Kārlis – mazais biznesmenis

Kārlis –mazais biznesmenis.

Kārlim ir 8 gadi, kad viņš pirmo reizi pārliecinās par savām spējām darba un biznesa jomā. Viņš piegādā laikrakstus tās ielas iedzīvotājiem, kurā pats dzīvo. Lepodamies, ka tik ātri sācis darba gaitas, viņš sāk sapņot par sava ienesīga uzņēmuma nodibināšanu. Viņš iedomājas, ka sēž pie lepna auto stūres, ka viņam pieder liela māja , jahta…Tad viņš apzinās cik daudz gadiem jāpaiet līdz šis sapnis var realizēties. Kad man būs vairāk naudas, es nopirkšu motorolleru, bet tagad man vajadzīgs divritenis.Tā nu viņš dodas uz veikalu aplūkot divriteņus. Viens viņam patīk, bet uzzinājis cenu, Kārlis parēķina, ka viņam vajadzēs strādāt vairākus mēnešus, lai sakrātu vajadzīgo summu.Pēc dažām dienām Kārlis iet iekasēt naudu par savu pakalpojumu, no kādas vecas kundzes, kura ir gandrīz akla. Viņa dzīvo viena un ir turīga.Šī kundze saka „ Te būs desmit dolāru, izdod man četrus.” –Kārlis redz, ka 10 dolāru vietā viņam tiek doti 100 dolāri.„Es viņai to neteikšu un izmantošu viņas kļūdu, jo tā es ātrāk tikšu pie divriteņa.” Nodomā Kārlis.Kārlis priecīgs pārnāk mājās un stāsta tēvam, ka nupat dabūjis 100 dolārus. Kārļa tēvs mīl Jēzu no visas sirds un viņš uzmanīgi noklausās dēlēna stāstu.„Vai tu esi pārliecināts, ka tas bija labs darījums, izmantojot situāciju?””Jā, es darīju pareizi, jo tagad drīz varēšu nopirkt divriteni”„ Bet tā nabaga sieviete taču ir akla ” teica tēvs.„ Viņa nav nabaga, viņai ir daudz naudas. Viņas vecumā tā viņai vairs nav vajadzīga, turpretī man gan, jo jāpērk divritenis.” Apgalvoja Kārlis.„Tas ko tu izdarīji nav labi . Tu nedrīksti piesavināties mantu, kas pieder citam. Turklāt tu nekrietni izmanto šīs kundzes fizisko trūkumu. Ja arī viņa ir akla, tad Dievs nav akls, Viņš redz visu. Viņš ir redzējis tavu rīcību un nepareizo spriedumu. Es tev kaut ko pastāstīšu, ko kādreiz piedzīvoju, kad biju 5 gadus vecs. Tas atstāja iespaidu uz visu manu mūžu.”Kādreiz spēlējoties ar savu māsu un draugu, mēs uzgājām plašu ābeļdārzu, kas piederēja klostera kopienai.. Mēs nopriecājāmies par savu atradumu un pielasījām tik daudz ābolu, cik vien varējām līdz mājai aiznest. Pa ceļam kāri kodām sulīgajos augļos.Pagalmā satikām tēvu, kurš gatavojās doties uz darbu, mēs lepni parādījām savu guvumu.– Kas jums tos iedeva? Jautāja tēvs.– Neviens! Mēs tos savācām klostera dārzā.– Jūs tā nedrīkstējāt darīt. Vai jūs nezināt, ka nedrīkst ņemt to, kas jums nepieder.Viņš mums lika iekāpt mašīnā ar visiem āboliem un aizveda mūs pie klostera māsām.Ar smagu sirdi devāmies uz lielās celtnes pusi un piezvanījām pie durvīm. Kad durvis tika atvērtas, tad mēs pastāstījām klostera māsai ko bijām izdarījuši un atdevām ābolus, no kuriem jau daži bija aizkosti. Māsa mūs uzslavēja, par to, ka mēs atdevām ābolus atpakaļ.Tā mums bija laba mācība, kas palika atmiņā uz visu mūžu. Tad, kad mēs atdevām ābolus, sajutām vieglumu savās sirdīs, it kā smaga nasta būtu nokritusi. Mēs bijām gandarīti par savu rīcību.Kādā ziņā ?- jautāja Kārlis.Trejādā ziņā- atbildēja tēvs.