Kā mēs varam piedzīvot Dievu savā dzīvē?

Sveicu jūs, dārgie draugi, šajā brīnišķīgajā dienā! Dieva žēlastība atjaunojusies priekš mums šai rītā. Bībelē ir teikts: „Visi, kam dvaša, lai slavē To Kungu!”(Psalms 150:6).

Ja tu šodien esi dzīvs un vari elpot, – tā ir žēlastība no Tā Kunga, un tas ir pietiekams iemesls tam, lai tu slavētu un pateiktos Dievam.

Šodien es vēlētos uzsākt sarunu par tēmu „Kā mēs varam piedzīvot Dievu savā dzīvē?”

Kad mēs studējam Bībeli, mēs redzam daudzus cilvēkus, caur kuriem Dievs veicis lielus varoņdarbus. Dievs varēja īstenot Savus nodomus caur viņiem, pateicoties viņu atklāsmei vai sapratnei par noteicošajiem Dieva principiem. Lai arī šie cilvēki dzīvoja dažādās kultūrās, dažādos gadsimtos un laikos, tiem bija dažāds izglītības līmenis, pamatā, visiem šiem varoņiem ir daudz kas kopējs. Mēs varam ieraudzīt šo Bībeles varoņu veiksmes un varoņdarbu noslēpumu, – viņi pazina Dievu un sadarbojās ar Viņu. Viņi piedzīvoja Dieva spēku un Viņa žēlastību savā dzīvē. Kā viņiem tas izdevās? Tas kļuva iespējams pateicoties tam, ka viņi nodeva sevi Dievam. Tieši uz to Dievs aicina arī mūs. Nākamās Rakstu vietas to apstiprina:   „Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana.”(Romiešiem 12:1).   „Nenododiet arī savus locekļus par netaisnības ieročiem grēkam, bet nododiet sevi pašus Dievam kā tādi, kas no mirušiem kļuvuši dzīvi, un savus locekļus par taisnības ieročiem Dievam.”(Romiešiem 6:13).   „Jo Kristus mīlestība mūs vada, kad tā spriežam: tā kā viens ir miris par visiem, tātad visi ir miruši. Un Viņš mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts.”(2.Korintiešiem 5:14-15).   „Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti.”(!.Pētera 2:24).   „Jo es gaidu un ceru, ka es nevienā vietā nepalikšu kaunā, bet kā vienmēr, tā arī tagad atklātībā Kristus tiks pagodināts manā miesā vai ar dzīvību, vai ar nāvi. Jo dzīvot man ir – Kristus un mirt – ieguvums. Bet, ja dzīvot miesā man ir darba auglis, tad es nezinu, ko lai izvēlos? Mani spiež no abām pusēm; es kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu, kas ir daudz, daudz labāk. Bet jūsu dēļ nepieciešams palikt miesā. Un tādā paļāvībā es zinu, ka palieku un palikšu jums visiem par sekmējumu un ticības prieku, lai jūsu līksmība Kristū Jēzū pieaugtu caur mani, kad es ieradīšos atkal pie jums.”(Filipiešiem 1:20-26).   „Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.”(Mateja 6:33).   Visas šīs Rakstu vietas runā par vienu, un proti: lai piedzīvotu Dievu un Viņa spēku mūsos un caur mums, mums ir jāsaprot, ka visa mūsu dzīve pieder Dievam. Tāpēc, mums visā pilnībā ir jāatdod sevi Dievam un Viņa darbam.   Lai pienestu Dievam taisnības augļus, mūsu miesām, kā dzīviem upuriem, ir jākļūst par taisnības instrumentu. Pāvils sacīja, ka, kamēr vien viņš dzīvo, Kristus tiks pagodināts viņa miesā. Pāvils nodeva sevi Dievam, un Dievs caur viņu varēja veikt neiedomājamus varoņdarbus. Šai procesā Pāvils piedzīvoja Dieva spēka un Viņa žēlastības pārpilnību.   Mēs piedzīvosim Dievu tādā mērā, kādā mērā nodosim sevi Viņam. Kad mēs sapratīsim, ka nedzīvojam sev, bet Tam, Kurš miris par mums, tad mēs priekš sevis atklāsim neizsīkstošu Dieva spēka un žēlastības avotu. Dievs dāvā žēlastību pazemīgajiem, tālab tad, kad mēs lēnprātībā visā pilnībā nodosim sevi un savu miesu Dievam, Viņa žēlastība pieskarsies mums, un tad mūsu dzīve piepildīsies ar Dieva slavu. Dievs vienmēr strādā mūsos un ap mums. Dievs aicina mūs pievienoties Viņam un kļūt par Viņa līdzstrādniekiem. „Jo mēs esam Dieva darba biedri, jūs esat Dieva aramais tīrums, Dieva celtne.” (1.Korintiešiem 3:9).   „Mēs kā līdzstrādnieki jūs pamācām, lai jūs Dieva žēlastību nebūtu velti saņēmuši.” (2.Korintiešiem 6:1).   Ja mēs noliksim malā visu savu attaisnošanos un atbildēsim uz Dieva aicinājumu, tad mēs patiešām baudīsim labumu no Tā Kunga.   Dievs ņēma aktīvu dalību notiekošajā no paša zemes radīšanas brīža. Dievs neuzvilka zemi, līdzīgi kā pulksteni, kuru pēc tam pameta, lai zemes griežas, kā tai pašai ienāk prātā. Pēc tam ,kad grēks atdalīja cilvēci no pareizajām attiecībām ar Dievu, Viņš cītīgi strādā pie tā, lai zeme pakļautos Jēzum.   Dievs strādā, dāvājot pestīšanu tiem, kuri bez Viņa pazūd un iet bojā. Salīdzinot Sevi ar pasauli, Tēvs strādā caur Jēzu, bet, kaut kāda iemesla dēļ, Dievs ir nolēmis veikt Savu darbu caur Savu tautu.   Salīdzinot cilvēkus ar Sevi, Dievs mūs virs zemes vēlas virzīt uz Savas gribas centru. Ja mēs vēlamies piedzīvot Dievu un Viņa spēka un žēlastības plūsmu, tad mums vajag ziedoties un nodot savu miesu Viņam.   Dievs saka: „Ko lai Es sūtīt? Kas būs mūsu vēstnesis?” „Un es dzirdēju Tā Kunga balsi sakām: “Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?” Tad es atbildēju: “Redzi, es esmu še, sūti mani!”(Jesajas 6:8). Jēzus saviem mācekļiem saka: „……..”Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz.”(Mateja 9:37).   Kālab ir tik maz darītāju? Kālab Dievs meklē, ko sūtīt? Tālab, ka nebūt ne tik daudzi ir gatavi nodot sevi par dzīvu upuri Dievam. Tu vari pieņemt šo lēmumu šodien un nostāties to Dieva varoņu ierindā, caur kuriem Dievs vēlas parādīt Savu spēku un paveikt to, kas ir Viņa noteikts.   Lai Dievs jūs bagātīgi svētī! Mācītājs Rufus Adžiboije