Padomu došana jeb konsultēšana IV

Labdien, dārgie draugi!Es pateicos Dievam par jums un lūdzu, lai Dievs jūs stiprina šajā dienā un aizdedzina jūsu sirdī jaunu mīlestību pret Viņa Vārdu.Mēs runājam par konsultēšanu un patiesa padomdevēja veidolu, balstoties uz Jetrus, Mozus sievastēva, piemēru. Šodien es gribētu pabeigt šo tēmu, ceļot gaismā vēl vienu īpašību, kāda piemīt labam konsultantam. Šī īpašība spilgti parādījās Jetrus personībā.Bet vispirms atcerēsimies jau nosauktās pazīmes. Pirmā īpašība, kura piemita Jetrum un ir nepieciešama katram priekšzīmīgam konsultantam, – tā ir prasme uzklausīt cilvēkus. Otrā ir spēja izgaismot esošo situāciju vai problēmu no citas puses – no Dieva perspektīvas. Trešā ļoti būtiska īpašība, kas vajadzīga labam padomdevējam, ir spēja ne vien norādīt uz problēmu, bet arī palīdzēt to risināt.Šodien mēs izskatīsim vēl vienu īpašību, kura atklājas Jetrū kā priekšzīmīgā konsultantā. Viņš nespieda Mozu pieņemt viņa padomus. To mēs redzam sekojošajā Rakstu vietā:
„Ja tu tā darīsi un Dievs tev tā pavēlēs, tad tu varēsi pastāvēt, un arī visi šie ļaudis ies savā vietā ar mieru” (2. Mozus, 18:23).
Kā redzam, Jetrus neizdarīja spiedienu uz Mozu, uzliekot par pienākumu pieņemt viņa padomu, bet deva iespēju Mozum pašam izdarīt izvēli. Frāze „ja tu tā darīsi…” nozīmē, ka, ja Mozus nepieņemtu Jetrus padomu, viņš to neņemtu ļaunā. Citiem vārdiem, viņš Mozus lēmumu neuzņemtu kā personīgu apvainojumu.Mēs redzam Jetrus attieksmē, ka viņš ļāva Mozum klausīt savai sirdij, saprast, ko Dievs viņam saka attiecībā uz Jetrus teikto. Šādi Jetrus deva iespēju Dievam darboties pie Mozus. Jetrus neuzvedās tā, it kā viņš būtu Dievs. Viņš neliedza Mozum iespēju pārdomāt, lūgt, izsvērt viņa padomu un tikai pēc tam pieņemt attiecīgu lēmumu.Patiess konsultants neizdara spiedienu uz cilvēkiem, prasot, lai viņi pilnībā izpildītu viņa ieteikumus. Tā mērķis ir parādīt ceļu un risinājuma variantus, piedāvājot cilvēkam iespēju patstāvīgi pieņemt lēmumu. Atbildību par pieņemto lēmumu nes tas, kurš šo lēmumu pieņem. Konsultants nenes atbildību par lēmumiem, kurus cilvēks pieņem, un viņam nevajadzētu apvainoties uz to, ka kāds izvēlas neieklausīties viņa rekomendācijās. Pats galvenais konsultantam ir izdarīt savu daļu un paskaidrot situāciju, parādot tajā Dieva perspektīvu, dodot iespējamos variantus esošās problēmas atrisināšanai. Pārējais ir jāizdara cilvēkam pašam.Mēs redzam, ka visas minētās īpašības ir patiesi nepieciešamas, lai mēs varētu palīdzēt apkārtējiem un būt par prasmīgiem padomdevējiem. Ir ļoti svarīgi tās sevī attīstīt. Ja tu cilvēkiem kaut ko piedāvā, īpaši, ja tas skar attiecības starp draudzes līderiem, ģimenē, ar priekšniecību, tad dod iespēju un laiku padomāt, lūgt Dievu un izprast tavu padomu, ļaujot pašiem izdarīt izvēli un pieņemt lēmumu. Ja cilvēks nav pieņēmis tavu piedāvājumu vai padomu, tu neesi pie tā vainīgs, un tev nevajag apvainoties. Tev tas ir jāuztver tā: tu savu esi padarījis, un cilvēkam ir tiesības rīkoties tā, kā viņš grib, jo viņš ir par to atbildīgs, nevis tu. Tāpēc ir ļoti svarīgi iemācīties neizdarīt uz cilvēkiem nekādu spiedienu. Tāda pieeja būtu nepareiza.Lai Dievs jūs svētī! Lai Viņa gudrība palīdz mums katru dienu atstāt pareizo iespaidu uz tiem cilvēkiem, kurus Dievs mums ir uzticējis.Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Paradums – ir zināšanu, iemaņu un vēlēšanās krustojums III

    Ja mēs vēlamies efektīvu lūgšanu dzīvi, lūgšanai ir jākļūst par mūsu ieradumu. Lai tā notiktu, mums ir jābūt lūgšanu iemaņām, prasmei. Iemaņas dara mums zināmu to, kā vajag darīt to, kas mums jādara. Ja tu zini, ko vajag darīt, ja zini, kāpēc to vajag darīt, bet nezini, KĀ to vajag darīt, – tu nespēsi to padarīt par ieradumu. Tu nevarēsi uzzināt, kā vajag kaut ko darīt, līdz tam brīdim, kamēr nesāksi to darīt. Es neuzzināšu, kā vajag lūgt, līdz brīdim, kamēr es nesākšu lūgt. Esmu pārliecināts, ka mēs jau vismaz kaut ko zinām par lūgšanu. To, ko tu jau zini, tu vari sākt pielietot praksē. Un tādā veidā, atnāk iemaņas, prasme. Iemaņas atnāk no pastāvīgas zināšanu pielietošanas praksē.
  • Mūsu kalpošana ir, – dzīvot tā, kā dzīvoja Jēzus, un darīt to, ko, dzīvojot uz zemes, darīja Jēzus

    „ Tu esi mīlējis taisnību un ienīdis netaisnību; tāpēc Dievs, Tavs Dievs ir svaidījis Tevi ar prieka eļļu vairāk par Taviem biedriem.”(Ebrejiem 1:9).Pastāv tieša saikne starp to, kā es dzīvoju, un Dieva klātbūtni manā dzīvē . Tālab, mūsu galvenā kalpošana ir – atdarināt Kristus raksturu, un tad darīt Viņa darbus.
  • Kā sevī attīstīt ieradumu lūgt? III

    Jūs zināt, ka cilvēka dzīve sastāv no ieradumiem. Ir labi ieradumi, ir slikti ieradumi. Jebkurš ieradums, kas dod labu rezultātu, pieprasa no mūsu puses piepūli un disciplīnu. Ja, lūgšana nekļūs par vienu no tādiem ieradumiem, tad mūsu lūgšanu dzīve nekad nekļūs efektīva un produktīva. Es gribu nocitēt sengrieķu filozofa Aristoteļa izteikumu par ieradumu: „Mēs esam tie, ko pastāvīgi un vairākkārtēji darām”. Citiem vārdiem sakot, mūsu būtība ir tas, ko mēs pastāvīgi darām. Tāpēc, ja mēs vēlamies būt pārāki kādā lietā, tad šai lietai ir jākļūst par mūsu ieradumu.
  • Kā izskatās Dievišķais disciplīnas process II

    Tikai tālab, ka Dievs ļoti mīl katru Savu bērnu, Viņš seko līdzi mūsu ceļiem, nevēloties, ka kāds novērstos no Viņa ceļa, kurš ved uz dzīvību un svētībām. To, kuru Dievs mīl, to Viņš arī soda, tā ceļus Viņš arī izlabo. Tikai tāpēc, ka Dievs ļoti mīlēja Dāvidu, Viņš arī sūtīja pie viņa Nātānu. Iespējams, ka šodien, dārgie lasītāji, caur šīs dienas vēstījumu, es kādam no jums esmu šis Nātāns, šis Dieva vēstnesis. Ļauj Dieva vārdam un Svētā Gara pamācībām(atmaskošanai) apstādināt tevi tavos grēcīgajos ceļos, lai ar tevi nenotiktu kas ļaunāks.
  • Kas ir pamats vai fundaments labvēlībai? II

    Ticībā uz Kristu mēs iemantojām Viņa taisnību un Viņa dabu. Mēs nekļūstam pilnīgi savā uzvedībā uzreiz pēc grēku nožēlas, bet mūsu garā mums ir Visuvarenā Dieva pilnīgā daba. Atkarībā no tā, kādā mērā mēs pakļaujam sevi šai dabai, – Viņa dzīve, Viņa jūtas, Viņa domas sāk arvien vairāk un vairāk izpausties mūsos. Tieši mūsu ikdienas pakļaušanos Dievišķajai dabai, kas ir mūsos – es saucu par praktisko taisnību, kas kvalificē mūs Dieva labvēlībai.
  • Par piedošanas spēku un svarīgumu

    Piedošana – tā ir tā, bez kuras dzīve uz šīs zemes pārvērstos par elles mocībām.Ik pa laikam katrs cilvēks saskaras ar piedošanas jautājumu un tās nepieciešamību.Mums patīk vārds „piedošana” brīžos, kad mums jāsaņem piedošana. Bet tad, kad no mums tiek prasīts piedot kādam – dot no sevis, – tad mums bieži vien to negribas darīt.