Kalpošana un došana nosaka manas garīgās izaugsmes, garīgā brieduma pakāpi

Dārgie brāļi un māsas! Es sveicu jūs šajā brīnišķīgajā dienā. Es ticu, ka Dievam ir svaiga manna no debesīm priekš mums šai dienai. Lai jūsu dvēsele šai dienā tiek piesātināta ar Viņa labvēlību un žēlastību.

Mēs turpinām runāt par svētlaimi, ko dod kalpošana un došana. Mēs ar jums runājām par to, ka tas, kurš mīl Dievu, noteikti kalpos cilvēkiem. Bet to, kurš kalpo cilvēkiem, to Dievs paceļ un svētī. Dievs nevar uzturēt vai atbalstīt cilvēkus, kuri aizņemti tikai ar personīgām lietām, un kuriem nav laika tam, lai virzītu Dieva Valstības darbus.

Kalpošana un došana nosaka manas garīgās izaugsmes, garīgā brieduma pakāpi. Tas nosaka arī to, kādā mērā es līdzinos Jēzum Kristum.

Dievs vēlas, lai mēs garīgi pieaugam. Viena no ticīga cilvēka garīgās izaugsmes pazīmēm ir tā, ka viņš piepilda citu cilvēku vajadzības. Tāds cilvēks ne tikai pieņem, bet arī atdod no sevis. Došana, kalpošana – tas ir viens un tas pats vārds, kurš nosaka to, kādā mērā es līdzinos Jēzum Kristum. Bībele saka, ka Jēzus atnāca uz zemi ne tālab, lai Viņam kalpotu, bet tālab, lai kalpotu citiem. Jēzus mums ir kalpošanas piemērs. Daudzi no mums grib, lai citi cilvēki mums kalpotu. Taču Dievs saka, lai mēs kalpojam cilvēkiem. Dievs grib, lai mēs atdarinām Viņu, lai mēs kļūstam līdzīgi Viņam.

Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū.”(Filipiešiem 2:5).

Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem.”(Marka 10:45).

 

Pats Jēzus sacīja, ka Cilvēka Dēls ir nācis ar vienu mērķi, – lai atdotu Savu dvēseli par atpirkšanu daudziem, lai kalpotu citiem cilvēkiem. Tas ir brieduma mērs Jēzū Kristū. Ja mēs garīgi pieaugam, tad mums būs arvien lielāka un lielāka vēlēšanās kalpot citiem. Kad mēs augam, mums būs arvien lielāka un lielāka vēlēšanās atdot to, kas mums ir, un mēs nevarēsim tā vienkārši sēdēt un tikai pieņemt no citiem. Tieši kalpošana ir mērs mūsu garīgajam briedumam un mērs tam, kā mēs līdzināmies Jēzum Kristum.

Tad, kad Jēzus dzīvoja miesā, Viņam bija daudz vajadzību. Un, patiesībā, cilvēki kalpoja Viņam. Jēzus pieņēma citu kalpošanu. Jautājums nav par to, ka mums nav vajadzīga citu cilvēku kalpošana. Bet, Jēzus dzīves prioritāte bija, – Pašam kalpot cilvēkiem. Bībelē ir teikts, ka svētīgāk ir dot, nekā ņemt. Ko mēs darām tad, kad kalpojam? Mēs dodam, un tāpēc esam svētlaimīgi(gandarīti). Katram no mums vienmēr ir iespēja atdot kaut ko no sevis. Kalpošanā mēs atdodam sevi, savus talantus, savu laiku, savas spējas, savas dāvanas, un ar to mēs kalpojam citiem cilvēkiem, piepildot viņu vajadzības.

neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām.”

(Filipiešiem2:4).

Neviens lai nemeklē savu paša, bet citu labumu!”(1.Korintiešiem 10:24).

Bet mums, kas esam stipri, pienākas nest to vājības, kas nav tik stipri, nedzīvojot par patikšanu sev pašiem. Ikviens mūsu starpā lai dzīvo par patiku savam tuvākajam, viņam par labu, lai to celtu. Jo arī Kristus nav dzīvojis par patikšanu Sev pašam, bet kā rakstīts: to zaimi, kas Tevi apsmēja, krituši uz Mani. Jo viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai, lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami Rakstos, iegūtu cerību.”

(Romiešiem 15:1-4).

Dievs negrib, lai mēs domājam tikai par sevi. Tad, kad mēs domājam par sevi, kad esam fokusējušies tikai uz savām vajadzībām, uz savām problēmām, uz savu ģimeni, savu darbu, mēs nevarēsim veltīt sevi kalpošanai. Ja es dzīvoju sev, tad mani interesē tikai manas problēmas un to atrisināšana. Dievs negrib, lai es dzīvoju tikai sev. Augšminētās Rakstu vietas runā uz mums par to, lai mēs nerūpējamies tikai par sevi, bet domājam arī par citiem cilvēkiem. Tad, kad es domāju tikai par sevi, es esmu vienaldzīgs pret citu vajadzībām, es pat nepamanu šīs vajadzības un to, kas notiek man visapkārt. Bet tad, kad es kalpoju, es vienmēr redzēšu un pat meklēšu citu cilvēku vajadzības ar nolūku, lai tās risinātu. Pat ja man pašam ir vajadzības, es tik un tā meklēju iespēju piepildīt citu cilvēku vajadzības.

Tas ir svarīgi, jo kalpošanā citiem mēs rodam prieku, laimi un apmierinājumu. Tad, kad cilvēkam ir problēma, bet viņš aizmirst par to un piepilda kāda cita vajadzību, tā, it kā viņam pašam vispār nebūtu problēmu, tad Dievs savukārt piepilda tāda cilvēka vajadzības. Kad tu risini citu cilvēku problēmas, tad arī tavas problēmas tiks atrisinātas ar citu cilvēku palīdzību.

Piemēram, ja kāds slims cilvēks lūdz par otra dziedināšanu un nedomā par savām sāpēm, tad Dievs ieliks citu cilvēku sirdīs vēlmi lūgt par viņu. Reiz Dievs man teica: „Ja tu lūgsi par citiem, tad citi cilvēki, kurus tu pat nepazīsti, lūgs par tevi.” Dievs man iedeva Rakstu vietu: „Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību.” (Mateja 5:7). Tad, kad mēs kalpojam citiem, ar to mēs noliekam sevi tādā stāvoklī, kurā mēs vienmēr baudīsim žēlastību no Dieva.

Kalpošana citiem vienmēr atnesīs žēlastību tavā dzīvē. Kalpošana citiem – tā ir svētlaime!

Lai Dievs jūs svētī un sargā šai dienā!

Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Staigā gaismā un nedod vietu sātanam! III

    Ja mēs staigāsim Dieva ceļus un stāvēsim Viņa sardzē, tad Dievs mums dos varu valdīt, pavēlēt un staigāt starp eņģeļiem. Ja mēs staigāsim Dieva ceļos un pieņemsim Jēzus Kristus kundzību, mēs varēsim efektīvi stāties pretī visiem sātana darbiem mūsu dzīvē un to cilvēku dzīvēs, kas ir mums visapkārt.Sātans nekad nevarēs apstrīdēt to faktu, ka Jēzus ir Kungs. Bet, ja mēs staigājam nešķīstībā Dieva priekšā, tad sātans ar savu darbību, varēs apstrīdēt šīs patiesības realitāti mūsu dzīvēs.
  • Ko sevī ietver pielūgsme

    1. Pielūgsme ietver atzīt to, kas ir Dievs.Tas ir tas ar ko lūgšana atšķiras no pielūgsmes. Lūgšanā mēs lūdzam: „Kungs, dod man…. Kungs, svētī mani….” Pielūgsmē savukārt visa centrā ir Dievs. Pielūgsmē mēs atzīstam to, kas ir Dievs, mēs paužam savu pateicību un godinam Viņu, mēs atzīstam Dieva varenību un paaugstinam Viņu augstāk par visu un visiem. Tieši tas ir patiesas pielūgsmes pamatā.
  • Dieva Vārds – Dievišķās informācijas un patiesības avots

    Pat tautā mēdz teikt, ka likuma nezināšana neatbrīvo cilvēku no atbildības, tāpēc, Dieva likumu nezināšana vai cilvēku morālais aklums palielina, pastiprina cilvēku ciešanas uz zemes. Katram cilvēkam ir jāiegūst zināšanas un sapratni, atziņu par Dieva nodrošinājumu, tātad zināšanas par to, ko Dievs ir izdarījis Kristū priekš mums, lai atrisinātu cilvēcisko ciešanu problēmas.
  • Mūsu dzīvei ir jāatspoguļo Kristus dzīvība II

    Tu nekad nedrīksti aizmirst to, ka esi Dieva sūtnis uz šīs zemes. Kad tu sastopies ar kādu problēmu vai sarežģītu situāciju, domā par to, kā tavā vietā rīkotos Kristus, ko Viņš darītu līdzīgā situācijā. Tas tev palīdzēs. Kristus ir Tas, kuru mēs pārstāvam uz šīs zemes. Domā par to, kā Viņš rīkotos, ko Viņš teiktu, kā Viņš risinātu šo problēmu, kā Viņš pārvarētu tās grūtības, caur kurām tu šobrīd ej. Ja tu domāsi par to, un ja tu attīstīsi sevī šo Dieva dabu, tad būsi stiprs un ietekmīgs Dieva vēstnesis, būsi par derīgu sāli šai zemei un spilgtu gaismu šai pasaulei. Mūsu, kā Dieva bērnu, liktenis ir – būt par gaismu šai pasaulei un sāli šai zemei. Un, kā gaisma mēs varam spīdēt tikai tad, ja ļausim Dieva Vārdam vadīt mūsu dzīvi. Bībele saka, ka tad, kad Dieva Vārds ienāk mūsu sirdī, līdz ar to ienāk arī Dieva gaisma.
  • Es visu spēju tā spēka, kas mani dara stipru!

    Kad mēs ticībā savas rūpes atdodam Jēzum, tad mūsu iekšienē parādās patiess prieks, un dvēsele sāk dziedāt jaunas dziesmas. Kad cilvēks visā pilnībā paļaujas uz Dievu, tad viņš pārstāj dziedāt vecās dziesmas: „O, es esmu vājš! O, es nevaru to paveikt! O, man nekas neizdosies! Ak, es nabaga cilvēks!”Kad cilvēks atdod visas savas rūpes Dievam, Kurš rūpējas par viņu, tad no tāda cilvēka lūpām sāk skanēt jauna dziesma: „Vājais teiks, ka viņš ir spēcīgs! Es visu spēju tā spēka, kas mani dara stipru! Mans Dievs piepilda katru manu vajadzību! Tas Kungs ir mans Gans! Man nekā netrūks! Ar Dievu es sakauju armijas! Viņa brūcēs es esmu dziedināts!”
  • Dzīves mērķa meklēšana II

    Šodien aplūkosim tos soļus, kurus spēra Salamans ar nolūku atrast jēgu un mērķi dzīvei. Mēs ieraudzīsim to , pie kādiem secinājumiem nonāca Salamans.Kā Salamans sāka meklēt dzīves jēgu? Pirmkārt – apgūstot zināšanas un iegūstot gudrību.„ Es domāju savā sirdī un sacīju: patiesi, es esmu gudrībā augsti cēlies un vairāk pieņēmies nekā visi tie, kuri ir bijuši pirms manis Jeruzālemē, un mans gars ir redzējis gudrības un ieguvis atziņu papilnam! Un, kad es savā garā apņēmos izzināt, kas ir gudrība, un izprast, kas ir neapdomība un neprātība, tad es skaidri atzinu, ka arī tā ir vēja ķeršana; jo, kur ir daudz gudrības, tur ir daudz nepatikšanu, un ar atziņas pieaugšanu vairojas arī vilšanās.”