Dievs vēlas, lai mēs savu paļaušanos liktu tikai uz Viņu.Viens no veidiem, kā mums var būt lielāka valstības ietekme, ir:
- Sava aicinājuma no Dieva piepildīšana.
Mēs lasām:
2 Timotejam 4:1-8 – Tad nu es piekodinu Dieva un Kristus Jēzus priekšā, kas tiesās dzīvus un mirušus, Viņa parādīšanos un Viņa valstību minēdams: pasludini Dieva vārdus, uzstājies laikā, nelaikā, norāj, brīdini, paskubini ar visu pacietību un mācību. Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām. Bet tu paliec skaidrā prātā visās lietās, paciet ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam. Jo es jau topu par ziedojumu, un manas atraisīšanas laiks ir pienācis. Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man viņā dienā, un ne tikvien man, bet arī visiem, kas ir iemīlējuši Viņa parādīšanos.
Šajā fragmentā mēs lasām par tām instrukcijām, kuras apustulis Pāvils deva Timotejam. Viena no instrukcijām skāra kalpošanu un Dieva aicinājuma pildīšanu. Pāvils saka Timotejam, lai viņš izpilda savu kalpošanu, savu aicinājumu. Mēs redzam, ka Pāvils pamāca Timoteju ļoti stingrā veidā,- kā cīnītājs, kurš kalpo Dievam, kurš pabeidz savu ceļu:
2 Timotejam 4: 7 – Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis.
Pavils saka, ka viņš ir PABEIDZIS skrējienu (savu ceļu, savu aicinājumu). Dievs vēlas, lai katrs no mums PABEIDZ savu aicinājumu (kalpošanu, uzdevumu, misiju) no Dieva. Šos vārdus saka cilvēks (Pāvils), kurš kalpoja un pabeidza savu kalpošanu ticības garā, tāpēc viņš tagad gaida balvu no Dieva. Pāvils to saka ar entuziasmu – viņš cieta Dieva dēļ un cīnījās, tā kalpojot Dievam. Pāvils saka Timotejam, lai viņš neskatās un nereaģē uz cilvēkiem, kuri nepieņem viņu un to, ko viņš sludinās. Pāvils saka, lai Timotejs sludina patiesību, aizliedzot to, ko aizliedz Dievs, veicot savu kalpošanu no Dieva. Tas ir jādara, jo šajā pasaulē ir cilvēki, kuriem ir vajadzīgs tas, lai viņiem sludinātu par Jēzu un Viņa Valstību. Pāvils stāsta Timotejam par divām kalpošanām – evaņģēlija sludināšanu (tas attiecas uz katru no mums) un savu aicinājumu (tas ir mūsu aicinājums no Dieva). Katram no mums ir kalpošana, aicinājums no Dieva, kurš mums ir jāizpilda. Ja mēs domāsim par šo kalpošanu, gatavosim sevi un pabeigsim šo kalpošanu, tad mēs varēsim uz šīs zemes Tam Kungam sniegt lielāku ietekmi. Aicinājums pats par sevi nepiepildīsies, katram no mums pie tā ir jāstrādā. Iedomājieties, ka Dievs ir iedalījis katram no mums neapstrādātu zemes gabalu, kurš mums ir jāpārvērš ziedošā dārzā. Kāds strādā uz šīs zemes, ieved kārtību un pienes augļus. Bet kāds, nedara neko ar savu zemi, domājot, ka šī zeme kaut kādā veidā pati par sevi uzziedēs un dos augļus. Diemžēl daudzi cilvēki garā, izskatās, kā neapstrādāta zeme – kāds dēļ slinkuma, kāds dēļ tā, ka viņus vispār neinteresē zeme un aicinājums. Dievs saka, lai katrs no mums atrod savu zemi no Viņa un sāk strādāt, pārvēršot šo zemi dārzā, lai atnestu Tam Kungam augļus un godu. Sāciet sevi ieguldīt, sava aicinājuma piepildīšanā, kalpojiet, lūdziet un pārvērtiet savu zemi par kaut ko labu Tam Kungam.Pāvils saka Timotejam, lai viņš izpilda savu aicinājumu. Caur aicinājuma izpildīšanu Dievs svētī un palīdz mums mūsu vajadzībās. Ja jūs, sevi ziedosiet un sāksiet pildīt savu aicinājumu no Dieva, tad debesis nāks jums palīgā. Bet svarīgi ir saprast, ka ceļā uz sava aicinājuma izpildīšanu mēs noteikti sastapsimies ar problēmām un nopietniem izaicinājumiem. Pāvils saka, ka viņš grib, lai Kristus pagodinātos viņa miesā – dzīvē, vai nāvē. Pāvils nebaidījās no nāves, bet vēlējās tikai vienu – pagodināt Dievu izpildot savu aicinājumu Viņam. Mēs lasām:
Apustuļu darbi 20:18-25 – Kad tie ieradās pie viņa, viņš tiem sacīja: “Jūs zināt, ka no pirmās dienas, kopš es esmu atnācis Āzijā, es visu laiku esmu bijis pie jums, kalpodams Tam Kungam dziļā pazemībā, asarās un pārbaudījumos, ko man sagādājušas jūdu ļaunprātības. Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām, apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum. Un, lūk, tagad es garā saistīts, eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks, tikai, ka Svētais Gars katrā pilsētā man liecina, sacīdams, ka mani gaida važas un bēdas. Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju. Tagad es zinu, ka jūs manu vaigu vairs neredzēsit, jūs visi, kuru vidū es esmu staigājis, sludinādams Dieva valstību.
Mēs šeit redzam, ar kādu attieksmi Pāvils pabeidza savu kalpošanu. No iepriekš minētā fragmenta mēs redzam, ka Pāvils nebija slinks, bet bija centīgs kalpošanā Dievam un cilvēkiem. Pāvils nedzīvoja sev, bet, lai izpildītu Dieva aicinājumu. Pāvils neskatījās uz ciešanām un sāpēm, ar ko bija piepildīta viņa dzīve, bet tiecās uz sava mērķa sasniegšanu. Pāvils nebaidījās pat ne no nāves un pārbaudījumiem. Pāvils bija cilvēks, kuram bija skaidrs dzīves mērķis. Pāvils bija ziedojies Dievam un Viņa darbiem. Pāvils saņēma un dzīvoja ar atklāsmi par to, kas dzīvē ir galvenais. Pāvilam bija skaidrs redzējums no Dieva. Pāvilu nebija iespējams novest no ceļa ar citu cilvēku viedokļiem. Ar Pāvilu nevarēja manipulēt ar pravietojumiem. Pāvilu nevirzīja tas, ko runāja cilvēki. Pāvils strādāja Tam Kungam un Viņa Valstībai.
