Otrā Saiešanas telts daļa – svētā vieta

Labdien, dārgie lasītāji! Mūsu Dievs ir labs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Es priecājos par iespēju turpināt dalīties ar jums Dieva vārda atklāsmēs, kuras Viņš man dod. Mēs turpinām runāt par Vecās Derības Saiešanas telts iekārtojumu un nozīmi kā Dieva pielūgsmes simbolu. Mēs noskaidrojām, ka Saiešanas telts Vecajā Derībā sastāvēja no ārējā pagalma, svētās vietas un vissvētākās vietas. Ārējais pagalms sastāvēja no vārtiem, altāra un mazgājamā trauka. Vārti bija tā vieta, kurā pulcējās Israēla tauta, lai pielūgtu un kalpotu Dievam, un tie bija atvērti ikvienam. Ja Vecajā Derībā cilvēki pienesa Dievam kā upuri dzīvniekus, tad šodien Dievs no mums gaida pilnīgu nodošanos kalpošanai Viņam. Bez tam, lai mums būtu tuvas attiecības ar Dievu, mums jābūt garīgi šķīstiem. Tieši pielūgsme veicina mūsu dvēseles šķīstīšanos. Šodien mēs parunāsim par otru Saiešanas telts daļu – svēto vietu. Saiešanas telts svētajā vietā drīkstēja ieiet tikai priesteri, kuri pienācīgā veidā bija sevi tam sagatavojuši. Ieiešana svētajā vietā skaitījās liela privilēģija, kas tika piešķirta tikai priesteriem. Ja ārējā pagalmā drīkstēja sapulcēties liels cilvēku pūlis, tad svētajā vietā, savukārt, drīkstēja ieiet tikai neliela cilvēku grupa. Vēstījums, kas saistīts ar šo simboliku vai Vecās Derības prototipiem ir acīmredzams katram no mums. Daži ticīgie nodibina attiecības ar Dievu un apstājas ārējā pagalmā. Tur viņi paspēj novecot, tā arī nesasnieguši garīgo briedumu. Viņi tā arī nespēja baudīt prieku no pastāvīgas sadraudzības ar To Kungu un Viņa pielūgsmes. Tas viss notiek tālab, ka tādus cilvēkus interesē tikai Dieva svētības, nevis tuvas attiecības ar Viņu un Viņa pielūgšana. Priesteriem vajadzēja atstāt cilvēkus iekšējā pagalmā un pašiem iet tālāk, lai kalpotu Tam Kungam svētajā vietā – vietā, kurā nebija tāda trokšņa, kāds bija vērojams ārējā pagalmā. Priesteri nāca uz svēto vietu katru dienu, – lai nestu upuri Dievam. Bībele runā par to, ka šodien visi ticīgie ir Dieva priesteri. Un mūsu aicinājums kā priesteriem, pirmkārt, ir – tuvoties Dievam, ikdienu pienesot Viņam garīgus upurus. 
„ Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā”. (1.Pētera 2:9).
 
„ Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu.” (1.Pētera 2:5).
 
„Nesīsim tad caur Viņu slavas upuri Dievam vienumēr, tas ir, lūpu augli, kas Viņa Vārdu slavē.”(Ebrejiem 13:15).
 Ja mēs vēlamies baudīt Dieva klātbūtni, tad mums jāiemācās atstāt visas savas rūpes un jāiemācās pašiem visā pilnībā nodoties Dieva pielūgsmei. Svētajā vietā atradās virkne svarīgu priekšmetu, kuriem bija svarīga garīga nozīme. Viens no tādiem priekšmetiem bija zelta lukturis , kurš izgaismoja telpu. 
„Iztaisi arī lukturi no tīra zelta, izkal to, un tā kājai un zariem, kausiņiem, bumbuļiem un ziediem jābūt vienā gabalā ar to.” (2.Mozus 25:31).
 Tieši gaisma izgaismo mūsu ceļu, norādot pareizo virzienu. Bībelē teikts, ka tad, kad nāks Svētais Gars, Viņš vadīs mūs visā patiesībā un parādīs mums to, kas notiks. Arī Jēzus runā par to, ka tad, ja mēs sekosim Viņam, mēs nestaigāsim tumsā. 
„ Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas.” (Jāņa 16:13).
 
„ Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: “ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.” (Jāņa 8:12).
 Kad mēs atnākam Dieva svētajā vietā, mēs sākam labāk redzēt visu apkārt notiekošo un mums apkārt esošo. 
„ Es to visu pārdomāju, lai saprastu, bet tas bija par grūtu manai saprašanai, tiekāms es iedziļinājos Dieva noslēpumos un kļuvu uzmanīgs uz to, kāds gals viņus sagaida.” (Psalms 73:16-17).
 Dieva gaismā mēs redzam gaismu. Tālab tad, kad mēs ieejam svētajā vietā, kur ir Dieva gaisma, mēs sākam staigāt šai gaismā. Viena no lietām, kas mums pieejama Dieva pielūgsmes laikā ir – Svētā Gara vadība. Laika pavadīšana pastāvīgā Dieva pielūgsmē dara mūs jūtīgākus pret Dieva balsi. Turpināsim rīt! Dieva mierā! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Evaņģelizācija un māceklība II

    „Celies, brēc naktī; ļauj izplūst jau pirmajos gaiļos savai sirdij Tā Kunga priekšā kā ūdenim. Pacel savas rokas lūgšanā uz To Kungu par tavu bērnu dvēselēm, kas mirst badā visos ielas stūros.”(Raudu Dziesmas 2:19).Tas nav aicinājums uz kārtējo lūgšanu, tas ir aicinājums uz to, lai mēs ar jums brēcam, saucam uz to Kungu par to, lai Viņš sūta mums atmodu un atsvabina mūsu bērnus un nākamo paaudzi no neizbēgamām katastrofām un traģēdijām. Katra nopietna atmoda reiz sākās ar ļaužu lūgšanu vaimanām no visas sirds, kas tika vērstas uz Dievu.
  • Vai Tam Kungam kaut kas būtu neiespējams?

    Šis jautājums ir ļoti svarīgs, jo atbilde uz to nosaka, cik lielā mērā mēs varēsim piedzīvot Viņa iejaukšanos savā dzīvē. Šis jautājums liek mums saprast, ka mūsu Dieva atziņas līmenis ietekmē mūsu ticības līmeni.Ja cilvēks tic, ka Dievam nav nekā neiespējama, tad viņa attieksme pret dzīvi, grūtībām būs atbilstoša, un viņa gara noskaņojums, saskaroties ar grūtām un ilgām problēmām, būs pareizs.
  • No kā ir atkarīgs tavs liktenis?

    Ļoti bieži mēs domājam, ka mūsu likteni nosaka citi cilvēki un tas, ko viņi dara attiecībā uz mums. Vai arī, dažkārt cilvēki domā, ka liktenis ir atkarīgs no tiem apstākļiem, kas ieskauj mūs, vai arī no tā, kas notiek ar mums pašiem un mums visapkārt. Taču tā nav patiesība un Dievs tā nedomā! Dievs domā, ka apstākļi, kuri tevi ieskauj, nevar noteikt tavu likteni. Tas ko cilvēki dara attiecībā uz tevi vai nedara, – arī tas nevar noteikt tavu likteni. Tavu likteni nosaka tas, kas atrodas tavā sirdī. Tālab, Dievs saka mums, lai vairāk par visu mēs sargājam savu sirdi.
  • Kārība dzemdē grēku, bet grēks dzemdē nāvi III

    Mīlestība nogalina iekāri, tāpēc tur, kur ir mīlestība, tur rētas dziedinās un viss uzplaukst. Mīlestība – tā ir Dieva daba, un, kad mēs kļūstam par Viņa dievišķās dabas līdzdalībniekiem, mēs attālināmies no pasaulē valdošā pagrimuma.„Mums jau Viņa dievišķais spēks ir dāvinājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai Tā atziņā, kas mūs ir aicinājis ar Savu godību un spēku.Ar to Viņš mums ir dāvinājis ļoti lielus un dārgus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķas dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē.” (2Pētera.1: 3-4)
  • Tur, kur ir dzīvība, ir arī cerība

    Cerība ir viens no Kristiešu ticības lieliskākajiem vārdiem. Tas ir vārds ko neglābts cilvēks nevar lietot, jo saskaņā ar Bībeli (Efeziešiem 2:11-13) neglābtajiem nav cerības. Ja jūs lasāt šo vārdu šodien un jūs neesat pieņēmuši Jēzu kā savu Kungu un Glābēju, tad jūsu cerība sākās ar šo soli. Ja jūs vēlaties izdarīt šo soli bet jūs īsti nesaprotat ko tas nozīmē un kā to izdarīt, lūdzu izlasiet mūsu bukletu: Jēzus ko tu nepazini vai apmeklē lapu:kļūšana par Dieva draugu.
  • Mēs esam radīti labiem darbiem, kurus Dievs mums ir paredzējis piepildīt II

    „Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.”(Efeziešiem 2:8-10).Te mēs redzam, ka labie darbi neglābj cilvēku. Dievs nepasludina cilvēku par taisno tikai tālab, ka tas dara daudz labu darbu. Tieši pretēji, Dievs attaisno tādu cilvēku, kurš ticībā pieņem Dieva dāvanu – Jēzu Kristu. Cilvēks iemanto labvēlību Dieva acīs tad, kad viņš ticībā pieņem tos darbus, ko Dievs paveicis Kristū.