Jēzus un Dieva griba

Miers jums, dārgie draugi! Es pateicos Dievam par kārtējo iespēju dalīties ar jums gudrības vārdā no Tā Kunga. Bībelē ir teikts, ka gudrība liek cilvēka vaigam starot. „Uzlūkojiet Viņu un tuvojieties Viņam priecīgi, tad jūs starosit, un jūsu sejas nepazīs pazemojuma.”(Psalms 34:5). Dievs jūs nolicis uz zemes viena vienīga iemesla dēļ, – lai jūs piepildītu Viņa gribu. Šodien es gribētu parunāt par tēmu: „Jēzus un Dieva griba”. Jēzus ir kā modelis vai piemērs mums it visā. Viņš ir mūsu ticības Autors, Iesācējs un Piepildītājs. Tālab, Jēzus ir atstājis mums piemēru, – lai mēs varētu sekot Viņa pēdās.
„Jo uz to jūs esat aicināti; jo arī Kristus ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu Viņa pēdām.”(1.Pētera 2:21).
Jau pašā savas zemes dzīves sākumā Jēzus Savā sirdī skaidri apjauta un saprata Savu mērķi. Savā Garā Jēzus kvēloja neparastā dedzībā darboties Sava Debesu Tēva biznesā (darbā). Bībelē, saistībā ar Jēzus bērnību, ir aprakstīts tikai viens notikums, kurā runāts par to, kā Jēzus pieauga un nostiprinājās garā, pieņemoties gudrībā un žēlastībā. Jēzus iemantoja labvēlību kā pie Dieva, tā pie cilvēkiem.
„Bet bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu…… Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.”(Lūkas 2:40,52).
Jēzus mācījās un iedziļinājās Dieva likumā, ar nolūku, lai izzinātu visu, kas par Viņu rakstīts praviešos un likumu Grāmatā. Lūkas Evaņģēlijā mēs lasām par to, kā Jēzus izskaidroja pravietojumu par Sevi, sākot ar Mozus laikiem un skarot visu to, ko par Viņu tika teikuši visi pravieši. Pēc tam, kad Jēzus augšāmcēlās no mirušajiem, Viņš parādījās diviem mācekļiem, kuri gāja Emavas pilsētiņas virzienā. Šie mācekļi skumīgi sprieda par notikumiem, kas saistīti ar Jēzus nāvi un augšāmcelšanos. Un pēkšņi viņiem parādījās Pats Jēzus, bet tie Viņu nepazina.
„Un redzi, divi no tiem gāja tai pašā dienā uz kādu pilsētiņu, tā bija sešdesmit stadijas no Jeruzālemes, vārdā Emava. Un tie sarunājās par visām tām lietām, kas bija notikušas. Un gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem. Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina. Un Viņš tiem sacīja: “Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?” Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm.”(Lūkas 24:13-17).
Pēc tam, kad tie izstāstīja Jēzum savus bēdu stāstus un izklāstīja savu vilšanos, Jēzus sāka skaidrot viņiem to, kas par Viņu jau bija teikts Rakstos. „Tad Viņš tiem sacīja:
“Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši! Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā?” Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti.”(Lūkas 24:25-27).
Šie divi mācekļi bija noskumuši par to, ka Jēzus tika sists Krustā. Pat vairāk, – viņi bija pārsteigti par vēsti, ka sievietes, kuras devās uz Jēzus kapu, neatrada Viņa Miesu, bet redzēja Eņģeļus parādāmies, kuri pavēstīja par to, ka Jēzus ir dzīvs. Jēzus vēlējās palīdzēt ieraudzīt šiem mācekļiem to, ka viss notikušais nav nejaušība, bet atklāta Dieva griba. Šim nolūkam, Jēzus sāka ar 1.Mozus grāmatu un izklāstīja viņiem visas praviešu grāmatas, skaidrojot to, kas par Viņu uzrakstīts. Jēzus zināja Dieva gribu, jo Viņš studēja Rakstus! Studējot Jēzus dzīvi Jaunajā Derībā, jūs ieraudzīsiet to, ka Viņš precīzi sekoja tam maršrutam, kuru Dievs noteica Viņa dzīvei. Jēzus piepildīja visu, ko par Viņu rakstīja pravieši vēl ilgi pirms Viņa piedzimšanas. Kā Jēzus to visu varēja zināt? Iespējams, Viņš zināja to tālab, ka ir Dievs – Otra Dievišķā Personība? Protams, nē! Jēzum bija sapratne par misiju un uzdevumu, jo Viņš pastāvīgi komunicēja ar Tēvu un iedziļinājās Dieva vārdā (likumā). Tikai pateicoties šādam dzīvesveidam, Jēzus varēja iepazīt Dieva gribu Savai dzīvei. Dieva vārds tev šodien skan šādi: seko Jēzum ar nolūku, lai ik dienas iedziļinātos Dieva Vārdā, un tādejādi izzinātu un piepildītu Dieva gribu savai dzīvei. Lai Dievs jūs svētī! Līdz rītam! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Cienīgs mērķis dzīvei

    Šodien es vēlētos uzsākt sarunu par tēmu: „Cienīgs mērķis dzīvei”.Katram cilvēkam ir mērķis, un nav svarīgi, runā cilvēks par to vai arī nē. Cilvēku kaut kas virza uz to, lai viņš kaut ko darītu. Bet, ja runājam par mērķi, tad ir svarīgi zināt, ka ir CIENĪGS un NECIENĪGS mērķis. Pāvilam bija cienīgs mērķis, un viņš pastāvīgi par to runā:
  • Bet, kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts!

    Rodas jautājums, – kālab tik daudzi cilvēki uzsāk savu ceļu ar Dievu, bet, nonākuši dzīves krustcelēs, tik un tā nogriežas no šī ceļa un atgriežas vietā, no kuras tie izgājuši. Tas man atgādina stāstu par ebreju tautu.Ebreju tauta ilgstoši atradās Ēģiptes verdzībā. Ilgstoši viņus nomocīja smagos darbos, par kuriem viņiem neko nemaksāja. Israēla tauta sauca uz Dievu, un Dievs viņus atbrīvoja un izveda no Ēģiptes. Viņiem vajadzēja doties uz Apsolīto zemi. Veicot šo ceļu, viņi ik dienas tuvojās Apsolītai zemei. Viņiem vajadzēja daudz ko izciest, viņiem vajadzēja izvairīties vai bēgt no nepareizām lietām, nepareizām attiecībām, viņiem bija jāuzveic kurnēšana, nepateicība.
  • Grēku nožēlas gudrība II

    Dāvids runā par tām acīmredzamajām priekšrocībām, kuras ienāk cilvēka dzīvē pēc grēku nožēlas.1.Pārdabiska brīvība no vainas apziņas un nosodījuma. « Tad es atzinos Tev savos grēkos un neapslēpu savas vainas. Es sacīju: “Es izsūdzēšu Tam Kungam savus pārkāpumus!” Un Tu piedevi man manu grēka vainu.» (Ps.32:5). Pēc mūsu atzīšanās grēkos, Dievs tūlīt piedod mums mūsu grēku vainu. Kad mūsu sirds mūs tiesā, kad mēs atrodamies zem vainas apziņas, mūsu grēku smaguma dēļ, tad tādā stāvoklī mums ir ļoti grūti iet un ar uzdrīktēšanos pielūgt Dievu. Vainas apziņa atņem mums drosmi. Tāpēc, lai atbrīvotos no vainas apziņas, mums ir nepieciešams atzīties savos grēkos.
  • Dievs vairāk ir ieinteresēts tavā garīgajā izaugsmē, tava rakstura formēšanā, nekā ātrā atbildē uz tavu lūgšanu!

    Dievam nav grūti atbildēt uz tavu lūgšanu, krietni grūtāk ir mainīt tevi pašu un tavu raksturu. Cilvēki bieži mēdz būt nepateicīgi. Ejot pa tuksnesi, Israēla tauta lūdza Dievam palīdzību, un Viņš atbildēja uz viņu lūgšanām, bet tas viņus neizmainīja. Vēlāk, no jauna atnāca problēma, un viņi atkal lūdza Dievam palīdzību, un Viņš atkal atbildēja viņiem un deva to, ko viņi lūdza. Taču tas vienalga neizmainīja viņus. Dievs var pastāvīgi atbildēt uz tavām lūgšanām, bet tas tevi neizmaina. Tālab, bieži Dievs pieļauj mūsu dzīvē kādus apstākļus, kuri var palīdzēt mūsu garīgajā izaugsmē.
  • Vai Jūs atrodaties verdzībā, tuksnesī vai jūsu apsolītajā zemē?

    Pastāv attiecības, kuras tur cilvēkus verdzībā un veicina viņu klaiņošanu pa tuksnesi, kamēr apsolītā zeme, kur piens un medus tek, gaida viņus.Bībele norāda uz grēkiem, kas saista Izraēla bērnus un par kuriem mums šodien vajadzētu zināt, lai izvairītos no šīm kļūdām. „Bet uz lielāko daļu no viņiem Dievam nebija labs prāts, tie ir izdeldēti tuksnesī. Tas ir noticis mums par brīdināšanas zīmi, lai mēs neiekārojam ļaunu, kā tie darījuši. Netopiet arī par elku kalpiem kā daži no tiem, kā ir rakstīts: tauta apsēdās ēst un dzert un tad piecēlās un sāka diet. – Arī nepadosimies netiklībai, kā daži no tiem darījuši un krita vienā dienā divdesmit trīs tūkstoši.Nekārdināsim To Kungu, kā daži no tiem darījuši un gāja bojā no čūskām. Nekurniet, kā daži no tiem ir kurnējuši un maitātāja nomaitāti. Un viss tas viņiem noticis zīmīgā kārtā un ir rakstīts par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laika beigām.”(1.Korintiešiem 10:5-11)