Turpinājumā mācītājs runāja par tēmu «
Kristieša dzīves skrējiens». Dievs grib, lai katrs no mums veiktu savu kalpošanu. Katram cilvēkam ir konkrēta kalpošana un sūtība, kura ir jāīsteno. Pagājušajā dievkalpojumā mēs runājām par Pāvilu, kurš deva norādījumus par kalpošanu Dievam savam garīgajam dēlam Timotejam. Pāvils parādīja Timotejam sevi kā piemēru. Pāvils teica, ka ir saglabājis ticību un paveicis Dieva doto uzdevumu. Tieši to Dievs gaida no katra sava bērna,- lai mēs aizietu līdz galam un paveiktu savu uzdevumu. Pastāv noteikti faktori, kuri mums jāņem vērā, aizvedot sava dzīves uzdevuma izpildi līdz finiša līnijai.
Ebrejiem 12:1-3- Tāpēc tad arī, kur ap mums visapkārt tik liels pulks liecinieku, dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas, un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai. Ņemiet vērā To, kas panesis tādu pārestību no grēciniekiem, lai jūs nepiekūstat, savās dvēselēs pagurdami.
Mēs varam šo Rakstu vietu pielietot savā dzīvē. Šīs Rakstu vietas mērķis ir uzmundrināt mūs nepagurt savā dvēselē. Tas, kurš pagurst dvēselē, zaudē ticību un novirzās no ceļa. Bieži cilvēki ar prieku un entuziasmu sāk savu ceļu, bet nenonāk līdz galam tāpēc, ka sastop dažādas problēmas, izaicinājumus, vētras. Nepietiek, ja ir spēcīgs sākums, ir svarīgi pienācīgi pabeigt savu ceļojumu, ar prieka spēku. Katrs cilvēks dzīves ceļā sastop visdažādākās problēmas, pārbaudījumus, citu cilvēku nepareizu attieksmi, uzvedību un nesapratni, un daudz ko citu. Tas viss var novājināt cilvēku un novirzīt no ceļa. Bet Dievs grib, lai mēs stiprinātos Viņā un pienācīgi realizētu uzticēto sūtību. Dievs grib, lai mēs vienmēr atcerētos, ka mēs neesam vieni, ka Viņš vienmēr ir ar mums un ir gatavs palīdzēt. Kalpošana Dievam nedrīkst būt kā mocības. Ja mēs uzmanīgi iedziļināsimies Vēstulē Ebrejiem, tad redzēsim, ka tā ir pārpilna ar uzmundrinājumiem ticīgiem cilvēkiem. 2016.gada janvārī mācītājs sīki skaidroja Vēstuli Ebrejiem, var paņemt konspektus vai pierakstus un atkal atsvaidzināt šīs patiesības. Dievs grib mūs uzmundrināt, lai mēs nepagurtu dvēselē. Tas ir svarīgi, pretējā gadījumā mēs nespēsim noiet savu ceļu, nesot Dievam tīkamus augļus. Dievs saka, ka mums ir jāpārfokusējas un visā jāņem piemērs no Jēzus. Tas palīdzēs mums nenovirzīties no ceļa, bet gan aiziet līdz galam, kā Dievam tīk. Mūsu ceļā būs daudz provokāciju no mūsu dvēseļu ienaidnieka. Tā notika arī Jēzus dzīvē, kad Viņš dzīvoja un kalpoja uz zemes. Jēzu neieredzēja, nesaprata, Viņš tika pakļauts visam, izņemot grēku. Neraugoties uz to, Jēzus saglabāja fokusu uz savu misiju un izpildīja savu aicinājumu. Mēs visi gribam būt garā moži un aiziet līdz sava ceļa galam. Katrs no mums Dieva priekšā atbildēs pats par sevi, nevis par citu. Katrs no mums nes atbildību par savu dzīvi, lai aizietu līdz galam, lai piepildītu savu aicinājumu. Skatīsimies uz Jēzu! Skatīsimies arī uz tiem cilvēkiem, kuri seko Dievam, kuri neatslābst, bet iet un izpilda Dieva gribu. Ziniet, ka jums apkārt ir liecinieku mākonis! Tie ir cilvēki jums apkārt, kuri ar savu dzīvi ir pierādījuši to, ka Dievs ir uzticams, kuri ir izgājuši cauri grūtām situācijām un aizgājuši līdz galam, izpildot savu dzīves uzdevumu. Tas ir ļoti svarīgi, lai apkārt būtu cilvēki, kuri iedvesmo ar savu ticību Dievam, kuri uzticīgi pilda savu aicinājumu. Dievs grib, lai ikviens no mums kļūtu par tādu liecinieku, kurš iedvesmo citus sekot Viņam. Par šo liecinieku mākoni mēs varam lasīt Vēstulē Ebrejiem:
Ebr.11:33-39 – kas ar ticību valstis ir uzvarējuši, taisnus darbus darījuši, apsolījumus saņēmuši, lauvu rīkles aizbāzuši uguns spēku nodzēsuši, zobena asmenim izbēguši, pārvarējuši nespēku, karā stipri kļuvuši, svešus kara pulkus piespieduši bēgt. Sievas savus mirušos atguvušas ar augšāmcelšanos. Bet citi tika mocīti, nepieņemdami atsvabināšanu, lai iegūtu augšāmcelšanos Citi izcietuši izsmieklu un pātagu sitienus, pat arī važas un cietumu. Viņi tika akmeņiem nomētāti, pārbaudīti, sazāģēti, mira no zobena, staigāja apkārt aitu ādās, kazu ādās, trūkumu ciezdami, spaidīti, mocīti; viņi, kuru pasaule nebija cienīga, maldījās pa tuksnešiem un kalniem un alām un zemes aizām. Un šie visi, lai gan ticības dēļ viņi ir saņēmuši liecību, nesaņēma apsolīto,
Mēs lasām par ticības cilvēkiem, kuri ir gājuši cauri dažādiem grūtiem pārbaudījumiem, bet nav padevušies tāpēc, ka ir ticējuši Dieva uzticībai. Daudzus no viņiem nogalināja tāpēc, ka viņi neatteicās no ticības Dievam. Šie cilvēki gāja ar ticību Dievam cauri visiem dzīves pārbaudījumiem. Bieži cilvēki saista ticību ar redzamiem rezultātiem. Piemēram, cilvēkam uzradusies māja, mašīna, vēl kaut kas, tātad viņam ir ticība. Bet tas neatbilst Dieva patiesībai. Iepriekš minētajā rakstu vietā mēs redzam, ka ticība – tā jau ir uzvara. Vienmēr atcerieties, ka uzvara ir apslēpta ticībā, nevis redzamajā rezultātā. Kad jūs darbojaties ticībā, tad caur to jums jau ir uzvara, neraugoties uz to, kāds būs redzamais rezultāts. Jūs patīkat Dievam nevis par sasniegto rezultātu, bet gan par to, ka paliekat ticībā. Ticībā ir uzvara! Iepriekš minētajā rakstu vietā mēs lasām, ka cilvēki, kuri ticēja Dievam, tika nomētāti ar akmeņiem, mocīti, pakļauti spīdzināšanām, iemesti cietumā, utt. Bet, neraugoties uz visām šīm ciešanām un mokām, viņi neraudāja un neatteicās no Dieva tāpēc, ka ticēja, bet ticībā ir uzvara. Pat, ja cilvēks mirst ticībā, viņš ir uzvarētājs. Tāds cilvēks nekoncentrējas uz sevi problēmu dēļ, nedomā, ka viņš ir viens, bet paļaujas uz Dievu. Cilvēks pārstāj būt ticībā, kad sāk domāt, ka ir viens, kad aizmirst, ka Dievs ir ar viņu, un ka Dievs mīl viņu. Atcerieties, ka jūsu ticība,- tā jau ir jūsu uzvara. Tāpēc vienmēr pastāvēsim ticībā uz Dievu.
