Sveicinu jūs, dārgie mūsu rubrikas „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam” lasītāji! Es pateicos Dievam par katru no jums un lūdzu, lai neatdzistu jūsu slāpes pēc Dieva Vārda un Viņa gudrības, slāpes pēc sadraudzības ar Viņu, tāpēc ka Dievs ir mūsu dzīves avots.Jēzus teica:
„…jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” (Jāņa Ev. 15:5b)
Lūgšana mūs savieno ar Dievu, palīdz mums iepazīt Debesu Tēva sirdi, Viņa mīlestību un Viņa plānus, attiecībā uz mūsu dzīvi.Šodien mazliet parunāsim par Daniēlu. Daniēls bija Dieva cilvēks, kurš līdzīgi kā Dāvids attiecās nopietni pret lūgšanu un laika pavadīšanu ar Dievu. Daniēla grāmatā 6: 10 ir teikts:„Kad Daniēls dzirdēja, ka ir izsludināts šāds rīkojums, viņš gāja savā namā, kur viņam bija augšistabā pret Jeruzālemi vērsti un atvērti logi un kur viņš nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis.”
Mēs zinām šo stāstu. Tajos laikos tika izdots likums, ka noteiktā laikā, neviens nedrīkstēja lūgt Dievu. Šo likumu bija noteicis ķēniņš, un par šī likuma neievērošanu bija noteikts bargs sods. Bet Daniēlam vēl līdz šī likuma izdošanai bija ieradums lūgt trīs reizes dienā, tāpēc viņam bija grūti pārstāt darīt to, ko viņš darīja no dienas uz dienu, – tas bija labs ieradums. Kuram no jums ir ieradums? Jums pasaka – nedrīkst, bet jūs turpināt to darīt tāpēc, ka tas ir jūsu ieradums. Daniēlam bija ieradums trīs reizes dienā lūgt Dievu. Un nav svarīgi, kādi bija apstākļi, viņš turpināja to darīt. Ne Dāvids, ne Daniēls neattaisnojās sakot: „Es pārstāju lūgt, jo tu vienkārši nezini, kādas man ir problēmas, cik man ir smagi, kādi man ir apstākļi, kādi likumi ir šajā valstī.” Viņi tā neteica. Kāpēc? Tāpēc, ka lūgšana bija viņu ieradums, neatņemama viņu dzīves sastāvdaļa. Atceraties, es teicu, ka mūsu dzīve ir mūsu ieradumu apkopojums? Tas, kā tu uzvedies, ir tavu ieradumu apkopojums. Ja tu uz visu reaģē ar lūgšanu, tad tu to darīsi pat tad, kad tev to aizliegs darīt. Tu vienkārši nespēsi to nedarīt. Daži ticīgie svētī ēdienu pie sevis mājās, bet tad, kad viņi aiziet ciemos, viņi to vairs nedara. Jūs ziniet, par ko tas liecina? Tas liecina par to, ka tas vēl nav kļuvis par viņu ieradumu. Ieradums – ir tas, ko tu nespēj nedarīt. Ieradums – tā ir tava dabiskā reakcija jebkurā vietā – ciemos, kafejnīcā, vai darījuma tikšanās laikā. Ja lūgšana ir tavs ieradums, tad tu to darīsi vienmēr, un nav svarīgi, kurš un kā uz tevi skatās. Un mēs redzam, ka Dāvidam un Daniēlam lūgšana bija ieradums, viņiem bija regulārs laiks lūgšanai.Uz to brīdi, kad Jēzus nāca uz zemi, ebreju tautas kultūra noteica visiem pienākumu lūgt trīs reizes dienā, kaut arī tajā laikā daudziem cilvēkiem, īpaši farizejiem, lūgšana bija pārvērtusies par rituālu, kļuvusi par rutīnu. Tāpēc Jēzus to pārmeta farizejiem un teica, lai viņi nerīkojās kā farizeji. Farizejiem bija nolikts gavēņa laiks – divas reizes nedēļā, lūgšanu laiks – trīs reizes dienā, bet visā tajā nebija viņu sirds, mīlestība uz Dievu.Vēlreiz gribu atgādināt, ka lūgšana bez mīlestības uz Dievu – nav lūgšana, bet nedzīvs rituāls, kurš neko nemaina cilvēka dzīvē.Lūgšana – tās ir mīlestības attiecības starp cilvēku un Dievu.„Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis.” (1 Kor.13:1).
Lai Tas Kungs jūs svētī šajā dienā!Līdz rītdienai!Mācītājs Rufus Adžiboije
