Neapglabā savu brīnumu!

Sveicu jūs rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”.Šodien gribu teikt jums, lai neapglabājat savu sapni pat tad, kad viss liecina par to, ka jūsu sapnis nekad nepiepildīsies. Dieva spēks ir augšāmcelšanās spēks. Tieši ar šo vārdu es gribu vērsties pie jums šodien. Vakar mēs uzsākām sarunu par sievieti, kura, pateicoties savai viesmīlībai, saņēma brīnumu savā dzīvē, proti, viņai piedzima bērns.
„Kad zēns bija paaudzies, tas kādu dienu gāja pie sava tēva, pie pļāvējiem. Tad piepeši tas sāka vaimanāt un sacīja savam tēvam: “Mana galva, mana galva!” Bet tas pavēlēja savam kalpam: “Aiznes to pie viņa mātes!” Kad tas to paņēma uz rokām un nonesa pie viņa mātes, tad viņš līdz pusdienai nosēdēja viņas klēpī un tad nomira .  Un tā uzgāja augšā un noguldīja viņu Dieva vīra gultā, un aizslēdza durvis un izgāja ārā. Tad viņa pasauca savu vīru un tam sacīja: “Lūdzu, atsūti man kādu no puišiem un vienu ēzeļa māti; es steigšos pie Dieva vīra, bet es atkal drīz pārnākšu.” Un viņš sacīja: “Kāpēc taisni šodien tu gribi pie viņa iet? Nav taču nedz jauna mēness svētki, nedz arī sabats!” Bet viņa atbildēja: “Būs labi.” Un viņa lika apseglot ēzeļa māti un sacīja savam puisim: “Dzen steigšus un nekavē mani jājot kā vien, kad es tev teikšu!” Un tā viņa devās ceļā un nonāca pie Dieva vīra Karmela kalnā. Un notika, kad Dieva vīrs viņu ieraudzīja no tālienes, tad viņš sacīja savam puisim Gehazim: “Redzi, tur ir mūsu sunamiete! Lūdzu, tagad steidzies viņai pretī un jautā viņai, vai viņai pašai, viņas vīram un viņas dēlam klājas labi.” Un viņa atbildēja: “Labi gan!” (2. Ķēniņu, 4:18-26).
Šī ir ļoti interesanta Rakstu vieta, kura attēlo šīs sievietes rīcību. Brīnums, kuru viņa saņēma no Dieva, nomira. Kad cilvēks mirst, viņu parasti apglabā. Bet te mēs redzam, ka šī sieviete pieņēma stingru lēmumu neapglabāt Dieva brīnumu. Pēc tam, kad viņas dēls bija nomiris, tā noguldīja bērnu Dieva vīra gultā, bet pati devās pie Elīsas. Bērna nāve – tā bija slikta ziņa mātei. Arī šodien mums visapkārt ir daudz sliktu ziņu, kuras traucē cilvēkiem pievērst savu uzmanību labajām ziņām, kuras skan mums apkārt. Šī sieviete pieņēma lēmumu nepievērst uzmanību sliktajai ziņai. Dievs šodien vēlas tev iemācīt fokusēties uz labajām ziņām, nevis tām sliktajām lietām, ar kurām šodien ir piepildīta mūsu pasaule. Sunamiete neapglabāja savu bērnu, jo zināja, ka eksistē augšāmcelšanās spēks. Viņa devās pie Dieva vīra, un, ieradusies pie viņa, tā neizrunāja nevienu negatīvu vārdu. Savam vīram viņa teica, ka viss ir labi; Dieva vīram viņa teica, ka visi ir veseli, lai gan tobrīd viņas dēls jau bija miris. Par ko tas liecina? Par pilnīgu viņas pārliecību, ka, neskatoties ne uz ko, līdzko viņa satiksies ar Dieva vīru, ar bērnu viss būs labi, tāpēc arī atteicās apglabāt savu dēlu.Arī Ābrahāms rīkojās līdzīgi. Kad Dievs lika Ābrahāmam upurēt Īzāku, viņš sacīja saviem kalpiem, ka tas ar dēlu dosies pielūgt Kungu un pēc tam atgriezīsies (1. Mozus, 22:5). Lai arī Dievs skaidri pateica, ka dēlu nāksies upurēt, Ābrahāms, neskatoties ne uz ko, ticēja, ka atkal atgriezīsies pie saviem kalpiem kopā ar savu Īzāku. Kāpēc? Jo Ābrahāms bija pārliecināts, ka Dievs ir spējīgs augšāmcelt to brīnumu, ko Dievs viņam devis Īzāka izskatā. Tā arī notika, un Ābrahāms saņēma savu augšāmcēlušos dēlu.
„Ticībā Ābrahāms, kad tika pārbaudīts, ir upurējis Īzāku, upurējis vienīgo dēlu, viņš, kas bija saņēmis apsolījumu, par ko bija teikts: pēc Īzāka tev pēcnācēji tiks nosaukti,- jo viņš domāja, ka arī no miroņiem Dievs spēj uzmodināt; tāpēc viņš to arī saņēma atpakaļ kā līdzību.”(Ebrejiem, 11:17-19).
Šodien Dievs mudina mūs tik ātri nepadoties un neapglabāt savu brīnumu, jo Dieva rīcībā ir augšāmcelšanās spēks. Kaut arī liekas, ka tavs sapnis jau ir miris, vienalga nepadodies, turpini ticēt un turēties pie Dieva, kurš ir spējīgs augšāmcelt brīnumu tavā dzīvē. Neapglabā savu brīnumu!Lai Dievs tevi šodien svētī! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Dāsnums un viesmīlība atver durvis Dieva palīdzībai

    „Un Tas kungs parādījās viņam pie Mamres ozoliem, kad tas dienas tveicē sēdēja savas telts durvīs. Un viņš pacēla savas acis un skatījās, un raugi, trīs vīri stāvēja viņa priekšā. Tos ieraudzījis, viņš steidzās tiem pretim no telts durvīm, noliecās līdz zemei un sacīja: „Mans Kungs, ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad , lūdzams, neej savam kalpam garām. Es likšu atnest drusku ūdens, ko nomazgāt kājas, tad apmeties zem šī koka. Un es dabūšu kumosu maizes, ka jūs varat savas sirdis stiprināt, pēc jūs varat atkal doties ceļā, jo kādā citā nolūkā tad jūs būtu iegriezušies pie sava kalpa?” Un tie teica: „Labi, dari, kā tu esi sacījis.” Un tie sacīja viņam: „Bet kur ir Sāra, tava sieva?” Viņš atbildēja: „Lūk, teltī.” Bet tas sacīja: „Es atgriezīšos pie tevis pēc gada šinī laikā, un redzi, tavai sievai Sārai būs dēls.” Bet Sāra stāvēja, klausīdamās pie telts durvīm, kas bija aiz viņiem. ( 1. Mozus, 18: 1-5, 9-10).
  • Upuris kā mēraukla mūsu mīlestībai! V

    Tu nevari mīlēt, un, tai pat laikā, neko neupurēt, nedarīt neko labu sava mīlestības objekta labā. Tu nevari mīlēt, un, tai pat laikā, nepavadīt laiku kopā ar to, kuru mīli. Tas vienkārši nav iespējams! Laiks – tā ir mūsu dzīve. Pavadot laiku kopā ar to, kuru tu mīli, tu ar to dāvā viņam daļu savas dzīves.Tam, lai nopelnītu naudu, ir vajadzīgs laiks, un lai tērētu naudu , arī ir nepieciešams laiks. Ja tev ir nauda, bet nav laika to tērēt, šī nauda nenesīs tev svētības. Ja tu pazaudēsi naudu, rīt var nopelnīt to atkal. Bet, ja tu pazaudēsi laiku, – to vairs nekad neatgūsi!
  • Ticība – tā ir paklausība Dievam! II

    „Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.”(Ebrejiem 11:6).Mēs runājām par to, ka ticība – tā ir darbība(rīcība) saskaņā ar Dieva vārdu. Ļoti bieži Dievs aicinās mūs darīt neiespējamo, tas nozīmē – to, kas iespējams tikai Dievam. Dievs neaicina mūs, lai mēs demonstrētu to, uz ko mēs esam spējīgi, bet lai mēs demonstrējam to, uz ko Viņš ir spējīgs caur mums. Lūk, kāpēc bieži vien Dievs dod mums uzdevumus, kuru izpildīšana bez Viņa būs neiespējama.
  • Kalpošana ir svarīga un mani ietekmē, jo tā man palīdz attīstīt sevī līdzcietību

    Līdzcietība, savukārt, atnes manā dzīvē un man tuvo cilvēku dzīvēs dziedinošu un atjaunojošu Dieva spēku. Pateicoties līdzcietībai, es kļūstu par instrumentu Dieva rokās-atjaunošanas instrumentu-un Dieva dziedinošā svaidījuma kanālu. Dieva svaidījums plūst un strādā caur līdzcietību.Vai jūs vēlaties lai Dievs īpašā veidā svaida jūs? Vai jūs vēlaties, lai Dieva spēks varenā veidā plūst caur jums? Es domāju, ka jā. Dievs arī to vēlās. Dievs vēlās, lai mēs būtu Viņa žēlastības instrumenti, lai Viņa svaidījums un spēks plūst caur mums pastāvīgi. Priekš tā mums jāattīsta sevī līdzcietīga sirds attiecībā pret cilvēkiem vajadzībās. Jo vairāk līdzcietības būs mūsos, jo vairāk Dieva svaidījuma un spēka plūdīs caur mums.
  • Atskaitīšanās citu priekšā dara mūs stiprākus, efektīvākus un veiksmīgākus mūsu staigāšanā ar Dievu!

    Caur atskaitīšanos un kristīgo sadraudzību jūs būsiet zinošāki jautājumos par dažādu problēmu atrisināšanu, attiecībām un visu dzīvi. Caur atskaitīšanos citu priekšā, jūs varēsiet skaidrāk saprast un ieraudzīt mērķi dzīvei un Dieva aicinājumu jūsu dzīvei. Pateicoties atskaites sistēmai, jūs spēsiet izprast Dieva vārda dziļumus un ieraudzīt dzīvi skatoties no Dieva perspektīvas, un tad, jūsu izturēšanās un reakcija uz cilvēkiem un viņu rīcību mainīsies uz labo pusi.
  • Bībele aicina mūs VIENMĒR LŪGT UN NEPAGURT

    Visa pasaule grimst tumsā un ļaunumā, bet, skatoties uz cilvēkiem, kuri padarījuši lūgšanu par savu prioritāti, jūs saprotat, ka viņi ir it kā no citas planētas, ka viņi itin kā nedzīvo šai tumšajā pasaulē, jo viņi mirdz, spīd. Viņiem ir problēmas, un viņu dzīves neatšķiras no mūsējās, un tai pat laikā, viņi dzīvo savādāk, viņi uz problēmām skatās savādāk, viņi uz nākotni skatās savādāk. Lūgšana tā maina viņu dzīvi un domāšanu, tā nostiprina viņu attiecības ar Dievu, ka viņi nepamana to, ko pamana citi.