Otrā Saiešanas telts daļa – svētā vieta

Labdien, dārgie lasītāji! Mūsu Dievs ir labs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Es priecājos par iespēju turpināt dalīties ar jums Dieva vārda atklāsmēs, kuras Viņš man dod. Mēs turpinām runāt par Vecās Derības Saiešanas telts iekārtojumu un nozīmi kā Dieva pielūgsmes simbolu. Mēs noskaidrojām, ka Saiešanas telts Vecajā Derībā sastāvēja no ārējā pagalma, svētās vietas un vissvētākās vietas. Ārējais pagalms sastāvēja no vārtiem, altāra un mazgājamā trauka. Vārti bija tā vieta, kurā pulcējās Israēla tauta, lai pielūgtu un kalpotu Dievam, un tie bija atvērti ikvienam. Ja Vecajā Derībā cilvēki pienesa Dievam kā upuri dzīvniekus, tad šodien Dievs no mums gaida pilnīgu nodošanos kalpošanai Viņam. Bez tam, lai mums būtu tuvas attiecības ar Dievu, mums jābūt garīgi šķīstiem. Tieši pielūgsme veicina mūsu dvēseles šķīstīšanos. Šodien mēs parunāsim par otru Saiešanas telts daļu – svēto vietu. Saiešanas telts svētajā vietā drīkstēja ieiet tikai priesteri, kuri pienācīgā veidā bija sevi tam sagatavojuši. Ieiešana svētajā vietā skaitījās liela privilēģija, kas tika piešķirta tikai priesteriem. Ja ārējā pagalmā drīkstēja sapulcēties liels cilvēku pūlis, tad svētajā vietā, savukārt, drīkstēja ieiet tikai neliela cilvēku grupa. Vēstījums, kas saistīts ar šo simboliku vai Vecās Derības prototipiem ir acīmredzams katram no mums. Daži ticīgie nodibina attiecības ar Dievu un apstājas ārējā pagalmā. Tur viņi paspēj novecot, tā arī nesasnieguši garīgo briedumu. Viņi tā arī nespēja baudīt prieku no pastāvīgas sadraudzības ar To Kungu un Viņa pielūgsmes. Tas viss notiek tālab, ka tādus cilvēkus interesē tikai Dieva svētības, nevis tuvas attiecības ar Viņu un Viņa pielūgšana. Priesteriem vajadzēja atstāt cilvēkus iekšējā pagalmā un pašiem iet tālāk, lai kalpotu Tam Kungam svētajā vietā – vietā, kurā nebija tāda trokšņa, kāds bija vērojams ārējā pagalmā. Priesteri nāca uz svēto vietu katru dienu, – lai nestu upuri Dievam. Bībele runā par to, ka šodien visi ticīgie ir Dieva priesteri. Un mūsu aicinājums kā priesteriem, pirmkārt, ir – tuvoties Dievam, ikdienu pienesot Viņam garīgus upurus. 
„ Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā”. (1.Pētera 2:9).
 
„ Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu.” (1.Pētera 2:5).
 
„Nesīsim tad caur Viņu slavas upuri Dievam vienumēr, tas ir, lūpu augli, kas Viņa Vārdu slavē.”(Ebrejiem 13:15).
 Ja mēs vēlamies baudīt Dieva klātbūtni, tad mums jāiemācās atstāt visas savas rūpes un jāiemācās pašiem visā pilnībā nodoties Dieva pielūgsmei. Svētajā vietā atradās virkne svarīgu priekšmetu, kuriem bija svarīga garīga nozīme. Viens no tādiem priekšmetiem bija zelta lukturis , kurš izgaismoja telpu. 
„Iztaisi arī lukturi no tīra zelta, izkal to, un tā kājai un zariem, kausiņiem, bumbuļiem un ziediem jābūt vienā gabalā ar to.” (2.Mozus 25:31).
 Tieši gaisma izgaismo mūsu ceļu, norādot pareizo virzienu. Bībelē teikts, ka tad, kad nāks Svētais Gars, Viņš vadīs mūs visā patiesībā un parādīs mums to, kas notiks. Arī Jēzus runā par to, ka tad, ja mēs sekosim Viņam, mēs nestaigāsim tumsā. 
„ Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas.” (Jāņa 16:13).
 
„ Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: “ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.” (Jāņa 8:12).
 Kad mēs atnākam Dieva svētajā vietā, mēs sākam labāk redzēt visu apkārt notiekošo un mums apkārt esošo. 
„ Es to visu pārdomāju, lai saprastu, bet tas bija par grūtu manai saprašanai, tiekāms es iedziļinājos Dieva noslēpumos un kļuvu uzmanīgs uz to, kāds gals viņus sagaida.” (Psalms 73:16-17).
 Dieva gaismā mēs redzam gaismu. Tālab tad, kad mēs ieejam svētajā vietā, kur ir Dieva gaisma, mēs sākam staigāt šai gaismā. Viena no lietām, kas mums pieejama Dieva pielūgsmes laikā ir – Svētā Gara vadība. Laika pavadīšana pastāvīgā Dieva pielūgsmē dara mūs jūtīgākus pret Dieva balsi. Turpināsim rīt! Dieva mierā! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Mums vienmēr vajag izvēlēties Dieva gribu

    Pašā smagākajā Viņa dzīves brīdī, kad Jēzus sirdī notika nopietna iekšējā cīņa attiecībā pret to, pieņemt Dieva gribu vai arī atlikt to sāņus, Jēzus ar Savu piemēru parādīja mums to, ka, pat ja tas prasīs no mums iet caur sāpēm un ciešanām, – mums vienmēr vajag izvēlēties Dieva gribu.„Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.”(Mateja 26:39).“……Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!”(Lūkas 22:42).
  • Bez Dieva es nespēju, bet ar Viņu es spēju visu !

    Mēs nevaram darīt Dieva darbus bez Dieva. Ļoti bieži mēs mēģinām savā spēkā darīt to, ko Dievs liek mums darīt kopā ar Viņu. Bieži mēs paļaujamies uz sevi, uz to, ko jau zinām. Bieži paļaujamies uz savu pieredzi. Bet tad, kad lūgšana ir mūsu prioritāte, mēs saprotam, ka, paļaujoties uz sevi un darot darbus bez lūšanas, mēs velti tērējam laiku un spēkus. Bez spēcīgas lūgšanu kustības draudzē, draudzes redzējumu nav iespējams realizēt. Tas vienkārši nav iespējams!
  • Ko tad vēl Dievs izmanto tam, lai veiktu mūsos nepieciešamās pārmaiņas?

    1. Dievs maina mūs caur atskatīšanos kādam.Lai mēs mainītos, Dievs bieži vien noliek mūs zem tāda cilvēka varas, kura priekšā mums ir jāatskaitās. Cilvēks, kurš nevienam neatskaitās, diezin vai ieraudzīs sevī to lepnības, dumpības un egoisma līmeni, kas viņam būtu jāpārvar. Atskaitīšanās kāda priekšā mums ir aizsardzība pret maldiem un pašapmānu.
  • Kāpēc cilvēki izvairās atskaitīties citu priekšā?

    1. Bailes tikt atstumtam. Daudzi baidās no tā, ka tad, ja kāds zinās par viņiem visu patiesību, tad viņus sāks atstumt vai arī nonicināt(ignorēt). Bībeliskā atskaites sistēma – tā ir Kristus likuma izpilde, saskaņā ar kuru, ticīgie ar pazemīgu garu izrāda rūpes cits par citu.„Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu, un lūkojies pats uz sevi, ka arī tu nekrīti kārdināšanā. Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsit Kristus likumu.”(Galatiešiem 6:1-2).
  • Dzīvo Dievam un vērs savu skatienu uz Viņu, un Dievs piepildīs katru tavu vajadzību, jo Viņā nekā netrūkst!

    Katrs cilvēks meklē baudījumu vai gandarījumu šai dzīvē. Bet, lai rastu baudījumu dzīvē, ir vajadzīgs drošs avots, no kura varētu smelties spēku, prieku, mieru, veselību, radošās idejas. Ikdienas sadraudzība ar Dievu un uzticēšanās Viņam – tas ir tieši tas, kas pieved mūs pie šī patiesās dzīvības avota. Ārpus Dieva nav apmierinājuma un laimes. Vienīgais uzticamais vai drošais avots cilvēka dzīvē ir – Jēzus Kristus, pie mums Sūtītais. Izņemot Dievu, visi pārējie avoti – tie ir neuzticami(nedroši) avoti. Kamēr cilvēks to nesapratīs, viņš dzīsies pēc tā, kas nedod piepildījumu, un atdos savus spēkus tam, kas nekad nespēs atnest viņam apmierinājumu vai gandarījumu dzīvē.
  • Izturieties ar cieņu pret Dieva Vārdu!

    Šodien to pašu Dievs vēlas teikt arī mums. Dieva Vārds ir mūsu dzīvība. Dievs, sūtīdams Savu Vārdu, piedāvā mums dzīvību. Atraidot Dieva Vārdu, mēs atraidām pašu dzīvību. Mozus saka par Dieva Vārdu: „Jo tas jums nav tukšs vārds, bet ir jūsu dzīvība…”Ir ļoti svarīgi iemācīties uztvert Dieva Vārdu nevis kā ko tukšu, ne kā dziesmu, ko noklausījušies, mēs vienalga aizejam savus ceļus, bet kā visaugstāko dārgumu. Pieņemot Dieva Vārdu savā sirdī, mums jātur Dieva Vārds lielā vērtībā, mums tas jāciena, jo Dieva Vārds – tā ir mūsu dzīvība.