Esiet sveicināti, dārgie draugi! Žēlastība jums un miers no Dieva Tēva un mūsu Kunga Jēzus Kristus! Mēs ar jums runājam par stratēģisku dzīvi, par to, ka stratēģiska dzīve prasa no mums pašas dzīves būtības izpratni. Dzīves būtības izpratne palīdz mums dzīvot stratēģiski un pareizi Dieva priekšā. Šodien es gribu parunāt par tēmu „
Kas virza tavu dzīvi?” Ir kas tāds, kas virza tavu dzīvi, motivē un ietekmē tavas vērtības, nosaka tavu vērtību sistēmu. Daudzi ticīgie šodien ir nepareiza motīva vadīti. Lai mēs varētu dzīvot stratēģisku un nozīmīgu dzīvi, ļoti svarīgi ir uzdot sev jautājumus: „Kāpēc es daru to, ko daru?” „Kādi ir mani slēptie neizteiktie motīvi?” „Kāda vērtību sistēma pārvalda vai vada manu dzīvi?” „Kas ietekmē manus lēmumus un manu izvēli?” „Kas ietekmē mani tad, kad tiek runāts par naudu un laiku?” „Kas virza manu dzīvi?” Es jums nosaukšu virkni nepareizu lietu un motīvu, kuri šodien virza daudzus cilvēkus. Lai dzīvotu pareizu dzīvi, mums savā dzīvē no tā visa ir jāatbrīvojas. Ja tu vēlies reālu ietekmi šajā pasaulē, ja tu vēlies būt Dieva lietots, ja tu gribi piepildīt savu aicinājumu no Dieva, tad tev jāatbrīvojas no šīm nepareizajām lietām, no nepareizas dzīves motivācijas. Un kā pirmo no nepareizajām lietām, pēc kurām vadās cilvēki, es gribētu izdalīt šo:
- Materiālā veiksme vai materiālisms.
Materiālisms ir saistīts ar vēlēšanos iegūt arvien vairāk un vairāk, arvien labākas un labākas lietas. Šī vēlēšanās pati par sevi nav slikta. Dievs nav pret to, lai mēs kaut ko iegūstam. Dievs nav pret to, lai mums būtu pašas labākās lietas. Bet, svarīgi ir, kas aiz tā visa stāv, ir svarīgi, kas virza cilvēku uz to, lai iegūtu vairāk un labākas lietas. Ja iemesls kaut kā iegūšanai ir nepareizs, tad materiālisms kļūs par elku, tad lietas kļūs par elku. Šodien līdzīga attieksme ir novērojama daudziem cilvēkiem. Tas izārda daudzu cilvēku dzīvi. Materiālisms virza cilvēkus tikai uz iegūšanu, nevis atdevi.
Cilvēka dzīves nozīmīgums netiek mērīts ar to, cik cilvēks spēj saņemt vai paņemt no dzīves, bet gan ar to, ko cilvēks ir spējīgs atdot. Piemēram, atnākot uz draudzi, tavu nozīmīgumu noteiks nevis tas, cik tu paņemsi no šīs draudzes, bet gan tas, cik daudz tu varēsi dot šai draudzei. Bagāts un svētīts cilvēks – tas nav tas, kurš tikai ņem, bet gan tas, kurš daudz atdod. Mums pareizi ir jāsaprot vārda „veiksme” nozīme. Materiālisms definē veiksmi kā kaut ko lielu un daudzskaitlīgu. Bet, Dieva uzskati par veiksmi ir pilnīgi savādāki. Veiksmīgs cilvēks – tas ir tas, kurš ir spējīgs darīt bagātus daudzus. Kad es mācījos Minskā, man bija kāds draugs (šodien viņš ir mācītājs Vācijā), un viņam bija vēlēšanās iegādāties lietas. Šis cilvēks iegādājas daudzas labas lietas. Bet viņa motīvs tādai rīcībai bija, – lai vēlāk ar šīm lietām varētu svētīt citus cilvēkus. Jau divus gadus iepriekš, pirms mēs sākām draudzi Minskā, šis cilvēks nopirka mūzikas instrumentus – bungas, pastiprinātājus u.c. lietas. Un visu šo laiku šie instrumenti vienkārši atradās viņa dzīvoklī. Bet, līdzko mēs sākām draudzi, viņš uzdāvināja visus šos instrumentus draudzei. Un visu, ko viņš pirka, viņš nepirka sev. Daudzi cilvēki, materiālisma vadīti, pat kalpošanu Dievam uzskata tikai par iespēju kā nopelnīt sev naudu. Viņi kalpošanu uzlūko kā iespēju iedzīvoties uz Dieva rēķina. Bet, patiesajam kalpošanas motīvam ir jābūt vēlmei dot, nevis ņemt.
„Un Viņš tiem sacīja: “Uzmanait un sargaities no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.”(Lūkas 12:15).
Šajā stāstā pie Jēzus atnāca cilvēki, kuri mēģināja atrisināt jautājumu, kas saistīts ar mantojumu. Jēzus uzreiz ieraudzīja problēmas sakni, to, kas bija šo cilvēku sirdīs, – materiālisms, vēlēšanās saņemt arvien vairāk un vairāk. Jēzus brīdināja par to, lai cilvēki uzmanās, jo cilvēka dzīve nav atkarīga no viņa mantas daudzuma. Pārbaudi savu sirdi. Pārbaudi, kādu motīvu vadīts tu ej pa dzīvi. Materiālisms – tā ir dzīve priekš sevis. Cilvēks, kuru virza materiālisms, citu cilvēku priekšā grib izskatīties veiksmīgs un nozīmīgs. Reiz, kad es biju mācītājs Minskā, pie manis pienāca kāds mācītājs un jautāja: „Vai tev ir mašīna?” Es viņam atbildēju, ka nav. Tad viņš man jautāja: „Un kā tad ir ar jautājumu, kas saistīts ar Dieva svētībām?” Es teicu, ka Dievs mani svētī. Bet viņš atkal man jautāja: „Ja tu saki, ka Dievs tevi svētī, tad kāpēc Viņš tev nav iedevis mašīnu?” Tāda tai brīdī bija viņa domāšana. Paldies Dievam, ka šodien viņš jau domā savādāk. Paldies Dievam, ka Dievs māca un maina mūs. Šā mācītāja domāšana uz to brīdi bija tāda: ja Dievs tevi svētī, ja tu uzskati sevi par veiksmīgu mācītāju, tad tev noteikti ir jābūt mašīnai, un, nevis vienkārši kaut kādai mašīnai, bet pašai labākajai. Mana domāšana bija pilnīgi savādāka. Dievs nav pret to, lai kalpotājiem būtu mašīna, taču tas viss nav rādītājs Dieva veiksmei. Es nekad neesmu mērījis un līdz pat šim laikam nemēru veiksmi pēc principa, kas man ir vai kā man nav, un tālab es esmu svētīts. Kalpo Dievam nevis tāpēc, lai Dievs tev kaut ko iedotu, bet kalpo Dievam no tīras sirds. Dzīvo tā, lai kaut ko no sevis atdotu, un tad Dievs noteikti tevi svētīs. Lai Dievs jūs bagātīgi svētī! Mācītājs Rufus Adžiboije
