Pateicība – pielūgsmes pamats II

Esiet sveicināti, dārgie draugi! Žēlastība jums un miers no Dieva Tēva un mūsu Kunga Jēzus Kristus!

Bībele aicina mums vienmēr būt priecīgiem un pateikties par visu. Un vakar mēs runājām par to, ka Dievs meklē pielūdzējus, jo vēlas dāvāt cilvēkiem mieru un apmierinājumu! Pielūgsme – tas ir apmierinājuma avots dzīvē, savukārt pateicība ir pielūgsmes pamats. Mēs runājām arī par to, ka pateicības trūkums cilvēka dzīvē laupa tam prieku ko sniedz sadraudzība ar Dievu un kalpošana Viņam.

Šodien palūkosimies uz Jāzepa dzīvi un uz to, kādu vietu viņa dzīvē ieņēma pateicība Dievam.

Dievs tik daudz ko izdarīja Jāzepa labā. Neskatoties uz to, ka brāļi gribēja nogalināt Jāzepu, Dievs saglabāja viņam dzīvību. Kad Jāzeps tika pārdots verdzībā, Dievs viņam izrādīja labvēlību. Dievs tik ļoti svētīja Jāzepa roku darbu, ka kungs iecēla viņu par pārvaldnieku saviem īpašumiem. Jāzeps nekad neaizmirsa šīs Dieva svētības. Apjausma par Dieva žēlastību piepildīja Jāzepa sirdi ar pateicību Dievam un savam kungam. Tieši pateicīga sirds neļāva Jāzepam ievainot vai apbēdināt Dievu.

„ Un pēc visiem šiem notikumiem gadījās, ka viņa kunga sieva meta savas acis uz Jāzepu un sacīja: “Guli pie manis.” Bet viņš to noraidīja un sacīja sava kunga sievai: “Redzi, mans kungs nerūpējas ne par ko, kas te namā, un visu, kas tam pieder, viņš devis manās rokās. Viņš pats šinī namā nav lielāks par mani, un viņš man neko nav šinī namā aizliedzis kā vien tevi, tāpēc ka tu esi viņa sieva. Kā lai es darītu tik lielu ļaunumu un grēkotu pret Dievu?” (1.Mozus 39:7-9).

Ja mēs aizmirstam to, no kurienes Dievs mūs ir izcēlis, tad mūsu sirds piepildās ar augstprātību un lepnību, un tādā gadījumā saikne ar Dievu pavājinās. Pateicīga sirds vienmēr savieno cilvēku ar Dievu. Ja ne Dieva žēlastība, kas skārusi daudzu cilvēku dzīves, daudzi no viņiem šodien būtu hroniski alkoholiķi. Ja Dievs nebūtu iejaucies un mainījis mūsu dzīvi, daudzi no mums būtu izpostījuši savu dzīvi. Daudzi no mums būtu grēka vergi, bet pēc varenās Dieva žēlastības mēs kļuvām par Dieva kalpiem. Lūk, kāpēc Pāvils raksta sekojošus vārdus:

„ Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana. Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.” (Romiešiem 12:1-2).

Pāvils aicina mūs atcerēties Dieva žēlastību, nodot sevi visā pilnībā Viņam, kalpot Dievam, meklēt Dieva gribu un dzīvot Viņam.

Kad tu dzīvo apzinoties Dieva žēlastību, tava sirds piepildās ar pateicību, un tādā gadījumā tev ir viegli dzīvot Dievam un citiem cilvēkiem. Pateicība rada ziedošanos un kalpošanu, bet ziedošanās – nogalina kārības. Šodien pasaule izvirst dažādās kārībās. Ziedošanās – tā ir alternatīva kārībām!

„ Ar to Viņš mums ir dāvinājis ļoti lielus un dārgus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķas dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē.” (2.Pētera 1:4).

Kārības – tā ir dzīve priekš sevis.

„…..neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām.”(Filipiešiem 4:2).

Kad cilvēks apzinās Dieva un citu cilvēku līdzdalību savā dzīvē, viņš vienkārši nevar dzīvot tikai priekš sevis. Pateicība rada ziedošanos un vēlmi palīdzēt citiem. Visupirms mums ir jābūt pateicīgiem Dievam, Kurš dāvājis mums dzīvību. Bībelē ir teikts, ka visi kam dvaša, lai slavē Dievu.

„Visi, kam dvaša, lai slavē To Kungu! Alelujā!”(Psalms 150:5).

Katrs mūsu elpas vilciens – tā ir dāvana no Dieva. Par katru elpas vilcienu mums ir jāpateicas Dievam. Pateicīga sirds noved pie efektīvas kalpošanas Dievam. Ziedošanās Dievam un kalpošana cilvēkiem – tā ir mūsu pateicības paušana Dievam, Kurš parādījis mums žēlastību.

Tāpat kā ticība bez darbiem ir mirusi, tā arī mūsu pateicība Dievam nevar izpausties tikai vārdos. Patiesa pateicība Dievam noteikti tiks apliecināta ar darbiem kalpojot Dievam un cilvēkiem.

Lai šī diena ir diena, kurā jūs rūpēsieties ne tikai par sevi, bet arī par citiem!

Mūsu sarunu turpināsim rīt!

Dieva mierā!

Mācītājs Rufus Adžiboije