Tikai Dievs var noteikt to, kā mums Viņam ir jākalpo

Labdien, dārgie Dieva bērni! Turpinot tēmu par kalpošanu, es šodien gribu atzīmēt to, ka kalpot Dievam var dažādi, bet Viņam vajag kalpot tā, lai Viņš pieņemtu jūsu kalpošanu.Tikai Dievs var noteikt to, kā mums Viņam ir jākalpo. Lūk, ko Viņš teica Savai tautai Vecajā Derībā:
 «Labākos no tavas zemes pirmajiem augļiem nes Tā Kunga, sava Dieva, namā.» (2 Moz. 23:19а)
Šajā rakstu vietā Dievs runā konkrēti, ka Viņa tautai ir jāatnes Sava Dieva namā zemes pirmatņu augļi (ievērojiet, ka runa iet par pirmatņiem, nevis par to, kas ir palicis pāri). Kad tauta pienesa pienesumus par grēkiem, viņi nedrīkstēja nest vecas, nogurušas, savainotas, klibas avis. Nē, viņiem bija jāatnes pirmie un labākie no saviem zemes augļiem-pirmatņi.
«Nevainojamu jēru, gadu vecu aunēnu jūs ņemiet; vai no avīm, vai no kazām to ņemiet.»  (2 Moz. 12:5)
Mums ir jākalpo Dievam pēc Viņa nosacījumiem, nevis pēc mūsu nosacījumiem! Kad Dāvids vēlējās kalpot Dievam un pienest Viņam upuri, viņš atteicās pienest Dievam upuri, kas viņam neko nemaksāja. 
«Tad tanī dienā Gads nāca atkal pie Dāvida un viņam sacīja: “Dodies kalnup un uzcel altāri Tam Kungam uz jebusieša Araunas klona!” Un Dāvids kāpa kalnā, kā Gads bija viņam sacījis, pēc Tā Kunga pavēles. Kad Arauna no augšienes skatījās un ieraudzīja ķēniņu ar saviem kalpiem nākam pie viņa, tad Arauna izgāja ārā un metās uz sava vaiga pie zemes ķēniņa priekšā. Un Arauna jautāja: “Kādēļ mans kungs un ķēniņš nāk pie sava kalpa?” Un Dāvids atbildēja: “Lai no tevis pirktu klonu, jo es gribu še Tam Kungam celt altāri, lai šī mocība tautā izbeigtos.” Tad Arauna sacīja Dāvidam: “Lai mans kungs un ķēniņš ņem dedzināmo upuri un upurē, kā viņam tas labāk patīk! Redzi, še ir liellopi dedzināmam upurim un kuļamie rīki un vēršu jūgi malkai! Šo visu, ak ķēniņ, Arauna nodod ķēniņam kā dāvanu!” Un Arauna vēl tālāk sacīja ķēniņam: “Lai Tam Kungam, tavam Dievam, ir uz tevi labs prāts!” Bet ķēniņš atbildēja Araunam: “Tā ne! Bet es par pilnu atlīdzību to no tevis nopirkšu, jo es negribu Tam Kungam, savam Dievam, nest dedzināmos upurus, kas man būtu dāvināti!” Tā Dāvids nopirka par piecdesmit sudraba seķeļiem tiklab klonu, kā vēršus. Un Dāvids tur uzcēla altāri Tam Kungam un upurēja gan dedzināmos upurus, gan kaujamos pateicības upurus; tā Tas Kungs salīdzinājās ar zemi, un mocība tika novērsta no Israēla.»  (2 Sam. 24:18-25)
 Vai mēs varam kalpot Dievam pēc Viņa nosacījumiem, un ne pēc saviem nosacījumiem? Vai mums kaut ko maksā mūsu kalpošana Dievam? Vai arī mēs vienkārši dodam Dievam, mūsu laika pārpalikumu, kurš jau tāpat nav, vai arī mēs dodam Viņam no saviem pirmatņiem? Vai mēs kalpojam Dievam tikai tad, kad mums tas ir ērti un izdevīgi, vai arī mēs esam gatavi ziedot savas ērtības dēļ Dieva Valstības interesēm? Stāstam par nabadzīgo atraitni, kuru varam lasīt Bībelē, būtu mūs jāpamudina pārskatīt mūsu attieksmi pret kalpošanu Dievam:
«Un Jēzus nosēdās ziedojumu šķirstam pretī un skatījās, kā ļaudis naudu meta šķirstā; un daudz bagātu iemeta daudz. Un kāda nabaga atraitne nāca un iemeta divi artavas, tas ir viens kvadrants. Un Viņš pieaicināja Savus mācekļus un tiem sacīja: “Patiesi Es jums saku: šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas ziedojumu šķirstā ir metuši. Jo visi no savas pārpilnības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu.»  (Marka 12: 41-44)
 Tas Kungs pastāvīgi vēro katru no mums, kuri kalpo Viņam un iegulda savus resursus debesu dārgumu lādītē. Viņš neskatās tikai uz to, ko mēs darām, bet arī uz to, kā mēs to darām. Viņš skatās uz to, ar kādu sirdi mēs to darām. Šodien daudzi no tiem, kuri vēlas kalpot Dievam, grib dot Viņam tikai savus pārpalikumus. Bet, Dievs vēlās mūsu pirmatņus. Viena no mūsu paaudzes problēmām ir aizņemtība.Mums ir pārāk daudz darbu, ka līdz Dievam un Viņa aicinājumam nav kad. Bieži var dzirdēt: Es šodien nevaru… Ārā līst lietus… Man ir mazi bērni, ģimene…
«Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet.»  (Lūka 14:18-20)
 Vai jūs esat veltījuši sevi katru pirmdienas rītu iet uz darbu? Vai jūs ierodaties darbā laicīgi? Ja, jā, tad kāda ir tava attieksme pret kalpošanu Dievam un Viņa tautu? Vai tu esi ziedojies Dievam? Kalpošana Dievam – tas, protams, ir labprātīgs lēmums, bet tie, kuri ir pieņēmuši tādu lēmumu, vai viņiem ir jākalpo no sirds, kā Tam Kungam, vai arī viņi var Tā Kunga darbu darīt nevērīgi?
«Un visu, ko vien jūs darāt vārdos vai darbos, to visu darait Kunga Jēzus Vārdā, pateikdamies Dievam Tēvam caur Viņu. Visu ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem,» (Kol. 3:17,23)
 Atdodiet Tam Kungam savu vislabāko, jo Viņš mums ir atdevis pašu labāko, kas Viņam ir. Tas šodien ir Vārds tev no Tā Kunga! Lai Tas Kungs tevi svētī! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Ciešanas kā disciplīnas mērs III

    Dievs var mūs apskaidrot un mācīt caur ciešanām un sāpēm, tāpēc mums nevajadzētu mēģināt no tā vairīties. Dieva sods var mums radīt brūces, sāpes, sakāvi vai nelaimes mūsu dzīvē, bet Dievs dara to mīlestībā. Un tad, kad ir sasniegts Dieva soda mērķis, tad pats Dievs paņem prom visas problēmas, un Pats arī dziedē mūsu brūces.
  • Cik svarīga ir labvēlība pret Dieva Valstību

    Lieta tajā, ka labvēlība jāsēj ne tikai attiecība uz citiem cilvēkiem, bet arī attiecībā uz Dievu un Viņa darbiem virs zemes. Valstības svētību līmenis, kurš darbosies tavā dzīvē, būs atkarīgs no tā, kāda būs tava attieksme pret Valstības lietām.„Kaut Tu celtos un apžēlotos par Ciānu, jo ir jau laiks tai žēlastību parādīt: noteiktā žēlastības stunda tai ir situsi, jo Tavi kalpi mīl tās akmeņus un nožēlo, ka tā guļ pīšļos, un vēlētos, lai taču tautas bītos Tā Kunga Vārda un visi ķēniņi virs zemes Tavu godību,”(Psalms 102 :14-16).
  • Bet, kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts!

    Rodas jautājums, – kālab tik daudzi cilvēki uzsāk savu ceļu ar Dievu, bet, nonākuši dzīves krustcelēs, tik un tā nogriežas no šī ceļa un atgriežas vietā, no kuras tie izgājuši. Tas man atgādina stāstu par ebreju tautu.Ebreju tauta ilgstoši atradās Ēģiptes verdzībā. Ilgstoši viņus nomocīja smagos darbos, par kuriem viņiem neko nemaksāja. Israēla tauta sauca uz Dievu, un Dievs viņus atbrīvoja un izveda no Ēģiptes. Viņiem vajadzēja doties uz Apsolīto zemi. Veicot šo ceļu, viņi ik dienas tuvojās Apsolītai zemei. Viņiem vajadzēja daudz ko izciest, viņiem vajadzēja izvairīties vai bēgt no nepareizām lietām, nepareizām attiecībām, viņiem bija jāuzveic kurnēšana, nepateicība.
  • Kāpēc cilvēki izvairās atskaitīties citu priekšā?

    1. Bailes tikt atstumtam. Daudzi baidās no tā, ka tad, ja kāds zinās par viņiem visu patiesību, tad viņus sāks atstumt vai arī nonicināt(ignorēt). Bībeliskā atskaites sistēma – tā ir Kristus likuma izpilde, saskaņā ar kuru, ticīgie ar pazemīgu garu izrāda rūpes cits par citu.„Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu, un lūkojies pats uz sevi, ka arī tu nekrīti kārdināšanā. Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsit Kristus likumu.”(Galatiešiem 6:1-2).
  • Dieva pielūgsme

    Dievs vēlas, lai mēs vēršamies pie Viņa, kā pie Tēva. „Tēvreizē” Jēzus saka: „Svētīts lai top Tavs Vārds!”. Vārds „svētīts” pauž pielūgsmi un cieņu pret Dievu. Pielūgsme noskaņo mūsu garu uz satikšanos ar Dievu. Pielūgsme ieslēdz mūsu garu. Tas līdzinās tam, kā tad, ja tu vēlies paklausīties radio, – tev tas ir jāieslēdz un jānoskaņo uz vajadzīgo vilni. Pielūgsme palīdz ieslēgt mūsu garu un noskaņot to uz Dieva vilni. Jēzus teica:„….tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.”