējas tikai par sevi.

Sāksim ar piemēru no Jāzepa dzīves.

Jāzeps daudz cieta no savu brāļu cietsirdīgās un ļaunās attieksmes. Brāļi neieredzēja Jāzepu, jo tēvs viņu mīlēja visvairāk. Viņi bija skaudīgi un kādā reizē, bija pat gatavi nogalināt Jāzepu, bet viens no brāļiem atrunāja viņus no šī nodoma.

„Un viņa brāļi ievēroja, ka viņu tēvs to mīlēja vairāk nekā viņa brāļus. Un tie to ienīda un nevarēja laipni ar to runāt.  Bet Jāzeps sapņoja sapni, un, kad tas to izstāstīja saviem brāļiem, tie ienīda viņu vēl vairāk.  Un viņš teica tiem: “Uzklausiet šo sapni, ko es sapņoju.  Redzi, mēs sējām kūlīšus tīruma vidū, un mans kūlītis piecēlies stāvēja, bet jūsu apkārtstāvošie kūlīši klanījās līdz zemei mana kūlīša priekšā.”  Un viņa brāļi sacīja tam: “Vai tiešām tu būsi mūsu ķēniņš? Vai tu valdīdams valdīsi pār mums?” Un viņi turpmāk to ienīda vēl vairāk gan to sapņu, gan to vārdu dēļ. Kad viņi to iztālēm ieraudzīja un pirms tas viņus bija sasniedzis, viņi sarunājās to nokaut.  Un viņi cits citam sacīja: “Lūk, tur nāk tas lielais sapņotājs!  Nokausim viņu un iemetīsim to kādā no bedrēm, un sacīsim: plēsīgs zvērs to ir aprijis,- tad mēs gan redzēsim, kas būs ar viņa sapņiem.”  Kad Rūbens to dzirdēja, tad viņš to izrāva no viņu rokām un sacīja: “Neatņemsim viņam dzīvību.”  Un Rūbens viņiem sacīja: “Neizlejiet asinis; iemetīsim to šinī bedrē, kas te tuksnesī, bet nepieliksim roku pie viņa.” To viņš teica, lai izglābtu viņu no to rokām un atdotu to savam tēvam atpakaļ”  (1 Mozus 37: 4-8; 18-22)

Brāļi baidījās no tā, ka Jāzeps var kļūt par kaut ko varenu un ievērojamu, tāpēc izlēma tikt no viņa vaļā, lai tas neīstenotos. Viņi sameloja tēvam, pasakot, ka Jāzeps cieta no kāda plēsīga dzīvnieka.

„Kad Rūbens atgriezās pie bedres, Jāzepa vairs nebija bedrē, un viņš saplēsa savas drēbes.Un, atgriezies pie saviem brāļiem, viņš sacīja: “Tā zēna tur vairs nav. Kurp lai es tagad eju?”Un viņi paņēma Jāzepa svārkus, nokāva āzi, iemērca svārkus asinīs un lika aiznest svārkus ar piedurknēm un nogādāt tos viņu tēvam, sacīdami: “Tos mēs esam atraduši; aplūko, vai tie nav tava dēla svārki?” Un viņš tos pazina un sacīja: “Tie ir mana dēla svārki; plēsīgs zvērs ir viņu aprijis; tas Jāzepu ir plosīt saplosījis.”Un Jēkabs saplēsa savu apģērbu, lika ap gurniem maisa drēbi un daudz dienu sēroja Jāzepa dēļ. Tad cēlās visi viņa dēli un visas viņa meitas, lai viņu mierinātu, bet viņš negribēja ļaut mierināties un sacīja: “Sērodams es sekošu savam dēlam uz pazemi!” Un viņa tēvs to apraudāja. Bet midiānieši to pārdeva Ēģiptē Potifaram, faraona galma vīram, sardzes priekšniekam” (1 Mozus 37: 29-36).

Jāzepa tēvs – Jēkabs tik ļoti sēroja, ka viņu nevarēja nomierināt. Skumjas un bēdas piepildīja Jēkaba sirdi par Jāzepu, dēlu, kurš viņam bija dzimis vecumā. Šīs skumjas un bēdas izraisīja viņa bērnu grēki. Arī Jāzepam, šis notikums atnesa daudz bēdas un ciešanas.

Ābela nāve.

Kains, dēļ greizsirdības un naida, aukstasinīgi nogalināja savu brāli Ābelu.

Cik daudz bēdas, mēs šodien redzam ģimenēs, kuras izraisa naids, skaudība un sacensība.

„Tad cilvēks atzina Ievu, savu sievu, un tā tapa grūta un dzemdēja Kainu, sacīdama: “Es esmu ieguvusi zēnu ar Tā Kunga palīdzību.”  Un vēl viņa dzemdēja tā brāli Ābelu. Un Ābels kļuva avju gans, bet Kains kļuva zemes kopējs.  Pēc kāda laika Kains nesa no zemes augļiem upuri Tam Kungam,  un arī Ābels nesa upuri no avju pirmdzimušiem un no viņu taukiem. Un Tas Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upuri.  Bet Kainu un viņa upuri Dievs neuzlūkoja. Tad Kains iededzās bardzībā, un viņa vaigs raudzījās nikni.  Tad Dievs sacīja Kainam: “Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni?  Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet, ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu!” Un Kains runāja ar savu brāli Ābelu.  Un notika, kad viņi abi bija tīrumā, Kains cēlās pret savu brāli Ābelu un viņu nokāva” (1 Mozus 4:1-8).

Apustulis Jānis mūs aicina uz to, lai mēs viens otru mīlētu un nesekotu Kaina, kurš nogalināja savu brāli, piemēram.

 „No tā var pazīt Dieva bērnus un velna bērnus; katrs, kas nedara taisnību, nav no Dieva, arī tas ne, kas nemīl savu brāli. Jo šī ir tā vēsts, ko esat dzirdējuši no sākuma, ka mums būs citam citu mīlēt,  ne kā Kains, kas bija no ļaunā un nokāva savu brāli, bet kādēļ viņš to nokāva? Tāpēc, ka viņa darbi bija ļauni un viņa brāļa darbi taisni” (1Jāņa 3:10-12).

Jēzus teica, lai mēs mīlam pat savus ienaidniekus.

„Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst.  Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā,  ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem” (Mateja 5:43-45).

Ja visi cilvēki dzīvotu pēc mīlestības baušļiem, tad uz mūsu zemes būtu mazāk bēdu un traģēdiju. Ja cilvēki viens par otru rūpētos, nevis meklētu tikai savu labumu, tad uz zemes būtu daudz mazāk asaras.

Sarunu par šo tēmu, turpināsim rīt.

Lai Dievs jūs svētī!

Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Efektīvas lūgšanas priekšnosacījums ir – lūgšanu prakse II

    Lūgšana ir jāpraktizē ikdienas līmenī. Mēs nespēsim kļūt par meistariem un profesionāļiem tajā, ko nepraktizējam katru dienu. Ja mēs nepraktizējam lūgšanu, mēs nekad nezināsim, kā ir pareizi jālūdz. Vēlreiz vēlos pasvītrot kādu patiesību, par kuru runāju pagājušajā reizē. Dzīvē katram no mums reiz pienāk laiks, kad vairāk par visu mums ir nepieciešama lūgšana. Bet, ja mēs nepraktizējam lūgšanu ikdienas līmenī, tad tieši tādā laikā mēs nespēsim lūgt un saņemt vajadzīgo palīdzību no Dieva. Lai tā nenotiek ar mums. Lūgšana maina mūs un to, kas ir mums visapkārt, maina mūsu pasauli. Katrs var pārliecināties par to, ka lūgšana – tas ir spēks, tā, ticīgam cilvēkam, ir privilēģija no Paša Dieva.

    Lūgšana ir jāpraktizē ikdienas līmenī. Mēs nespēsim kļūt par meistariem un profesionāļiem tajā, ko nepraktizējam...

  • Jēzus Sev atklāja Dieva gribu Savas zemes dzīves laikā

    Pateicoties tam, ka Jēzus iepazina Dieva gribu un piepildīja Savu misiju, mēs ar jums šodien varam ieiet Dieva klātbūtnē, saņemt grēku piedošanu un atbildes uz savām lūgšanām. Ļoti svarīgi ir ieraudzīt to, ka cilvēku likteņi ir atkarīgi no tā, vai mēs dzīvē piepildām savu misiju un Dieva gribu vai arī nē. Ja jūs nepiepildīsiet savu misiju, tad daži cilvēki nevarēs ieiet savā liktenī, vai arī jūsu dēļ tiks kavēta dažu cilvēku aicinājuma izpilde. Tieši šī iemesla dēļ, Jēzus ļoti nopietni uztvēra Dieva gribu un tās piepildīšanu. Mūsu Kunga Jēzus galvenā prioritāte bija, – pabeigt Sava Tēva, Kas Viņu sūtījis, darbus .

    Pateicoties tam, ka Jēzus iepazina Dieva gribu un piepildīja Savu misiju, mēs ar jums šodien varam ieiet Dieva...

  • Evaņģelizācija un māceklība II

    „Celies, brēc naktī; ļauj izplūst jau pirmajos gaiļos savai sirdij Tā Kunga priekšā kā ūdenim. Pacel savas rokas lūgšanā uz To Kungu par tavu bērnu dvēselēm, kas mirst badā visos ielas stūros.”(Raudu Dziesmas 2:19). Tas nav aicinājums uz kārtējo lūgšanu, tas ir aicinājums uz to, lai mēs ar jums brēcam, saucam uz to Kungu par to, lai Viņš sūta mums atmodu un atsvabina mūsu bērnus un nākamo paaudzi no neizbēgamām katastrofām un traģēdijām. Katra nopietna atmoda reiz sākās ar ļaužu lūgšanu vaimanām no visas sirds, kas tika vērstas uz Dievu.

    „Celies, brēc naktī; ļauj izplūst jau pirmajos gaiļos savai sirdij Tā Kunga priekšā kā ūdenim. Pacel savas rokas...

  • Nezināšana par lietu pareizu izmantošanu noved pie nepareizas šo lietu izmantošanas un pēc tam – pie ciešanām un sāpēm

    Lai dzīvotu pareizi un pieņemtu pareizus lēmumus, mums vajag iegūt zināšanas un sapratni. Kad cilvēka dzīve piepildās ar zināšanām, tas līdzinās saules gaismai, kura atspīd tumsas laikā. Nezināšana rada miesas kārību, bet miesas kārībai seko ciešanas.

    Lai dzīvotu pareizi un pieņemtu pareizus lēmumus, mums vajag iegūt zināšanas un sapratni. Kad cilvēka dzīve...

  • Satver Dieva apsolījumus un uzticies Viņam visā

    Bībele apgalvo, ka ar Dievu viss ir iespējams. «Un Jēzus tos uzlūkoja un tiem sacīja: “Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas iespējamas.» (Мat.19:26) « Bet Jēzus uz to sacīja: “Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.» (Мk.9:23). Nevajag Dievu ierobežot savā dzīvē ar neticību. Viens no veidiem, kā mēs ierobežojam Dievu un palēninām Viņa iejaukšanos mūsu dzīvē, ir neticība.

    Bībele apgalvo, ka ar Dievu viss ir iespējams. «Un Jēzus tos uzlūkoja un tiem sacīja: "Cilvēkiem tas nav...

  • Mūsu augstākais aicinājums – parādīt (demonstrēt) Dievu savā miesā II

    Jēzus dzīvo manā miesā, tālab, man ir jādemonstrē šī dzīve citiem. Jēzus nedemonstrēja Sevi, bet demonstrēja Tēvu un darīja Viņa gribu. Dievs Savā vārdā saka, ka to, kurš pagodinās Viņu, to arī Viņš pagodinās. Neviens nevarēs salauzt vai pazemot cilvēku, kuru nostiprina un paaugstina Dievs. „ Paldies Dievam, kas mūs visur vada Kristus uzvaras gājienā un caur mums izplata Viņa atziņas labo smaržu visās malās. Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam tiem, kas top izglābti, un tiem, kas pazūd.” (2.Korintiešiem 2:14-15).

    Jēzus dzīvo manā miesā, tālab, man ir jādemonstrē šī dzīve citiem. Jēzus nedemonstrēja Sevi, bet demonstrēja Tēvu...